Par to šajā pieredzes stāstā, ko savā blogā "Manasdebesis" apraksta audžumamma Elīna Bataraga. Viņa bija gatava dalīties savās pārdomās arī ar "Cālis" lasītājiem, lai veidotu labāku priekšstatu par to, kas ir adopcija, kas – audžuģimenes statuss (fotogrāfijām ir tikai ilustratīvs raksturs – red.).
"Reiz intervēju kādu audžuģimeni, kurā audžumamma pateica citātu, kas man nemitīgi ir kaut kur pakausī – "Mēs no supervaroņiem kļuvām par antivaroņiem". Supervaroņi, kad pieņēma savā ģimenē audžudēlu, bet antivaroņi, kad viņš tika nodots adoptētājiem. Sākumā šī ģimene saņēma teju vai ovācijas, bet nezinot, kas ir audžuģimene, nosodoši uztvēra bērna nodošanu adopcijai citā ģimenē. Kādēļ mani šī doma nepamet? Jo es saprotu, ka daudzi labie vārdi, kas mums ir kādreiz veltīti, kādu dienu pārvērtīsies negatīvās domās, jo mēs esam audžuģimene, kura neplāno adoptēt. Jo cilvēki neizprot audžuģimenes ideju un motīvus. Par to šoreiz...
Audžuģimene un adoptētāji – divi dažādi stāsti
Vēl joprojām ir cilvēki, kuri mums saka "Man tāds prieks, ka viens bērns ir atradis savu ģimeni", "Vai jums savi bērni nesanāk?", "Kāpēc jūs negribat vēl savus bērnus?".
Audžuģimene ir ģimene, kurā bērns pavada laiku, līdz bioloģiskie vecāki izpilda bāriņtiesas uzdotos "mājas darbus", vai arī līdz bērns kļūst juridiski brīvs un tiek adoptēts.
Mūsu audžudēls nav juridiski brīvs. Tas nozīmē, ka viņu pašlaik neviens nevar adoptēt. Tas nozīmē, ka tiesa par aprūpes tiesību atņemšanu audžudēla vecākiem vēl tikai notiks. Kad? Nav ne jausmas. Mums bāriņtiesa skaidru atbildi nesniedz. Kad mūsu audžudēlam būs iespēja tikt pie īstās, vienīgās ģimenes, kura būs uz mūžu, ir absolūti neskaidrs jautājums.
Mūsu audžudēls diemžēl pagaidām ir atradis tikai pagaidu ģimeni. Jā, viņš ir laimīgs, viņš aug "griezdamies", viņš attīstās, viņš smaida. Viņš dzīvo šodienai. Kas arī ir svarīgākais!
Mēs neplānojam adoptēt mūsu audžudēlu!
Ļoti skarbi, bet es ceru, ka visai saprotami – esam audžuģimene. Šo savas dzīves ceļu uzsākām ar mērķi būs audžuģimenei, bet ne adoptēt kādu no bērniem. Kādēļ?
Mūsu lēmums saistībā ar audžuģimenes pienākumu pildīšanu ir dažādu dzīves apstākļu pozitīva un labvēlīga sakritība, kas paralēli ar mūsu attīstību un vēlmēm sevi realizēt ir izveidojies šādā formā. Vēl jo vairāk – audžuģimenes statusam nav nekāda sakara ar mūsu auglību/neauglību. Tas ir pienākums, kuru esam apņēmušies izpildīt, jo redzam tam jēgu, jo redzam tam iespēju un jūtam sevī šo resursu.
Ja runājam par resursiem, tad situācija ir šāda... Ir adoptētāji, kuri vēlas pieņemt savā ģimenē daudz maz veselu, jauku, mīļu bērniņu, kurā viņi iemīlēsies no pirmā acu skatiena un uz mūžu. Kad cilvēka galvā formējas šāda doma, tad reti kurš domā – nekas, paņemšu psihiski nestabilu, slimu, sasistu, utainu, noskūtu bērnu un gan jau dzīves laikā izārstēšu. Diemžēl – bērnu namos un no nelabvēlīgajām ģimenēm ļoti reti kad nāk veseli bērni.
Kad gājām audžuvecāku kursos, mūs brīdināja – vismaz sākumā neuzņemieties ņemt bērnu no bērnu nama. Jo tur ir tādas traumas iegūtas, ka jūs uzreiz varat ar to visu netikt galā. Piemēram, ārzemnieki, kuri adoptē Latvijas bērnus, labprāt adoptē tos, kuri nāk no audžuģimenēm. Jo tur viņi ir apārstēti, izloloti, apmīļoti un kļuvuši par adekvātiem un psihiski stabiliem cilvēkiem. Ne vienmēr, protams. Teju visas traumas ir ārstējamas, visām sekām ir sakne. Neviens bērns nav vienkārši slikts!
Ko dara audžuģimenes
Audžuģimenes pieņem bērnus, tādus, kādi viņi ir... Jā, protams, mēs nosakām kaut kādas robežas – vecumu, dzimumu, veselības stāvokli, kādu esam gatavi akceptēt. Tomēr – neviens pie mums nenonāk "smuks" un vesels. Piemēram, mūsu audžudēls ir viens no tiem "ideālajiem" stāstiem. Tomēr – mums arī ir ko "noskrieties". Mēs ārstējam viņa psiholoģiskās traumas, kuras ir iegūtas dažu mēnešu laikā, esot bērnu namā, mēs ārstējam viņa ķermeni. Mēs jau nedēļu neesam izgulējušies, jo bērna dzīves apstākļu sekas ir jūtamas vēl šodien.
Kāda ģimene, kura plāno kaut kad nākotnē adoptēt bērnus, teica, ka, lasot manus bloga ierakstus, ir nobijušies, jo tādas "problēmas" nevarētu uzņemties. Viņiem tagad ir skaidrs, ka viņi varēs pieņemt un adoptēt tikai bērnu, kurš jau ir "apčubināts". Patiesībā viņi apdomā, vai maz viņi spēs adoptēt bērnu un tikt galā ar tādām grūtībām...
Kopsavilkums – mums ir kapacitāte tikt galā ar šāda veida grūtībām. Mums ir kapacitāte sagatavot bērnu ģimenei, kurai ir cita veida kapacitāte – tāda, kas ļauj pieņemt jauku, mīļu un veselu bērniņu kopdzīvei.
Ja mēs adoptēsim visus savus audžubērnus...
... tad mēs kā audžuģimene pārstāsim eksistēt visai drīz. Drīz pārstātu eksistēt visas audžuģimenes, un pastāvētu tikai adoptētāju rinda, kurā gaidītu juridiski brīvus bērnus. Savukārt "nebrīvie" bērni turpinātu atrasties bērnu namos un pie loga gaidītu kādu, kurš atnāks pakaļ.
Mūsu lēmums neadoptēt ir pieņemts ar prātu. Tas nenozīmē, ka sirds nav gatava iekrampēties katrā vecāku pamestajā acu pārī. Bet mēs cenšamies saglabāt balansu – no sirds dot visu labo audžudēlam, bet ar prātu ļaut viņam būt laimīgam citā ģimenē. Mēs ticam, ka visas dzīves grūtības mūs padara stiprākus, ja uz to visu skatāmies no pareizās/labās/pozitīvās puses. Tātad – ar pareizo attieksmi.
Vai nesāpēs?
Šis ir jautājums, kas ir izskanējis, kad pieņēmām lēmumu kļūt par audžuģimeni, kad kļuvām par audžuģimeni, kad mūsu ģimenē ienāca audžudēls, kad stāstām par to, ka neplānojam viņu adoptēt...
Atbilde – sāpēs, un kā vēl! Bet... Ir taču daudz maz adekvāti jānosaka sāpes un to svarīgums. Man un vīram sāpēs! Esam pieauguši cilvēki, kuri to apzinās, bet kuriem svarīgāks ir fakts, ka visiem bērniem, kuri atrodas bērnu namos, sāp miljardiem reižu vairāk, turklāt – katru dienu! Un var sāpēt līdz mūža galam! Kas ir mūsu sāpes, salīdzinot ar ko tādu?! Pupu mizas! Mums būs nepieciešamas tikšanās ar psihologu, daudz sarunu savā starpā un pa kādai vīna glāzei. Bet mēs tiksim ar to galā!
Sāpēs mūsu meitai. Mums vajadzēs ieslēgt un pieslēgt visas savas iespējamās un neiespējamās zināšanas, intuīciju un mīlestību, lai ar to tiktu galā. Lai gan jau šodien Hanna (Elīnas meita – red.) zina, kādēļ mūsu audžudēls atrodas pie mums, kas ir bērni bez vecākiem, kas notika ar mūsu audžudēlu, kas notika ar viņa vecākiem un to, ka, visticamāk, viņam būs jauna mamma un tētis. Esam pārliecināti, ka nekas nesagatavo tik labi, kā patiesība. Kā tas būs praksē – rādīs laiks...
Sāpēs mūsu audžudēlam. Viņam noteikti sāpēs visvairāk. Jo viņš ir vēl tik maziņš, ka visu kopējo situāciju vēl nav spējīgs uztvert. Lai gan mēs par visu runājam atklāti un paļaujamies uz to, ka mēs varam sadziedēt mūsu audžudēla iekšējo pasauli vismaz pietuvināti, kā tas mēdz notikt zīdaiņu psihoterapijā. Neesam profesionāļi, bet paļaujamies – bērni nav stulbi un saprot ja ne visu, tad daudz!
Vēl es vairāk par visu vēlos, kaut mūsu audžudēlam būtu tāda adoptētāju ģimene, kas būs gatava uz lēnu un maksimāli saudzējošu pāreju no vienas ģimenes uz otru. Tā, lai viss notiek pēc iespējas elastīgāk. Tā, lai šī procesa epicentrs ir mūsu audžudēls un viņa iekšējā pasaule.
Kādēļ ir nepieciešama audžuģimene
Kādā komentārā man tika uzdots jautājums, kam šāds starpposms ir nepieciešams? Esam saņēmuši arī pārmetumus par to, ka nav nepieciešamas audžuģimenes, ir nepieciešami tikai adoptētāji. Nav nepieciešami bērnu nami, ir nepieciešami tikai un vienīgi adoptētāji. Diemžēl tas nav reāli. Ja reiz runājam par dikti ideāliem apstākļiem bērniem, tad bērnu vecāki ir ar varu jāārstē un bērni jāatgriež savā bioloģiskajā ģimenē. Vai vēl labāk – visiem vecākiem ir jābūt ar vecāku diplomu rokās, kad pasaulē sagaida savu mazulīti.
Praksē ir citādāk... Kad bioloģiskā ģimene izpelnās to, ka tai tiek atņemts bērns (es gan nezinu, kā nonākšanu bērnu namā izpelnās bērni), tiek dots laiks – pusgads. Tad ģimenei ir jāizpilda bāriņtiesas noteikumi. Piemēram, jāiekārto mājvieta, jāiegūst apmaksāts darbs, jāizārstē atkarības utt. Ja nekas netiek darīts, pēc pusgada tiek lemts par aprūpes tiesību atņemšanu. Ja vecāki tomēr spurojas, dara, bet ne pietiekami ātri, tad laiku var pagarināt. Pēc tā tas riņķa dancis var notikt diezgan ilgi. Tiesas, apelācijas utt. Ko pa to laiku dara bērns? Sēž bērnu namā un gaida to dienu, kad mamma un tētis – skaisti, sapucējušies un veseli – aizvedīs bērnu uz mājām.
Un ja tas nenotiek? Ja vecākiem tiek atņemtas tiesības, tad... Bērns atkal gaida... Šoreiz adoptētājus. Bērni līdz trīs gadu vecumam tiek "izķerti" (protams, tikai veselie un "smukie"). Vecāki bērni turpina gaidīt. Iedomājieties uz mirkli, kā var justies, piemēram, 10 gadus vecs bērns, zinot, ka Latvijā nevienam viņu nevajag! Reizēm vajag ārzemniekiem. Un viņi pieņem arī bērnus invalīdus, kas mūsu valstī vienkārši tiek teju vai ignorēti.
Lūk, kādēļ ir nepieciešamas audžuģimenes – lai bērniem dzīve norit te un tagad! Nevis kaut kad nākotnē, kad, iespējams, ieradīsies vecāki vai bagāti un mīļi adoptētāji no Amerikas. Jo tā vēlamā nākotne daudziem var nepienākt...
Iespējams, kādu dienu... Ak, mēs malači!
Mums kā audžuģimenei būs priekšroka uz adopciju. Zinot cilvēka dabu, pastāv viens procents no 100, ka mums galvā kaut kas sagrozīsies citādāk... Jo cilvēks sevi nepazīst diez ko labi. Tomēr mēs ļoti mērķtiecīgi ejam uz to, ka gatavojam mūsu audždēliņu jaunai, mīļai un jaukai ģimenei.
Bet, iespējams, kādu dienu... Kaut kad mēs tomēr adoptēsim kādu bērnu. Tas nav mūsu plānos, mēs par to nedomājam, bet visu izplānot nav iespējams. Mēs ļaujamies tam, lai dzīve mūs nes. Kur aiznesīs, cik bērni būs mūsu ģimenē izauklēti, mēs nezinām. Divi vai divdesmit? Viens? Visam savs laiks...
Ak, mēs – malači!
Noslēgumā jau atkal par tiem visiem labajiem vārdiem, ko esam saņēmuši attiecībā uz mūsu pēdējā laikā pieņemtajiem lēmumiem. Mēs neuzskatām, ka darām ko pārcilvēcīgu. Mēs vienkārši darām to, ko mums ir paredzēts darīt šajā dzīvē. Šis ir mūsu ceļš – ne labs, ne slikts, bet tāds, kāds tas ir. Mēs to veicam tāpat, kā jebkurš no jums. Tādēļ mums nav lepnuma vai gandarījuma par paveikto. Jo vispirms – lepnums ir tāda lieta... Ne visai pozitīva pēc savas formas. Nav gandarījuma, jo pagaidām mēs vēl neko tā īsti neesam paveikuši. Ir tikai pats sākums mūsu jaunizvēlētajam ceļam, un mēs nezinām, kur tas mūs aizvedīs.
Bet ir viena sajūta – laime darīt to, ko sirds vēlas, atrasties tur, kur sirds tev liek būt... Tā ir laime!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
