Sensenos laikos – daudz senākos par kristietības ēras sākumu, gada tumšajā daļā ļaudis svinēja svētkus, kas bija veltīti ražas novākšanas beigām, pēdējai āra ganību dienai un Viņsaulē aizgājušiem dzimtas pārstāvjiem. Uzskatīja, ka šajā laikā robeža starp dzīvo un mirušo pasaulēm ir ļoti "šķidra" un ka to iespējams šķērsot. Izklausās pēc mūsu veļu vakara, vai ne? Bet ne mēs vieni tādi – šoreiz stāsts par Samhain – svētkiem, ko svinēja un vēl tagad svin britu salās, Īrijā, Skotijā, Velsā, Galicijā.
Samhain (pareizi to būtu izrunāt kā "Sāvin") ir tik seni svētki, ka vēsturnieki to izcelsmi saista jau ar neolīta laikmetu (atrasti tālaika apbedījumi, kas orientēti precīzi šajā laikā austošas saules virzienā). Līdzās Imbolc, Bealtaine un Lughnasadh šie ir svarīgi ķeltu laika rata pieturpunkti, un, ņemot vērā līdzību starp mūsu seno kalendāru un viņējo, tie varētu atbilst mūsu Mārtiņiem. Protams, atkal jāpatur prātā kalendāru maiņas, tāpēc – nepiesiesimies datumiem, bet uztversim būtību.
Īpaša nozīme, kā jau tas senajām tautām ierasts, bija rituālajai ugunij – šoreiz tā bija veltīta aizsardzībai, jo brīdī, kad starp pasaulēm nav stingras robežas, Šaisaulē kopā ar aizgājēju gariem var iekļūt arī dažādas nedraudzīgas būtnes, pret kurām attiecīgi jāveic drošības pasākumi. Kā minimums – jānobiedē tās. Vēlāk nāca tradīcija šos paralēlo pasauļu mošķus piemānīt, izliekoties par kādu no tiem, un baiso masku būšana atnākusi šurp līdz ar Helovīnu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
