Sensenos laikos – daudz senākos par kristietības ēras sākumu, gada tumšajā daļā ļaudis svinēja svētkus, kas bija veltīti ražas novākšanas beigām, pēdējai āra ganību dienai un Viņsaulē aizgājušiem dzimtas pārstāvjiem. Uzskatīja, ka šajā laikā robeža starp dzīvo un mirušo pasaulēm ir ļoti "šķidra" un ka to iespējams šķērsot. Izklausās pēc mūsu veļu vakara, vai ne? Bet ne mēs vieni tādi – šoreiz stāsts par Samhain – svētkiem, ko svinēja un vēl tagad svin britu salās, Īrijā, Skotijā, Velsā, Galicijā.
Samhain (pareizi to būtu izrunāt kā "Sāvin") ir tik seni svētki, ka vēsturnieki to izcelsmi saista jau ar neolīta laikmetu (atrasti tālaika apbedījumi, kas orientēti precīzi šajā laikā austošas saules virzienā). Līdzās Imbolc, Bealtaine un Lughnasadh šie ir svarīgi ķeltu laika rata pieturpunkti, un, ņemot vērā līdzību starp mūsu seno kalendāru un viņējo, tie varētu atbilst mūsu Mārtiņiem. Protams, atkal jāpatur prātā kalendāru maiņas, tāpēc – nepiesiesimies datumiem, bet uztversim būtību.
Īpaša nozīme, kā jau tas senajām tautām ierasts, bija rituālajai ugunij – šoreiz tā bija veltīta aizsardzībai, jo brīdī, kad starp pasaulēm nav stingras robežas, Šaisaulē kopā ar aizgājēju gariem var iekļūt arī dažādas nedraudzīgas būtnes, pret kurām attiecīgi jāveic drošības pasākumi. Kā minimums – jānobiedē tās. Vēlāk nāca tradīcija šos paralēlo pasauļu mošķus piemānīt, izliekoties par kādu no tiem, un baiso masku būšana atnākusi šurp līdz ar Helovīnu.
Jā, par Helovīnu – šie svētki radušies, saplūstot senajām un kristīgajām tradīcijām. Kristīgā baznīca, kā likums, lielākajiem pagānu svētkiem piekabināja kādu kristīgu atzīmējamu dienu, un tā arī šajā gadījumā – ap IX gadsimtu 1. novembrī tika iedibināta Visu Svēto diena (diena tiem mocekļiem un svētajiem, kuriem nav veltīti atsevišķi datumi, – gluži kā kalendārā neminēto vārdu diena). Un pirms tam – vigīlija – svētku dienas sagaidīšana nomodā. Šo kristīgo svinamdienu tad arī nodēvēja par Halloween vai All Hallows Eve, un Romas katoļi un anglikāņi to vēl aizvien svin.
Tiesa – tautā šī tradīcija iegāja ar visu seno mošķošanos un nelabo garu biedēšanu, un īpaši tā iepatikās amerikāņiem (iespējams, tāpēc, ka tur apakšā ir arī nesmādējama biznesiņa iespēja). Tici vai nē, bet ķirbis nebūt nav galvenais šo svētku atribūts – arī tas parādījās, kad īri, bēgdami no bada laikiem, ar visu savu leģendu par Dieva nepieņemto Džeku ieradās Amerikā. Proti, leģendā Džeks, kam bohēmiskā dzīvesveida dēļ īsti nav atradusies vieta ne debesīs, ne ellē, klīdis kā tāds spoks apkārt pa tumsu ar oglīti izdobtā rācenī, tāpēc iedēvēts par Laternu Džeku. Jāpiekrīt amerikāņiem, ķirbis ir nesalīdzināmi krāšņāks un dekoratīvāks par rāceni.
Bet atgriezīsimies pie Samhain, ko neopagānisma piekopēji mīlīgi dēvē par Raganu Jaunogadu. Daži to atzīmē arī 31. oktobrim tuvākajā nedēļas nogalē vai Pilnmēnesī. Šogad iekrīt abi vienlaikus – Pilnmēness iestājas naktī no 3. uz 4. novembri. Savukārt otrā Zemeslodes pusē dzīvojošie to svin attiecīgi maija sākumā, jo šie svētki saistīti ar rudens beigām un ziemas sākumu, ražas novākšanu un došanos ziemas guļā.
Katrā ziņā šis laiks ir izcili piemērots dzimtas rindu sakārtošanai, aizgājēju pieminēšanai. Ja veļu aicināšana uz mielastu tev liek justies tomēr kaut kā jocīgi, var darīt tā: izveidot "altāri" – piemiņas galdiņu vai plauktiņu, kur uz šo dienu vai dažām izvietot Viņsaulē aizgājušo tuvinieku fotogrāfijas, mantojumā palikušās mīļlietiņas vai sadzīves priekšmetus (vectēva brilles, vecmāmiņas kristību karoti ar iegravētiem iniciāļiem, no māsīcas mantotos auskarus u.tml.), ziedus vai rudens lapu, kadiķu un pīlādžu ķekaru pušķus un, protams, sveces. Pēc tradīcijas rietumu puses logā ielikta svece ir zīme, ka šeit godina senču garus. Kā uzsver ezotēriķi, sakārtotas attiecības ar tēva līniju palīdz atvērt ceļu naudas enerģijai, savukārt mātes līnija ir atbildīga par tavām attiecībām. Vismaz reizi gadā par to noteikti ir vērts padomāt!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
