Mazliet par terminiem un to, kādas ir mūsu iespējas pagarināt laiku

Mēs redzam pasauli tādu, kādu mums to attēlo mūsu saprāts. Tas ir kā gaismas filtrs vai prizma starp mūsu apziņu un mūsu maņu orgāniem. Saprāts (sa-prāts – līdzīgi kā sa-skaņa, sa-vilkt, sa-sniegt) ir visai sarežģīta, neviendabīga struktūra – pavisam tajā ir 16 sadaļas, kuras var dalīt četrās grupās. T. i., saprātu shematiski var iztēloties kā Jeruzālemes krustu vai Gruzijas karogu:

Izpratne – (no vārda "prast") loģisku iemaņu kopums – virspusējais saprāts, tāds kā nosacījuma reflekss. Instruments, kas paredzēts fiziskā ķermeņa izdzīvošanas nodrošināšanai. Mūsdienu zinātne balstās uz izpratni (iz-prast, iz-dzīvot, iz-niekot, iz-rādīt). Zinātne mūsdienās cenšas ar fizikas likumiem izskaidrot visas lietas, arī tās, kuras atrodas aiz mums pierastās fizikas izpratnes robežām un fiziskās eksistences rāmjiem. Tā ir pārstājusi pētīt pasauli, bet tikai cenšas to izmantot! Zinātne nespēj atbildēt uz jautājumiem par dzīves jēgu. Tā rezultātā mūsu civilizācija ir pārstājusi dzīvot un sākusi izdzīvot ar ērtībām... Ja mēs nepārstāsim izdzīvot un nesāksim dzīvot, šī civilizācija ir nolemta bojāejai!

Mūsdienu zinātne ir nonākusi tehnoloģiju verdzībā. Bet tas, kas ir ērtība šodien, rīt var kļūt par nāves cēloni. Paskaidrošu ar piemēru – alkoholiķi un narkomāni. Savu ērtību vārdā viņi sabeidz savu dzīvi. Mūsu civilizācija ir tehnoloģiju atkarībā. Uztvēri analoģiju? Mūsdienu zinātne ir nonākusi strupceļā, precīzāk – sienas priekšā: ja zinātne spēs šo sienu pārvarēt vai izlauzties tai cauri – cilvēcei parādīsies iespēja attīstīties tālāk. Ja ne – kā 1940. gadā pateica kāds mazs zēns: "Es taču teicu, ka krievi nāk, bet kas mani, puišeli, klausīs!"

Dzīvība – tā ir laika un enerģijas deja. Ja kāds aiziet no šīs dzīves, pirms viņa laiks ir beidzies, mēs to saucam par "nelaiķi". Nelaiķi nereti kļūst par spokiem, kāmēr neiztērē savas enerģijas rezerves. Un otrādi, ja enerģija ir izbeigusies, bet laiks vēl ne – mēs iegūstam cilvēku-dārzeni. Piemēram, narkomānu. Diemžēl šīs likumsakarības var atiekties ne tikai uz atsevišķu cilvēku, bet uz veselām tautām un civilizācijām. Tā gāja bojā senā Romas impērija...

Te laikam nāksies veikt nelielu atkāpi un pastāstīt par pasaules uzbūvi – tikai mazliet.

Visās lietās var saskatīt piecas pamatsastāvdaļas, vismaz tā māca sistēma "Ozols–Liepa". Ja vēlies, vari tos dēvēt par pieciem pamatelementiem. Viss materiālais – tā ir Zeme. Uguns izpaužas kā temperatūra. Laiks var tikt pielīdzināts gaisam, kuru elpojam, bet enerģija ir saistošais elements visam, kas dzīvs, tāpēc varam to pielīdzināt ūdenim. Un visbeidzot – telpa – ēteris, Ākaša, vieta, kuru visi pārējie elementi piepilda.

Nu, tad, lūk, cilvēks sastāv no:

4% uguns,
70% enerģijas (ūdens),
12% zemes (t. i., tikai 12% no cilvēka sastāda viņa... fiziskais ķermenis),
6% laika
un 8% telpas.

Lūk, ko es domāju, kad izteicu apgalvojumu, ka dzīvība ir laika un enerģijas deja.

Cilvēks ir enerģijas burbulis kas peld enerģijas jūrā. Plāno apvalku veido viņa identitāte, ego. Tad kā var pagarināt cilvēka mūža ilgumu?

Mēs esam ģenētiski saistīti ar laiku:

Mūsu individuālo laiku nosaka mūsu emocijas. Mēs sakām "laiks skrien", mēs sakām "garlaicīgi!" un vēl mēs sakām "laimīgie stundas neskaita!". Tātad – emocijas.

Iztēlojies, ka brauc ar mašīnu un esi nonācis sastrēgumā – kādas ir tavas emocijas? Iztēlojies, ka lido gaisa balonā un vēro satiksmes sastrēgumu no augšas. Kādas tagad ir tavas emocijas? Kura no šīm emocijām paildzina tavu dzīvi un kura – saīsina? Savā ziņā meditāciju var salīdzināt ar šādu lidojumu gaisa balonā.

Vēl materiāls pārdomām: ja esam apēduši kaut ko nelabu, mums, dabiski, var gadīties caureja. Nu, piedod, fizioloģiju neviens nav atcēlis, vismaz, kāmēr mēs vēl esam fiziskajā ķermenī.

Karma – vai tas ir liktenis? Burtiski tulkojot, "karma" ir darbība, izvēle – var teikt, ka karma ir mūsu brīvā griba. Ja tu pasludini: "Mans saprāts un griba ir neaizskarami!" un turies pie šīs deklarācijas, tu kļūsti par savas karmas saimnieku.

Katra izvēle, kuru es izdaru, ir tikai mana izvēle? Bet ģenētiskā atmiņa? Bet dvēseļu pārdzimšana? Ja dvēseles ģimenē cirkulē pa četru paaudžu loku, tad manu dvēseli, iespējams, savulaik jau ir "lietojis" mans vecvectēvs. 18 gadu vecumā es esmu dumpinieks, bet jau 40 gadu vecumā sāku sevi pieķert, kopējam vectēva un vecvectēva domu gājienu, izteicienus, rīcību... Ja tā, tad cik brīva ir mana griba?

Ja cilvēks grib būt saprātīgs, tas paģēr no viņa aktīvu dzīves pozīciju – dzīvojot pētīt visu, kas apkārt notiek. Ja to nedara, orgāni, kurus nelieto – atrofējas un... Kāpēc vairums cilvēku izmanto tikai 2–3% savu smadzeņu, burtiski – izdzīvošanas minimumu? Nu ja, laikam jau vairāk apgūt viņi nav spējīgi! Mūsdienās var sastapt bērnus, kam 5–10 gadu vecumā ir garlaicīgi! Viņiem jau ir apnicis dzīvot! Vari to iztēloties?! Ta vell's par stenderi! Tas vairs nav jāiztēlojas – pietiek paskatīties apkārt!

Labi, ja mēs vienojamies, ka personīgi mums vēl nav kļuvis garlaicīgi dzīvot un tā kā gribētos vēl nākotni piedzīvot, varbūt ir vērts palūkot tādu fenomenu kā "pasaules gals"? Cik mēs tādus savā mūžā jau esam pārdzīvojuši – "Milleniums", 2012. gads utt. Kaut kas beidzās, kaut kas sākās, tikai cilvēku muļķība ir bezgalīga...

Pasaules gals, ja esi ievērojis, ir rotaļas, kurās tiek apspēlēti apaļie datumi – 2000 gadu pēc Kristus, Maiju kalendārā cikla gals utt.. Piemēram, klasiskajā ķīniešu laika skaitīšanā viens tāds cikls ir 26 690 040 gadu. Un šim ciklam mēs esam kaut kur pa vidu – šogad ir 10 555 93... Par pēdējo gadu īsti pārliecināts neesmu, bet kaut kur tā. Tuvākais "zīmīgais datums" pēc ķīniešu kalendāra iekrīt 2044. gadā. Tā ka – ceri un gaidi, lielai daļai no mums ir iespēja pārdzīvot vēl vienu pasaules galu.

Pēc ķīniešu laika skaitīšanas ir procesi, kas atkārtojas ik pa 12, 60, 360 gadiem. Šīs atkārtošanās nenotiek pa apli, bet pa spirāli. Pirmie 12 gadi sagatavo procesu, otrie sāk, trešajā divpadsmitgadē process sasniedz maksimumu, bet ceturtajā – norietu. Analoģiski tas atieksies uz 60 un 360 gadu ciklu. Elementāra statistika ļaus tev izvirzīt visai ticamas prognozes, kā to darīja Nostradams, kurš šo alogaritmu bija aprēķinājis.

Jā, pēc ķīniešu laika skaitīšanas gads ir 24x15 dienas, katras 15 dienas dalās pa trim piecdienu periodiem. Interesanti, ka piecdienu perioda maiņas mirkli noteica ar speciālu aparatūru. Īpašā templī–labirintā, kas pasargāja indikatoru no nejaušām vēja plūsmām, bija uzstādīts jutīgais elements – doba bambusa fleita, kas pildīta ar niedru pelniem un pārklāta ar plānu zīda drānu. Reizi piecās dienās laika vējš izpūta no fleitas pelnu mākoni, liekot zīda drānai pacelties. Un tagad atcerēsimies, kā arī mūsu senči saistīja laiku ar gaisu, ar vēju, ar Vējamāti...