Transpersonālais psihologs: sapnis ir jāņem vērā, ja tas atkārtojas vai uztrauc tevi

Uno gan uzreiz precizē, ka šajā darbnīcā viņam vairāk sanāca strādāt ar dienas sapņiem, jo – viens ir sapņi, ko mēs redzam naktīs, bet ir arī tie sapņi, ko cilvēki sapņo piepildīt, ko viņi cer sasniegt realitātē, un ar tiem man patīk strādāt vislabāk. Par to, kā darīt to, ko gribas, un pārtraukt darīt to, ko negribas. Jo, ja nedara to, ko gribas, un dara to, ko negribas, loģisks rezultāts ir depresija... Tomēr, riskējot izklausīties smieklīgi sapņu profesionāļa acīs, uzdevu jautājumus, kurus ikdienā dzirdu no citiem un par kuriem arī pašai ne reizi vien gadījies aizdomāties.

– Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka nekad nesapņo. Vai tā varētu būt?

Tur ir vairāki aspekti. Pirmkārt, ja cilvēks ir aktīvs ikdienas dzīvē, ja viņam ir daudz informācijas un kontaktu, visa viņa enerģija aiziet uz to. Ja viņš druscīt atiet no tās ikdienas dzīves nost, viņam parādās sapņi. Karloss Kastaņeda teica: ir ikdienas dzīves komunikācija, darbi – stalkings, un ir sapņu dzīve... Bet pēc būtības ir tā, ka cilvēks vienkārši vai nu atceras sapņus, vai arī nē, un tas ir atkarīgs no konkrētajā brīdī pieejamā enerģijas apjoma. Bieži vien cilvēka enerģiju ''apēd'' psiholoģiskie aizsargmehānismi, kuri izlieto enerģiju, lai saturētu psihoemocionālo traumu radītos blokus, kuros iekapsulējušās mūsu nepārdzīvotās emocijas, kas rada psiholoģiskas ciešanas, ko nevēlamies apzināties. Enerģija tiek iztērēta tam, lai neielaistu apziņā nepatīkamo pieredzi, neatcerētos sāpinošus notikumus.

– Pag, ja es savus sapņus atceros, tad man tās enerģijas ir daudz vai maz?

Tad tev tās ir daudz. Ja neatceries, tad tajā brīdī vienkārši enerģijas resursa šim nolūkam nepietiek. Jo cilvēks sapņo katru nakti. Nesen satiku paziņu – viņš teica, ka atmetis alkoholu, sācis veselīgāk dzīvot, un brīnījās, ka pēkšņi esot sācis daudz vairāksapņot! Taču tas jau nav nekāds brīnums: veselīgs dzīvesveids dod vairāk enerģijas, lai sapņus atcerētos.

– Es reāli "noķeru stresu", ja no rīta pamostos un neatceros, ko esmu sapņojusi... Jo tad man rodas sajūta, ka kaut kas ar mani nav kārtībā.

Tas ir pilnīgi normāli – neatcerēties sapņus katru rīta. Tas vienkārši norāda uz šā mirkļa aktualitātēm un uzmanības fokusu uz to, cik apzināti esam tagadnē. Sapņu tēli, simboli, personāži un viss tajos notiekošais ir valoda, ar kuru mūsu zemapziņa un virsapziņa ar mums sarunājas, norādot uz to, ko mums būtu jāzina, vai uz to, ka nevēlamies savā ikdienas realitātē esošo ieraudzīt.

– Pilnas sapņu grāmatas ar sapņu simboliku – ka tas un tas nozīmē to un to...

... Un ir, protams, kaut kādas arhetipiskās lietas, simboli, stihijas, kuras tiešām strādā, bet tajā pašā laikā katram cilvēkam katras detaļas, simbola nozīme ir individuāla.

– Kā tad lai tos sapņus iztulko?

Ir vairāki veidi, kā strādāt ar sapni. Var izdzīvot katru sapņa detaļu – vai nu, pats iejūtoties tajā, vai, ja tas ir darbs grupā, ņemot talkā citus dalībniekus, kuri aizvieto sapņa elementus. Izdzīvojot caur ķermeni, izjūtot to, redzot šo detaļu savstarpējo saistību, kļūst saprotams, par ko tas sapņa stāsts ir. Vispār sapnis vislabāk izprast, tulkošanā ņemot palīgā darbu ar ķermeni.

– Bet ja nav grupas?

Vislabāk ar psihoterapeitu, kas tev vada šo procesu.

– Kas tie tādi par terapeitiem? Jāatzīst, šis man ir jaunums.

To dara transpersonālie terapeiti, psihoterapeiti – procesuāli orientētie terapeiti.

– Pie mums Latvijā tādi arī ir?

Ir, ir.

– Kur man tādu atrast? Pēc atslēgas vārdiem meklēt "Google"? Vai varbūt ir kādas "iestādes", kas profesionāli nodarbojas ar sapņu tulkošanu? Nosacīti.

Tā dēvētie jungiānisti (analītiskās psiholoģijas pamatlicēja Karla Gustava Junga sekotāji – red. piez.) nodarbojas ar sapņa analītisko psiholoģiju, bet viņi vairāk paliek vārdiskajā līmenī tulkojot sapņa simbolisko nozīmes. Taču, manuprāt, vislabākā terapija ir tā, kas, ņemot par pamatu Jungu, strādā ar ķermeni, izmantojot ķermeņa terapijas metodes. Tas ir – procesuāli orientētā psihoterapija, geštaltterapija.

– Es šonakt sapnī redzēju audžubrāļa bēres. Sižets it kā tāds nepatīkams, kaut gan es arī esmu diezgan "šauta lapsa" un sapnī apzinos, ka tas ir sapnis – tā īpaši neuztraucos... Tomēr pamodos ar domu – nez, vai man tas tagad kaut kā jāņem vērā? Vai tā ir kāda ziņa? Vai var izdalīt kaut kādas pazīmes – kuri ir tie sapņi, ar ko man tiešām ir vērts meklēt transpersonālo psihologu, lai iztulkotu?

Arī tādos gadījumos, ja sapņi atkārtojas, vai ir kā sižeta turpinājumi – tas ir nepārprotams signāls, ka tava zemapziņa tev nodod vēstījumu, grib kaut ko pateikt.

Tavā gadījumā arī varētu strādāt ar to sapni, paskatīties, kas notiek tavās attiecībās ar audžubrāli, kas vispār tavā dzīvē notiek saistībā ar nāves tēmu.

– Tu pats strādā ar tām lietām?

Jā. Ir bijis, piemēram, tāds gadījums, ka sieviete atnāk pie manis, jo viņai sapnī pēkšņi parādījusies bērnu vecmāmiņa – vīramāte, ar kuru nemaz tik bieži netiekas. Bet nu pēkšņi viņa parādās sapnī, kaut kādā vecā mājā... Un mana kliente kaut kā bija ļoti satraukusies par to sapni. Mēs izstrādājām katru sapņa detaļu, un radās sapratne, ka ir noteikti jāaizbrauc pie vīramātes, jāsatiek tas cilvēks. Tajā pašā dienā sieviete pie vīramātes aizbrauca, parunājās, droši vien pateica nepateiktās lietas, salaba par kaut kādiem jautājumiem, un notika tā, ka nākamajā dienā vīramātes vairs nebija šaisaulē.

– Tas nozīmē, ka vajadzēja kaut kādus galus sasiet?

Jā, jā! Bija jāpabeidz un jāsakārto tās attiecības pa labam. Jo nākamajā dienā tas vairs nebūtu iespējams, un sapnis to pateica.

Bieži vien sapnis tiek kļūdaini uzskatīts tikai par tā dēvēto atkritumsapni – pa dienu kaut kas noticis, redzēta kaut kāda filma utt., un sapnis tiek uztverts kā dienā notikušā "pārstrādes produkts". Vai arī kaut kādi bērnības notikumi... Bet sapņi tikpat daudz stāsta arī par nākotni – kas notiks, kas būs.

– Respektīvi, sapnim piemīt arī prognozēšanas funkcija?

Jā, jo šeit ir tā: prāts ir ierobežots rāmjos "kas ir iespējams un kas nav iespējams". Savukārt cilvēka zemapziņai visi laiki ir pieejami vienlaikus, viss, kas ir noticis pagātnē, un viss, kas notiks nākotnē. Vienvārdsakot, zemapziņai laiks ir viss vienlaikus, nedalīts.

Jo arī ķermenis "ieraksta" visu informāciju par mūsu līdz šim nodzīvoto dzīvi, un tajā pašā laikā ķermenis ir zemapziņa, kas "pieslēgta" visam Visumam.

– Kā izpaužas šī tevis pieminētā strādāšana caur ķermeni?

Tas notiek tā, ka terapeits palīdz cilvēkam dziļāk ieklausīties viņa ķermeņa signālos, un uztvert to vēstījumu ko zemapziņa sūta caur ķermeni.

– Vai vari noilustrēt?

Izdzīvojot sapni dienā, tagadnes formā, cilvēks piedzīvo sevis un citu sapņu tēlu sapnī sajustās emocijas. Var sajust sajūtas ķermenī – siltumu, aukstumu, saspringumu, atslābumu, trīcēšanu, sastingumu, vēlmi izdarīt, noteiktas kustības, žestus, darbības, parādās pat teksti, teikumi, kurus paustu sapnī redzētie tēli. Ķermenis sāk it kā runāt, ko terapeits var vērot neverbāli, bet klients pats sajust. Tā klients ar terapeitu kopīgi var tikt līdz sapņa vēstījumam.

Vispār sapņiem ir vairāki līmeņi. Tikko es stāstīju par nakts sapņu tulkošanu, bet ir arī "dienas" sapņi, un tie bieži izpaužas kā psihosomatika.

Ja Junga analītiskai psiholoģijai būtu meita, tā būtu "Processwork" – procesuāli orientētā psihoterapija. Junga psihoanalītiķis un kvantu fiziķis Arnolds Mindels atklāja un radīja procesu orientētas psiholoģijas pamatus 20. gadsimta 70. gados, praktizējot Junga mācību kā psihoanalītiķis K. G. Junga institūtā Cīrihē Šveicē. Viņš arī radīja dreambody – sapņu ķermeņa koncepciju, lai aprakstītu nozīmīgās attiecības, kuras viņš novēroja starp simboliem cilvēka nakts sapņos un viņu ķermeņa pieredzi.

Tātad procesuālā psihoterapija uzskata, ka katram cilvēkam ir tā dēvētais sapņu ķermenis, un šis ķermenis runā. Arī zemapziņa ar mums nepārtraukti runā caur ķermeni. Un psihosomatika ir dvēseles vēstījums. Ja cilvēkam, piemēram, kaut kur negribas iet, viņam šķietami nezin kāpēc sāk sāpēt kāja. Cilvēks nejūtas drošs par savām naudas lietām vai nejūt atbalstu – sāk sāpēt jostasvieta. Tā tas viss parādās ķermenī.

Un ar psihosomatiku mēs darbojamies, arī ieejot sapnī, strādājot ar to. Piemēram, kalns sapnī. Cilvēks "kļūst" par kalnu, izjūt, kā tas ir – būt kalnam. Saprot, ko šī sapņa detaļa vēsta. Un, kad ir izpētīta katra detaļa, parādās bilde kopumā.

– Cik ilgs tāds seanss?

Procesuālajā terapijā parasti strādā, sākot no 45 minūtēm līdz 90.

– Tātad pēc šīm 1,5 stundām es būšu sapratusi, ko tas mans sapnis nozīmē. Vai ir iespējams tāds scenārijs, ka esam nonākuši pie slēdziena – gaidāma ķeza?

Nu, vai citreiz – kaut kas labs. Jo prāts bieži maldās cenšoties burtiski tulkojot saturu pēc tā satura.

– Bet, ja nu tomēr ķeza, – vai es tur kaut ko varu izmainīt?

Tu vari gan izmainīt. Brīdināts ir apbruņots. Ja ielaižam sapņa zemapziņas vēstījumu apziņā, tad no pasīva vērotāja kļūstam par aktīvu dalībnieku savā dzīvē, kas izdara izvēles un tādējādi ietekmē savas nākotnes notikumu gaitu.

– Es varu to situāciju pārstrādāt kaut kā citādi, ja? Kaut kur neaiziet, kādam nepiezvanīt u. tml.?

Jā, jā, jā! Sapnis ir tava gara, tavas dvēseles, zemapziņas vēstījums tev pašai. Visa informācija patiesībā ir pieejama visu laiku. Austrumos to sauc par Ākašas hroniku – uzskata, ka tur ierakstīta visa cilvēka dzīve. Krievijā Vladimirs Vernadskis to nosauca par noosfēru – informācijas lauku, kas aptver Zemi. Strādājot ar sistēmisko pieeju, kura uzskatā ka cilvēka ķermenis atrodas informatīvajā laukā, kas vienotā sistēmā sasaista ar visiem radiniekiem, tas viss parādās terapijas laikā. Par šo vienoto lauku zināja gan šamaņi senatnē, gan kvantu fiziķi mūsdienās. Procesuālajā terapija balstās uz šim zināšanām par informatīvo lauku. Biologs Ruperts Šeldreiks savos zinātnikajos pētījumos tos ir izpētījis un aprakstījis, nosaucot to par morfoģenētiskajiem laukiem.

Cilvēkam visa šī informācija ir pieejama, vienīgais, kas jāizdara, – jākļūst apzinātākam, klusākam, jānomierina emocijas, un tad šo informāciju var sadzirdēt. Cilvēki to dara, meditējot vai sapņojot, vai arī nāk pie psihoterapeita, kas palīdz tikt klāt šai informācijai.

– Labi, es varbūt varu atrast veidu, kā izvairīties no kaut kādas ne pārāk patīkamas norises vai notikuma savā dzīvē, bet vai šī sapņa (ja tā ir laba prognoze) skaidrošana kopā ar terapeitu man palīdzētu arī saprast, ko tad tagad darīt, pie kā pieķerties, lai piepildās?

Jā, arī tas ietilpst šajā terapijā. Un tas nav tā, kā senāk kad saprata iešanu pie psihoterapeita, – ka tu ej reizi mēnesī pagulēt uz dīvāniņa, un tā gadiem ilgi lai tikai saprastu savu dzīvi.

Tā ir izplatīta ilūzija, ka psihoterapija ir domāta tikai slimiem cilvēkiem, lai viņus ārstētu. Pirmkārt, mēs nelietojam ne vārdu "pacients" (no vārda "paciest", "ciest"), ne "slimnieks". Mani klienti pārsvarā ir normāli, veseli aktīvi cilvēki, kuri vienkārši saskārušies ar kādu grūtību savā ceļā uz mērķi, un tad viņi kopā ar terapeitu iemācās kaut ko jaunu, kā savam šķērslim pāri tikt un gūt lielāko kaifu no dzīves. Jo – kas tad ir labs terapijas rezultāts? Ka cilvēks var labi strādāt, dzīvot un mīlēt! Ka viņš visās dzīves jomās jūtās laimīgs. Terapeits var palīdzēt cilvēkam kļūt par sevi pašu, realizēt savu potenciālu, kļūt autentiskam dzīvot savu dzīvi, nevis tikai atspēlēt sabiedrības uzspiestās lomas, realizēt citu gaidas. Psihoterapija var palīdzēt klientam realizēt savas dzīves sapņus, mērķus daudz ātrāk, esot saskaņā pašam ar sevi un harmonijā ar apkārtējiem.