Kāpēc tev nav naudas? Nabadzības solījums un citi iemesli

Ja doma jāietver īsos vārdos – pasaulē valda parpilnība, tajā ir gana labumu un resursu priekš visiem. Mūsdienu realitāte piedāvā mums visažādākās peļņas un pašrealizēšanās iespējas. Ja kaut kas nesanāk, kā gribas, tad pie vainas ir nevis ārējie "ienaidnieki", bet iekšēji iemesli.

Ja tev ir maz naudas – tātad zemapziņa tevi sargā no lielākas summas. Tā uzskata, ka bagātība tev kaut kādā ziņā ir bīstama vai ka tā sagraus tavas dzīves pamatvērtības.

Akurāt to arī dēvē par nabadzības solījumiem.

Lūk, pazīmes, ka tev "piemīt" nabadzības solījums vai kaut kas līdzīgs.

Ja atpazīsti kādā no punktiem sevi, ir pamats turpināt lasīt.

Šis ir visizplatītākais naudas bloks. Tā ideja – atteikšanās no materiāliem labumiem garīgo meklējumu vārdā. Piemēri: "Naudā nav garīguma. Es atsakos no bagātības, lai būtu tuvāk Dievam", "Visi bagātnieki ir netikumīgi un grēcīgi", "Tikai būdams nabags, es dzīvoju Dievam tīkamu dzīvi". To izcelsmes vēsture – Jaunās Derības rindas: "Vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci, nekā bagātam nokļūt Debesu Valstībā."

Šim slavenajam Bībeles izteikumam ir dažādi traktējumi. Piemēram, ka ļaužu ceļā uz naudu stāv dažādi grēki un pārkāpumi, ka lieka nauda ved pie grēcīgas uzvedības (izlaidības, negausības, lepnības).

Tāpat garīgo ļaužu vidū dažkārt vējo viedoklis, ka naudai piemīt "zemas vibrācijas" un ka tā aizslēdz piekļuvi augstākām sfērām.

Kā tas var izpausties tavā dzīvē: tev un taviem apkārtējiem naudas ir maz, nepietiekami.

Variants: naudas kļuvis mazāk pēc tam, kad sāki nodarboties ar garīgām praksēm. Tajā brīdī nabadzības solījums parādījās īpaši spēcīgi.

Papildus tam šo pārliecību var uzturēt apkārtējie un ģimene: "trūcīgi, bet lepni", "visi bagātnieki ir zagļi", "toties mēs esam garīgi bagātāki".

Skaidrs, kāpēc naudas nav, – kā gan tā var būt, ja tas ir grēcīgi, netikumīgi un traucē garīgam ceļam?

Jaunais skatījums un atbrīvošanās: pārkāpumi un pārmērības ir nevis naudas īpašības, bet cilvēku pašu izvēle un izturēšanās. Bagātība var veicināt cilvēciskas vājības, taču trūkums ar to tiek galāk ne sliktāk.

Nabagie ļaudis būtībā arī ne īpaši aizraujas ar garīgiem meklējumiem – viņi aizņemti ar domām, kā dabūt naudu dienišķajai izdzīvošanai.

Šis punkts īpaši attiecas uz tiem, kuru nodarbošanās saistīta ar kalpošanu cilvēkiem, – pedagogiem, ārstiem, psihologiem, dziedniekiem un citiem. Viņi apzinās sava darba augsto ētisko vērtību, taču samaksa (un attiecīgi – dzīves līmenis) varētu būt atbilstošāka.

Piemēri: "ļaudīm jāpalīdz bez maksas", "ja man būs nauda, es zaudēšu garīgās dāvanas", "dziedināt par naudu ir grēcīgi, Dievs mani sodīs", "es izvēlos augsto kalpošanu cilvēcei, nevis naudu".

Izcelsmes vēsture: seno civilizāciju priesterības tradīcijas.

Aplūkosim piemēru no Senās Ēģiptes. Tie, kuri aizraujas ar iepriekšējām dzīvēm, droši vien "atcerējušies" sevi tur kādā no tām. Priesteri tur bija vieni no visietekmīgākajiem un apgaismotākajiem cilvēkiem un pildīja skolotāju un dziednieku funkcijas. Turklāt viņi dzīvoja kopienā, nevis katrs par sevi. Respektīvi, ziedojumus par darbu saņēma templis, nevis "darbinieks" personīgi. Un templis, savukārt, garantēja priesterim drošību un visu dzīvei nepieciešamo. Tempļi bija bagāti, un garīgie kalpotāji tiešām varēja atļauties nedomāt par "nicināmo metālu", koncentrējoties uz savu spēju pilnveidošanu. Šīs tradīcijas atbalsis var redzēt kristīgajās un citās reliģiskajās kopienās.

Priesteru un mūku solījumi tika doti emocionālā pacēlumā, un tos pavadīja nopietni slepenie rituāli. Tie atstāj enerģētisku nospiedumu un turpina neapzināti darboties pat tagad: ja tu strādā "kalpošanas darbā", tad regulāri pārstrādājies, daudz ko dari pavisam par brīvu, bet paprasīt algas paaugstinājumu (īpaši, ja mijiedarbijies ar klientiem) tev ir grūti. Tas var novest pie izdegšanas un vilšanās profesijā.

Jaunais skatījums un atbrīvošanās: tu izvēlējies darbu, kas saistīts ar kalpošanu cilvēkiem, saglabājot "ģenētisko" atmiņu par sabiedrības cieņu un tempļa rūpēm. Tu esi patiesi un kaislīgi nodevies savam darbam un "pa paradumam" gaidi savam garīgajam darbam atbilstošu atzinību, taču... laiki ir jau mainījušies, nav kopienas vai baznīcas, kas tev garantētu drošību. Vārdi par tavas profesijas "dižo un nesavtīgo varonību" pārvērtušies par propagandu, kuru nereti izmanto manipulatori, lai... jā – lai nemaksātu tev.

Tavi garīgā cilvēka jaunie uzdevumi ir – pašam atzīt sava darba vērtīgumu un labumu, ko tas dod cilvēkiem, un ar cieņu saņemt par to naudu.

Jā, un jāatsauc nesavtīgās kalpošanas zvērests.

Pati par sevi askēze kā garīgā prakse ir noderīga, bet – saprāta robežās. Tomēr reliģiskais fanātisms bieži noved pie smagas pašierobežošanas. Askēzes solījumi varētu atstāt vēsturisku nospiedumu tavā zemapziņā.

Piemēri: "lai gars lidotu, miesai jācieš", "es atsakos no jebkuriem pasaulīgiem priekiem un baudām dēļ kalpošanas Dievam", "visu, kas man pieder, man jāatdod nabagiem / baznīcai".

Izcelsmes vēsture: divu iepriekšējo solījumu galējā forma. Visos laikos bijuši reliģiozi vientuļnieki un veseli nabadzīgi brāļu ordeņi, kas ne tikai neinteresējās par finansēm, bet arī centās pavisam norobežoties no visa "pasaulīgā un nīcīgā". Viņiem nepiederēja nekāds īpašums, viņi dzīvoja trūkumā un papildus "aprāmoja" miesu ar neērtiem sadzīves apstākļiem (gulēja uz dēļiem, badojās, stundām ilgi lūdzās un pat šaustīja sevi). Un, protams, askēti deva seksuālas atturības un bezlaulības solījumu.

Tu vari satikties ar vīriešiem, kuri tevi neprecēs divu "garīgu" iemeslu dēļ:

Pat tad, ja šodien tu nepieturies pie šādas uzskatu sistēmas, pagātnē dotie askēzes solījumi var darboties vēl aizvien. Šajā gadījumā tev it kā "aizliegts" komforts. Tu jūties neveikli, ja nonāc krāšņos apstākļos. Tev ir grūti tērēties sev, īpaši – baudām.

Iespējams, tev ir viss dzīvei nepieciešamais, bet – pēc minimālās programmas (sīkstulība). Cilvēki ar askēzes solījumiem arī nespēj tikt pie sava dzīvokļa vai cita liela īpašuma.

Jaunais skatījums un atbrīvošanās: ja pamanīji pie sevis kādu no šīm pazīmēm, laiks tās nomainīt, tās vairs nav aktuālas; visa pieredze, ko gribēji apgūt, jau sen apgūta.

Ja tomēr jūti, ka dzīve nebūs mīļa bez kaut kādas "pacilātas pārvarēšanas", mēģini nomainīt fokusu. Nav nemaz tik grūti sevi ierobežot un savilkt jostu, nekāda īpaša varoņdarba tur nav. Labāk pacenties pacīnīties par cienīgu atalgojumu un interesantu pašrealizāciju šajā konkurences pasaulē, saglabājot tikumiskās vērtības, – tas ir cienījamāks un interesantāks izaicinājums.

Tā ir atteikšanās no naudas tāpēc, ka tā asociējas ar bīstamību, nāvi, arestiem, draugu un tuvinieku zaudējumu.

Piemēri: "būt bagātam ir bīstami", "es atsakos no naudas dzīvības / veselības / ģimenes dēļ".

Izcelsmes vēsture: milzīgas ciešanas un nelaimes, kas saistītas ar naudu. Tās varēja atgadīties ar tevi citos iemiesojumos, ja tu tiem tici. Bet arī bez tā ir gana piemēru no ģimenes un valsts vēstures, no filmām un masu saziņas līdzekļiem.

Katram cilvēkam ir savas bailes, un tās ir saistītas ar konkrētiem gadījumiem. Piemēram, mani klienti ir atcerējušies, kas viņu dzimtās notika kulaku vajāšanas laikā (secinājums "pelnīt ir bezjēdzīgi, tik un tā visu atņems"), slepkavības naudas dēļ ("liela nauda apdraud dzīvību"), kašķus un nodevību tuvinieku starpā ("bagātība iznīcina ģimeni").

Šādos gadījumos zemapziņa pasargā tevi no briesmām – bagātības. Ja parādās lielāki līdzekļi, nekā esi radis, tūlīt rodas neparedzēti izdevumi vai arī tu iztērē naudu "sazin kam". Nereti izgāžas paši mēģinājumi nopelnīt vairāk – apraujas nozīmīgi projekti un labi apmaksāta darba piedāvājumi, klienti pazūd pēdējā brīdī.

Jaunais skatījums un atbrīvošanās: vispirms jāsaprot, ka bīstama ir nevis bagātība, bet neapdomība, neticība savai intuīcijai. Nabadzīgs cilvēks dzīves triecieniem ir pakļauts vēl jo vairāk, tātad atteikšanās no naudas negarantē drošību. Jāizdziedina aprakstītās traumatiskās situācijas un jāizstrādā veselīgāks skatījums uz naudu. Nu, un, protams, jāatklāj un jāpārraksta graujošie naudas solījumi.

Karmiskie parādi izpaužas materiālajā sfērā kā finanšu zaudējums un reāli parādi (tā dēvētā atmaksa).

Piemēri: "es esmu nesamaksājamā parādā [kādam]", "man līdz mūža galam jāmaksā par [..] pārkāpumu", "man jāsaņem sods".

Izcelsmes vēsture: notikumi iepriekšējās inkarnācijās vai šajā dzīvē liek tev justies vainīgam – Dieva, sabiedrības vai konkrēta cilvēka priekšā.

Iespējams, tu patiesi esi izdarījis kādu pārkāpumu. Bet iespējams, ka tev vienkārši uzspieda vainas sajūtu (patiess gadījums – "tu piedzimi un sabojāji mammai visu dzīvi un veselību, un tagad tu esi mūžīgs parādnieks").

Cilvēki atminējušies arī "nenomazgājamu negodu" (gadījumi no samuraju iemiesojumiem). Pievieno tam vēl kristīgās ideoloģijas "iedzimtā grēka" spiedienu, baušļu pārkāpšanu – un sapratīsi, ka var justies vainīgs par jebko. Lūk, tad arī nākas šo "vainu" bezgalīgi izpirkt vārda tiešā nozīmē – ar naudu.

Uz "vainas izpirkšanas nepieciešamību" norāda arī parādi un citas apšaubāmas saistības (piemēram, tu nevari aiziet no mazapmaksāta darba kaut kādu morālu apsvērumu dēļ).

Jaunais skatījums un atbrīvošanās: saproti, ka tas, kas notiek ar tevi, nav augstāko spēku sods, bet gan lēmums sevi sodīt. Pat tad, ja tu patiesi "atceries" tevi šausminošu rīcību, piemēram, vardarbību pret cilvēkiem, – papūlies ieraudzīt tajā jūsu dvēseļu līgumu (visi situācijā iesaistītie guva nepieciešamu pieredzi). Ja vajag – veic pats savu šīs situācijas nožēlas, apraudāšanas vai izpirkšanas rituālu, un pieliec tam punktu. Tava pašreizējā dzīve un personība patiesībā uz šiem notikumiem neattiecas, tev vairs nav jācieš.

Turklāt dažkārt vainas sajūta mums ir uzspiesta. Skatot klientu gadījumus, bieži izrādās, ka cilvēkam uzkrauta atbildība par kāda cita izdarīto vai apstākļiem, kas no viņa nekādi nav atkarīgi.

Pacenties tikt skaidrībā un piedot sev.