Par to, kas būtu jāzina vecākiem saistībā ar atbildības uzņemšanos par savu atvasi, kā pasargāt bērnus brīžos, kad viņi ir ārpus mājas un nonākuši kādā sarežģītā situācijā, portālam "Cālis" stāsta Valsts policijas (VP) Galvenās kārtības policijas pārvaldes (GKrPP) Koordinācijas un kontroles pārvaldes Dienestu koordinācijas biroja galvenā inspektore Vineta Pavlovska un VP GKrPP Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 3. nodaļas galvenā inspektore psiholoģe Dace Landmane (titulbildē – Vineta no kreisās puses, Dace - no labās, bet pārējām fotogrāfijām ir tikai ilustratīvs raksturs - aut.).
Jau ziņots, ka VP patlaban īsteno plašu sociālo kampaņu "Supervaronim nepazust", un saruna ar policistēm notiek kampaņas īstenošanas gaitā.
Kāda informācija par bērniem nonāk līdz policijai
Minētās kampaņas mērķauditorija ir bērni vecumā līdz septiņiem gadiem. Kā stāsta Landmane, policijas redzeslokā šāda vecuma bērni nonāk daudz un dažādu iemeslu dēļ – gūstot traumas, piemēram, no suņu kodumiem, ceļu satiksmes negadījumos, saindējoties, piemēram, ar medikamentiem, apmaldoties, kā arī pašos smagākajos gadījumos tiek konstatēta bērna nāve. Valsts policijai, izvērtējot konkrētos gadījumos, nākas secināt, ka iemesli var būt dažādi.
Ir gadījumi, kad vecāks vai kāda cita aprūpes persona bērnam nav nodrošinājusi drošu vidi, kā rezultātā noticis nelaimes gadījums. Citos gadījumos nākas secināt, ka vecāks nav pienācīgi pildījis bērna uzraudzību un aprūpi, kā rezultātā ar bērnu ir notikusi nelaime. Joprojām tiek konstatēti arī gadījumi, kad bērns cieš no vardarbības. Ņemot vērā bērna vecumu, kurā viņš nevar sevi aizstāvēt, šie vardarbības gadījumi visbiežāk ir izraisījuši smagas sekas.
Vecākiem svarīgi ir apzināties, ka tieši šīs vecuma grupas bērni ir visneaizsargātākie. Viņi nespēj parūpēties par savu drošību, novērtēt apdraudējuma risku, pasargāt un aizstāvēt sevi. Tieši vecāks ir tas, kas ir primāri atbildīgs par bērnu. Joprojām tiek konstatētas situācijas, kad bērni tiek uzticēti citām aprūpes personām, kuras nav spējušas atbilstoši parūpēties par bērnu, un tādēļ ir notikusi nelaime. Tādēļ vecākiem būtu rūpīgi jāizvērtē, kam viņi uztic savu atvasi – auklei, vecmāmiņai, kaimiņiem, radiniekiem – un vai šie cilvēki godprātīgi pildīs viņiem uzticētos pienākumus.
Ja ar bērnu kaut kas notiek, tiks vērtēta gan vecāku, gan bērnu uzraugošās personas rīcība. Protams, kā uzsver Pavlovska, situācijas var būt dažādas, bet konkrētās personas atbildība tiks izskatīta vērtēšanas procesā.
Nedaudz statistikas
Saistībā ar bērnu aprūpes pienākumu nepildīšanu (Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa 173. pants) šogad pusgada laikā reģistrēti 520 gadījumi, pērn gada laikā – 836, 2015. gadā – 1053. No fiziskas un emocionālas vardarbības šogad pusgada laikā cietuši 504 bērni, pērn gada laikā – 698, bet 2015. gadā – 616. Savukārt saskaņā ar Krimināllikuma 174. pantu – par cietsirdību un vardarbību pret nepilngadīgo – šā gada sešos mēnešos reģistrēti 60 gadījumi, bet pērn – 109. 2016. gadā četri bērni nonāvēti aiz neuzmanības, bet šā gada sešos mēnešos notikušas divu bērnu slepkavības, kas paveiktas pastiprinošos apstākļos.
Dažās pozīcijās redzams, ka šogad pieaudzis ziņojumu skaits par to, ka bērni netiek pieskatīti vai pret viņiem tiek vērsta kāda vardarbības forma. Policijā šo pieaugumu skaidro ar pieaugošo sabiedrības aktivitāti, kas parasti esot lielāka pēc kādiem skaļiem notikumiem. "Kad pazuda Ivans Berladins, iedzīvotāju aktivitāte bija milzīga, patiesībā tā vēl arī tagad tāda ir. Bet, kā rāda pieredze, paiet kāds laiciņš un cilvēki šos gadījumus piemirst, un tad ziņošanas aktivitāte samazinās, varbūt pat pazūd pavisam," stāsta Landmane.
Pagalmā mazs bērns – tikai ar pieaugušo
Daudzi pieaugušie grēko – vai nu likumdošanas nezināšanas dēļ, vai paļaujoties uz to, ka "nekas jau nenotiks", – un mazus bērnus atstāj bez pieskatīšanas. Ir jāatceras, ka likumdošana nosaka – bērnus līdz septiņu gadu vecumam bez uzraudzības nedrīkst atstāt, bet uzraugošajai personai jābūt vismaz 13 gadus vecai. Kā norāda Landmane, likums nav izdomāts tāpat vien. Ir jāapzinās, ka bērnam konkrētā vecumposmā ir tikai zināmas prasmes un viņš vienkārši nespēj parūpēties par sevi visās dzīves situācijās. Spilgts piemērs ir mazais puisēns Ivans, kurš diemžēl gāja bojā pēc apmaldīšanās. Lai arī mazais Ivans bija ļoti patstāvīgs, tomēr viņa vecuma īpatnības apliecināja, ka bērns šajā vecumā nespēj kritiski izvērtēt situācijas, lai cik patstāvīgs viņš nebūtu. Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai bērnu līdz septiņu gadu vecumam uzraudzītu pieaugušais.
Situācija, ar ko nereti saskaras bērnu tiesību aizstāvji, – mazu bērnu atstāj pieskatīšanai tikai dažus gadus vecākam brālim vai māsai, kurš pats patiesībā ir pieskatāms un vēl nespēj izvērtēt visus riskus. "Ir jāņem vērā, ja bērns netiek uzraudzīts, tad tas var būt tikai laika jautājums, līdz notiek kāda nelaime," uzsver Pavlovska.
Vēl viena lieta, par ko vecāki bieži vien pat neaizdomājas, – mazi bērni vieni tiek laisti ārā spēlēties ar citiem bērniem. Arī tā ir kā bumba ar laika degli – šodien, rīt un parīt viss būs labi, bet tajā vienā dienā var kaut kas notikt. Un atbildīgi par to būs vecāki, uzsver policistes. "Mūsdienās joprojām ir saglabājušās veco laiku tradīcijas, ka bērnu vienu izlaiž ārā, bet tur bērns var sastapties gan ar vardarbību, gan kļūt par kāda nelaimes gadījuma upuri," akcentē Pavlovska.
Atstāt savu atvasi bez uzraudzības un pienācīgas aprūpes bieži vien nozīmē arī to, ka vecāki atrodas alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošo vielu ietekmē, tādēļ par bērnu nespēj parūpēties. Mēdz būt, ka arī tā sauktajās labajās ģimenēs bērni ir atstāti vieni, jo vecāki ir pārslogoti darbā, bet neviens no minētajiem aspektiem neattaisno vecāku atbildību par to, ka atvasēm jābūt pieaugušo pieskatītām.
"Nevajag nemaz daudz. Ir jāņem vērā, ka uzraudzības pienākumu nepildīšana var novest pie smagām sekām, pat pie bērna nāves," brīdina Pavlovska. Un diemžēl šādi piemēri ir. "Māte aizgāja uz veikalu, atstājot mājās zīdaini vienu pašu. Pa to laiku mājās izcēlās ugunsgrēks, un zīdainis gāja bojā," stāsta inspektore Landmane.
Droša vide mājās – zini, ka bērns būs sveiks un vesels
Statistikas dati liecina, ka visbiežāk bērni traumas gūst tieši mājās, tādēļ vecāku pienākums ir viņiem nodrošināt drošu vidi. Un, lai to izdarītu, nav nepieciešams liels materiālais ieguldījums.
"Ja mājās ir mazs bērns, kurš nepārtraukti pārvietojas, vienkārši ir jāpadomā vienu soli uz priekšu. Piemēram, bija gadījums, kad visas ģimenes acu priekšā gāja bojā mazs bērns, kuram uzkrita virsū klavieres. Ir jāsaprot, ka mēbeles ir jānostiprina, bērns kustās, ir aktīvs, un nekad nevar paredzēt, kur viņš uzkāps, ielīdīs, tādēļ visam mājās jābūt drošam," skaidro Pavlovska. Un diemžēl nākas secināt, ka vecāki nemācās no citu kļūdām. Tik daudz tiek runāts par podziņbateriju bīstamību, bet atkal un atkal slimnīcā nonāk mazuļi, kuri norijuši šo bīstamo priekšmetu.
Tieši tas pats attiecas uz atvērtiem logiem, karstām tējas krūzēm, zupas vārīšanu uz degļa, kuru var aizsniegt mazās rociņas. Mājas ir vide, kur bērnam ir jājūtas droši, un tas ir vecāku pienākums – to nodrošināt.
Ikviens sabiedrības loceklis ir atbildīgs par bērnu drošību
Sabiedrībā kopumā vēl nav nostiprinājies uzskats par bērnu kā vērtību, kā arī ne visi ir gatavi iesaistīties, ziedot savu laiku, lai palīdzētu svešam bērnam. Taču Pavlovska uzsver, ka nav svešu bērnu, jebkuram cilvēkam, ja pamana, ka bērns ir nonācis nelaimē, viņam ir nepieciešama palīdzība, ir jāiet klāt un jānoskaidro, kas ir noticis un kā var palīdzēt. Ja cilvēkam pašam nav laika, jāzvana policijai, kura tad risinās bērna situāciju. Jo biežāk mēs katrs reaģēsim, jo mazāk bērnu cietīs, ir pārliecinātas policistes. Galvenais ir nepalikt vienaldzīgam, un nevajadzētu paļauties, ka apkārt ir daudz cilvēku un to izdarīs kāds cits.
Īpaši svarīgs šis aspekts ir situācijās, kad bērns ir nomaldījies. Vecākiem ar savu bērnu jau iepriekš vajadzētu modelēt dažādas situācijas, kā rīkoties, ja viņš pazūd lielveikalā, kādā lielā pasākumā. Jārunā, kā atpazīt tās personas, pie kurām mazais var vērsties pēc palīdzības, – tie ir cilvēki formas tērpā – apsargi, policisti… Un noteikti nedrīkst iet prom no vietas, kur vecāki pazaudēti.
"Ir ļoti ieteicams jau pirms pasākuma vai iešanas veikalā ar bērnu izrunāt, kāda būs rīcība, ja gadīsies vienam no otra noklīst, – ko darīt, kur tikties. Ja bērns vēl ir tik maziņš, ka nespēj no galvas iemācīties vecāku telefona numuru, to var uzrakstīt uz lapiņas un ielikt kādā apģērba kabatiņā, pirms tam bērnam pasakot, ka tur atrodama šāda informācija," iesaka Pavlovska.
Ar bērnu jāizrunā, pie kāda pieaugušā viņš var vērsties pēc palīdzības. Labāk izvairīties no aizdomīgiem, alkohola reibumā esošiem cilvēkiem. "Bet pamatā cilvēki ir labi, galvenais ieskaidrot, ka nedrīkst kopā ar svešu cilvēku iet prom. Ja viens cilvēks atsaka palīdzību, jāprasa citam," skaidro Pavlovska.
Noteikti ir vērts ar bērnu izrunāt iespējamo rīcību, ja viņš pazūd ārzemēs, kur runā svešvalodā. Arī tad noteikti noderēs uz lapiņas uzrakstīta informācija ar pavadošo pieaugušo vārdiem, uzvārdiem un kontaktiem.
Ko piedzīvo mazs, apmaldījies bērns plašajā pasaulē
Landmane, kura kā speciāliste bērnu psiholoģijā piedalījās arī mazā Ivana meklēšanā, norāda, ka katram vecumposmam ir savas īpatnības. Bērni līdz 6 gadu vecumam labi darbosies sev ierastā un piemērotā vidē, bet, nonākot ne tikai svešā vidē, bet arī nezināmā situācijā, nespēs orientēties. "Bērnam nonākot svešā vidē un nezināmā situācijā, spilgti parādīsies viņa vecumposmam raksturīgās īpatnības, tādēļ viņam sāksies panika, kas novedīs pie iracionālām darbībām," skaidro psiholoģe. Viņu papildina kolēģe Pavlovska, ieskicējot iespējamo scenāriju, piemēram, bērns dzīvo Rīgā un zina, kā aizbraukt uz skolu, kurā pieturā viņam ir jāizkāpj, bet pa ceļam autobuss saplīst, šoferis visus pasažierus izsēdina ārā. Kur bērnam iet? Kā nokļūt līdz vēlamajam galamērķim? Vai arī, cita situācija, bērns sajaucis autobusa numuru un iekāpis citā, un attopas krietnu gabalu no sev pazīstamām vietām.
Landmane skaidro, ka bērniem līdz trīs gadu vecumam vispār nav izpratnes par pazušanu. Apmaldoties bērns bezmērķīgi klaiņos, nespējot sev pats palīdzēt. Savukārt pieaugušais, kurš nomaldījies, spēs loģiski domāt, kā izkļūt no nezināmās vietas. Bērnam šādu spēju nav. Kā liecina prakse, bērns līdz trīs gadu vecumam parasti var nomaldīties trīs kilometru rādiusā no vietas, kur pazudis, var būt arī gadījumi, ka noklīst 4 kilometru attālumā, bet reti, un viņš vienkārši bezpalīdzīgi klīst apkārt. Turklāt bērni var meklēt patvērumu vietā, kur pieaugušais nemaz nemēģinātu iet.
Bērnam kļūstot vecākam, arī viņa spējas pieaug, bet joprojām tās ir niecīgas, īpaši attiecībā uz spējām palīdzēt sev pašam. Četrus līdz sešus gadus veci bērni apzinās, ka ir nomaldījušies, un mēģinās nokļūt līdz vietai, kur pazuduši. Ja bērns nespēs nokļūt līdz pazīstamai vietai, viņam, visticamāk, sāksies panika, rezultātā darbības būs tādas, kas veicinās tikai tālāku nomaldīšanos, stāsta psiholoģe.
"Kad meklējām Ivanu, bija nepieciešams notupties ceļos, lai mēģinātu izprast mazā zēna iešanas virzienu. Piemēram, kas pieaugušajam var šķist aizaugusi taka, mazam bērnam varbūt izskatās kā ceļš, pa kuru pārvietoties. Racionalitātes šāda vecuma bērnam nav nekādas," par pieredzi meklēšanas darbos stāsta Landmane.
Savukārt, runājot par piecus sešus gadus veciem bērniem, Landmane norāda, ka šajā vecumā bērni var aizmaldīties pietiekami tālu, pat līdz 5 kilometriem. Tāpat kā mazāku bērnu, arī šī vecuma bērnu darbības, atrodoties nedrošā vidē un situācijā, kļūst iracionālas. Bērns pat var neiet klāt svešiem cilvēkiem, kuriem varētu lūgt palīdzību.
Visi šie piemēri parāda, ka bērnam nav pietiekamas spējas, lai par sevi parūpētos, neatkarīgi no tā, cik patstāvīgs un drošs viņš arī nebūtu.
Bērni ir ļoti dažādi, un ikvienam vecākam būtu jāizvērtē, cik patstāvīga ir viņa atvase. Piemēram, arī astoņu gadu vecumā bērns var būt nedrošs, tādēļ vecākiem ar viņu būtu jāapietas kā ar gados jaunāku bērnu, nepakļaujot kādam riskam. Turpretim otra galējība ir pārdrošība, arī tā var bērnam radīt riskus, uzsver Pavlovska.
"Tas, ka ģimene ir situēta, nenozīmē, ka bērns jūtas labi. Viens lieto alkoholiskos dzērienus, cits strādā līdz pulksten 22, lai tikai būtu šī situētība, un riski pastāv gan vienā, gan otrā ģimenē. Cik daudz vecāki runā ar saviem bērniem un velta savu laiku, nav atkarīgs no tā, cik daudz viņi pelna," secina Pavlovska, uzsverot: "Ja vecākiem bērns būs dārgs, viņi to sargās no jebkādiem apdraudējumiem."
Sargā savu bērnu! Plašāk par policijas īstenoto akciju lasi šeit, kur atradīsi arī vecākiem speciāli sagatavotus informatīvos materiālus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
