Solījumi un zvēresti – kā mēs ar tiem sabojājam savas dzīves  (1)

Scenāriju ir daudz, un daži ir tik ikdienišķi un ierasti, ka mēs tos pat nefiksējam. Pie mums vārdi tiek ļoti viegli uztverti – cilvēki ar tiem mētājas, nepadomājot, ka var "sastrādāt" sev nepatikšanas.

Slēdzot laulību, pastāv vienošanās, ko viens otram izsaka. Baznīcā tas ir zvērests, dzimtsarakstu nodaļā gan nav zvērestu, taču tik un tā ir solījumi. Tāpat kāzu rituālos, braukājot pa septiņiem tiltiem un pildot dažādus uzdevumus, puspajokam tiek doti solījumi. Kaut kas tiek parakstīts, kaut kas izteikts, bet cilvēki pēc tam pat īsti vairs neatceras, ko ir sasolījuši...

Līdzās šiem vienreiz dzīvē dodamajiem solījumiem pastāv arī sadzīviskie solījumi. Piemēram, mūsu hokejisti nedzen bārdas, lai uzvarētu – tas ir rituāls apsolījums, ko viņi pilda. Arī gavēnis ir tāds solījums. Mēs šādus vai līdzīgus solījumus dodam tik bieži, ka pat nepamanām.

Lielais vairums problēmu ceļas no jūtu karstumā izteiktajiem zvērestiem un solījumiem. Ja cilvēku saista šāds zvērests, viņš var izveidot jaunas attiecības, taču tajās nepaliks kopā. Piemēram, iemīlējies cilvēks ar lielu emociju savulaik teicis: "Es tikai tevi vienmēr mīlēšu, tikai tev piederēšu," un, protams, tobrīd arī cieši ticējis, ka tā būs. Bet otram cilvēkam tas zvērests patiesībā nemaz nav bijis vajadzīgs, un attiecības pajūk. Ja zvērētājs vēlāk dzīvē mēģinās iepazīsies ar kādu, var gadīties, ka nekas nesanāks, svētība nenāks, jo – viņš taču pats sevi savulaik atdevis citam un tam ticējis! Arī Bībelē ir teikts – katram pēc ticības, un viss teiktais attiecas kā vīriešiem, tā uz sievietēm.

Arī gadījumos, ja mīļotais cilvēks ir gājis bojā, zvērests turpina "turēt". Dvēselei ķermenis ir kā krekls – ja tu noģērbsies kails, tu taču tik un tā būsi tu pats. Ne jau šim kreklam-ķermenim tiek dots zvērests! Esošajā dzīvē mēs vairs nevaram doto solījumu pildīt, tādēļ tas ir jāatsauc, lai nepārietu uz nākamajām dzīvēm.

Lai kādu iemeslu dēļ attiecības neizveidojas kā cerēts, ir grūti pēc tam izveidot citas, ja kādam jau esi apsolījis "mūžīgi mūžos". Var gadīties, ka, pat vairākkārt pārdzimstot, iemīlies vienas dvēseles nēsātājā, turklāt nav teikts, ka tas ir abpusēji! Iepriekšējo dzīvju solījumus bez īpašām spējām vai speciālista palīdzības mēs, protams, nevaram atcerēties.

Jāpiebilst, ka citu cilvēku – arī savu senču – dotos solījumus mēs atcelt nevaram.

Neapgalvoju, ka zvēresta atsaukšanas rituāls strādā pilnīgi visos gadījumos. Man nav īsti atbildes, kādēļ tā, – domāju, ka varbūt tas ir saistīts ar egregoru, pie kā dvēsele patiesībā pieder. Iespējams – tad, ja solījums dots egregoram, pie kā cilvēks nepieder, tas viņam nav tik saistošs vai vismaz neievelk aiz sevis smagu "sliedi".

Ja divi cilvēki šķiras, kāds no viņiem vēlas dibināt jaunas attiecības un atsauc savu zvērestu, bet otrs nē, tad šim otrajam problēma paliek: atsaukums attiecas tikai uz to, kurš veicis rituālu. Vislabāk, protams, būtu, ja to darītu abi cilvēki vienlaikus, taču, diemžēl, maz ir pāru, kas var mierīgi izšķirties un kaut ko sarunāt. Bet tādēļ jau nav jāpaliek "nolemtam" uz visu mūžu!

Nereti cilvēki paliek mokošās attiecībās, jo šķiršanos uzskata par "grēku". Manā skatījumā šķiršanās nav pārkāpums – tā ir savas kļūdas atzīšana, un ir nejēdzīgi visu mūžu "karmiski mocīties" un mocīt otru. No karmiskā viedokļa labāk ir izšķirties nekā dzīvot kopā bez laulības, kā tas mūsdienās bieži notiek. Tas, protams, nenozīmē, ka jāmetas no vienām attiecībām otrās! Nav jādzīvo arī celibātā, bet – ir jādzīvo ar mīlestību!

Cilvēks ir piedzimis, lai būtu laimīgs. Ja cilvēks attiecībās nav laimīgs un ja tās ir pretrunā ar viņa izvēles brīvību, viņa prieku, cilvēkam nav pienākuma būt visu mūžu otram blakus. Jau piedzimstot cilvēks nevienam nav neko parādā, mūs tikai audzina tā, iepotē mākslīgā veidā radītu vainas sajūtu. Arī mūžīgi mīlēt mēs nevaram, ja cilvēks to nepelna! Ir vīrieši, kas sit savas sievietes, dara pāri, – par ko tādus mīlēt un kāpēc paciest visu mūžu?

Ja pie manis atnāk cilvēks, es redzu, vai viņu kāds solījums saista vai nē. Ir gan starpība, skatīties uz esošo dzīvi vai koncentrēties uz pagājušajām – tad ir speciāli jānoskaņojas. No procesa viedokļa tas ir nepatīkamāk un patērē vairāk enerģijas.

Pie manis ir nākuši cilvēki, kuri grib izšķirties, bet nespēj. Jāatzīst, ka nebūt ne visi patiešām to grib, daži nāk tikai pažēloties, un palīdzēt tādiem, kuri patiesībā negrib, nevajag! Ja ekstrasenss to redz, viņš iejaukties nedrīkst!

Mūsdienu sievietes pieradušas visu dzīvi vilkt pašas. Dažkārt gan ir atrasts arī vīrietis, kurš kā parazīts sēž uz kakla un neko nedara – viss viņam slikti, un vainīgi, viņaprāt, ir visi citi. Tad šīs sievietes nāk un saka, ka grib šķirties, bet nekādi nesanāk... Tie ir ļoti bieži gadījumi.

Manu klientu vidū ir bijuši arī tādi, ko saista zvēresti no iepriekšējām dzīvēm. 34–35 gadus veca sieviete veica administratores pienākumus kādā baznīcā. Darbā viņu nenovērtēja, arī attiecības ar vīriešiem neveidojās, taču aiziet no darba viņa nekādi nevarēja. Reiz viņa mēģināja, bet viss saveidojās tā, ka sieviete nonāca citā baznīcā. Seansā atklājās, ka iepriekšējā dzīvē viņa bija bijusi mūķene un devusi zvērestu kalpot Dievam. Šai manai klientei gan bija apņemšanās atcelt iepriekšējā dzīvē doto zvērestu, taču viņa to neizdarīja un palika turpat... Tātad – vēlme to visu sakārtot bija mazāka nekā bailes kaut ko mainīt savā dzīvē.

Zinu arī kādu vīrieti, kuram izdevās atcelt nabadzības solījumu. Viņš iepriekšējā dzīvē bija apsolījis dzīvot kā vientuļnieks. Un šajā dzīvē viņam nekas nepadevās, lai pie kā viņš ķertos. Palīdzēju sastādīt tekstu rituālam, kas atceļ iepriekšējās dzīves solījumu, un viņam pēkšņi parādījās uzrāviens: par miljonāru gluži nekļuva, bet nodibināja savu firmu, lietas aizgāja, un nu ir pārticis.

Tiesa gan, ar vīriešiem ir grūtāk – reti kurš vīrietis šādām lietām tic, tāpēc šāda veida risinājumus nemeklē. Ticošo ir labi ja procenti 20, un arī tad tā – "ar kaucošu skaņu". Manuprāt, ir briesmīgi tā dzīvot, nekam neticot. Tad tu esi rumpis, kurš nomirst, kuru aprok, un kurš vairs nekur neeksistē...

Gadījumi ir dažādi: ja tikai vienam cilvēkam no ģimenes lāgā neiet, tā ir viena lieta – iespējams, ir neatceltie solījumi, bet, ja visai ģimenei ir problēma, tad, iespējams, ir sabojāta dzimtas enerģija. Ir arī nolemtās ģimenes, kurām bijuši karmiski pārkāpumi, kas jānolīdzina. Karmu noņemt nevar! Tie, kas sola, ka to var, melo. Par jebko ir jāatbild! Karmu varbūt var mīkstināt, bet, ja esi ko sastrādājis, būs vien jāizstrebj.

Senākos laikos ierasti bija rituāli, kuros zvērestu apliecināja pat ar asinīm – viss bija nopietni! Mūsdienās attieksme ir nenopietna – paskatieties, kas pirms vēlēšanām notiek! Cilvēki sola un nedomā par dotu un neizpildītu solījumu sekām. Bet atmaksa nenovēršami būs! Varbūt kāds piekrāps darījumos, varbūt attiecības saies grīstē. Sākumā tā ir viena pika, tad otra, bet vēlāk jau – lavīna. Tad šādi cilvēki nāk un saka, ka viņiem uzlikts lāsts...

Ko tad īsti iesākt gadījumos, ja solījumu dot tomēr nākas?

Pirmkārt, ļoti rūpīgi jāpārdomā formulējumus, lai visiem un pašam būtu pilnībā skaidrs, kas tad īsti tiek solīts. Otrkārt, jāgādā, lai paliek kādas "pēdas" – rakstveidā, video vai audio ierakstā.

Arī Bībelē ir brīdinājums nesolīt. Bet, ja tu soli, tev attiecīgi par to ir jānes atbildība. Domā, ko soli, kādus vārdus met kādam acīs! Jāatceras viss, arī dusmās sarunātais. Ja neatceries, tev neviens palīdzēt nevarēs!

Vislielākā kļūda ir nedot solījumam termiņu. Ja soli par kādu rūpēties, tad labāk soli to darīt viņa dzīves laikā. Citādi var pārdzimstot dabūt tādu otro pusi, kam esi solījusi rūpēties "mūžu mūžos" un kas šajā dzīvē sēž uz kakla un pieprasa, lai tu par viņu rūpētos. Tu puksti, puksti, bet nerūpēties arī kaut kā nespēj...