Toms ir viens no maniem un vīra lielākajiem skolotājiem – viņš mums iemācīja mīlēt. Mīlēt – negaidot pateicību. Mīlēt – negaidot, ka viņš darīs tā, kā mēs esam iecerējuši. Mīlēt arī tad, ja viņš iesit mūsu pašu bērnam. Jo, galu galā, arī mans bērns sit, pat savos astoņos gados. Mīlēt viņu tādu, kāds ir viņš pats, nevis salīdzināt ar citiem vai saviem bērniem. Un, jā, pacietība –tā izrādās ir problēma ne tikai bērniem. Arī to Toms mums māca, tā atzīst Iveta Brikmane, kuras ģimenē nu jau vairākus gadus dzīvo puisēns, kurš "izbaudījis" visus bērnu nama priekus.
Iveta ar savu stāstu dalījusies savā feisbuka profilā, un nemaz nedomājot piekrita arī plašākam sabiedrības lokam atklāt savu stāstu. Lūk, Ivetas aizkustinošais stāsts, kuram tieši šobrīd ir vēl lielāka aktualitāte! Kāpēc? To sapratīsi lasot.
"Draudzenes mudināta noskatījos raidījumu "Aizliegtais paņēmiens" par zīdaiņiem bērnu namos. Es biju šokā un neizpratnē par redzēto. Taču tas deva atbildes uz daudziem jautājumiem.
Mūsu ģimenē jau trīs ar pusi gadus dzīvo Tomiņš, kurš arī ir pabijis šādā iestādē no sešu mēnešu vecuma. Pie mums viņš nonāca, kad viņam bija gads un deviņi mēneši. Liels bija mans un mana vīra Kristapa izbrīns, kad redzējām, ka puika knapi prot iet. Trīs soļi un krita gar zemi, jo izrādās, viņiem ir liegtas kustības. Imunitāte bija katastrofāla un ir joprojām – viņš varēja saaukstēties pat tad, kad vasarā bija +25 grādi pēc Celsija (jo neved ārā), viņš neprata nevienu vārdu – vervelēja savā valodā. Viņš neprata ēst, jo līdz attiecīgajam vecumam (gandrīz līdz divu gadu vecumam) tika barots ar zīdaiņu putrām! Tomiņš rija veselus kumosus – iebāza banānu līdz kaklam, nokoda un nesakostu norija. Tāpat ar jebkuru citu ēdienu. Kad paņēmām viņu klēpī, viņš histēriski sāka raudāt... Un tā trakā šūpošanās, tiklīdz viņam radās stress.
Mūsu Tomiņš tika pie ģimenes – mammas, tēta un vecākās māsas. Kad aizbraucām pakaļ, mums vēl pārmeta, kāpēc neesam paņēmuši drēbes viņam! Lai gan mums nekas tāds iepriekš netika teikts. Sākums mums nebija viegls, bet tas nav viegls, ja piedzimst arī savs bērns. Papīru kārtošana bija ilga – gandrīz pusotrs gads. Taču es neuzskatu, ka tas ir nepareizi, jo tas liek tev apdomāt, vai tiešām esi gatavs šādam solim, jo darbs ir pamatīgs – ne tikai ar ienākošo bērnu ģimenē, bet arī ar sevi. Jo nevienu vien gadījumu esmu dzirdējusi, ka pēc pusgada atdod bērnu atpakaļ, jo nav saderības ģimenē. Tad šis bērns paliek par preci, ko veikalā var atdot atpakaļ. Un kas notiek ar šī bērna psihi pēc tam?
Kas ir mainījies pa šo laiku? Toms joprojām mācās ēst. Tiklīdz mamma un tētis neredz, ēdienu viņš joprojām negrib košļāt. Attīstībā viņš bērnu namā pavadīto laiku ir zaudējis, un bērnudārzā saku, lai neprasa no viņa to, ko no citiem vienaudžiem. Mums ir runas problēmas – logopēds teica, ka viņam pārāk ilgi dota pudele, līdz ar to ir žokļa defekti un nevaram izrunāt precīzi visas skaņas. Par laimi, tas ir labojams. Un imunitāte, tā joprojām pieklibo. Bet šūpošanās un nesavaldība stresa situācijās ir palikusi.
Bet visvairāk esmu mainījusies es pati. Kā? Noskatoties raidījumu, mani pārņēma dusmas un niknums. Kā tā var!? Taču drīz vien atausa atmiņā teiciens, ka apkārtējā pasaule ir mūsu pašu spogulis. Un, pirms tālāk nosodu darbiniekus, kas tur strādā, es sev pajautāju – un kā bija ar tevi pašu? Vai es Tomiņu mīlēju sākumā? Nē! Toreiz šķita, ka jā. Bet šodien varu teikt, ka tā bija līdzjūtība, kā tas ir 70 procentiem sabiedrības, skatoties uz šiem bērniem. Un līdzjūtība mūsu sabiedrībai arī ir daudz. Diemžēl, ir kādi 30 procenti sabiedrības (pat inteliģentas personas – ārsti), no kā esmu dzirdējusi: "Kāpēc jūs viņu vispār paņēmāt?", "Ko no viņa var gaidīt". Aizvedot uz kādu no Toma iepriekšējiem bērnudārziem, auklīte nopūtās: "Nu bāc! Atkal viņš...". Par laimi, to dzirdēja mans vīrs un Tomu mēs nekavējoties izņēmām no dārziņa. Daļa sabiedrības uzliek zīmogu šiem bērniem: "Bērnu nama bērni ir ar problēmām. Nebūtu viņš tāds, neviens no viņa neatteiktos".
Es neesmu redzējusi tik dabisku un dzīvespriecīgu bērnu kā Toms. Mums visiem ir pasaules uzliktie rāmīši, no kuriem grūti "izkāpt". Bet no viņa tagad staro dzīvesprieks, vienkāršība un mīlestība pret pasauli un visumu.
Paldies raidījumam par ieskatu, kas notiek tur aiz sienām. Jo tie nav tikai tur strādājošie personāli. Tas, ko redzējām, bija daļa mūsu pašu sabiedrības. Un varbūt arī daļiņa mūsu pašu, ja parakājas dziļāk savā dvēselē.
Un paldies mūsu Tomiņam, viņš mums nav parādā pateicību, bet mēs viņam. Viņš pasauli parādīja pavisam citādu."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
