Sakta – mūsu senču lepnums. Kāda ir tās nozīme?

Latviešu dainās skaistā rota – sakta – tiek mineta arī ka ‘sakte’ vai ‘sakts’ ar attiecīgiem deminutīviem — saktīte, saktiņa, ka arī aizvietota ar citiem nosaukumiem – sudrabs, sudrabiņš, sidrabiņš.

Kad cilvēki iemacījas apstrādāt metālu, radās arī kalēja amats. Tā bija spēkpilna un savā ziņā mistiska nodarbošanās. Pieredze un prasmes ļāva izgatavot arvien smalkākas lietas. Rotu darināšana bija kā brīnums: no bronzas, sudraba un zelta tika kaltas skaistas lietas un rotas gan sievietēm, gan vīriešiem.

Mitoloģiskā dievība Laima senlatviešiem lika cilvēka mūža gaitu, laimi un veiksmi. Laimai uzticēja dzimtas likteni. Sievietes ikdiena un būtiskie dzīves notikumi – precības, bērnu dzimšana un veselība – bija tiešā Laimas aizbildniecībā. Tāpēc par laimīgu meiteni teica, ka Laima klāt stāvējusi, viņai piedzimstot.

Par dzimtas pārticību liecināja gan meitenes bagātīgs pūrs, gan skaists tērps un rotas. Tāpēc meitu pūram tika pirktas dažādas sudraba rotas – saktas, gredzeni, aproces.

Mazākā pūrā bija tikai krekla saktiņas, bet bagātā pūrā varēja saskaitīt vairākas lielas, skaisti rotātas sudraba saktas, ar kurām sasprauda villaines.

Ģimenes turīgums vai sociālais stāvoklis bieži radīja nevienlīdzīgus apstākļus meitenēm, kas bija precību gados.

Tomēr zināma deva pašlepnuma piemita arī nabadzīgākai meitai. Iespēja iegūt un rotāties ar greznāku rotu bija tad, ja meiteni bija nolūkojis precinieks un sniedzis viņai skaistu sudraba derību saktu.

Arī dažādi amati un nodarbošanās deva atšķirīgus ienākumus un uzkrājumus, no kuriem varēja veikt lielākus pirkumus. Rotaslietas parasti pirka no amatniekiem vai pilsētu gadatirgos. Tās bija gan vienkāršas bronzas vai sudraba saktas, gan skaisti apzeltītas sudraba vai zelta rotas.

Rīga tiek minēta kā skaistāko rotu kalšanas un pirkšanas vieta. Uz pilsētas gadatirgiem devās, lai pirktu lielas, zīļotas vai burbuļiem rotātas saktas. Tās bija rotas, ar kurām meitene varēja lepoties, kuru skaistums un vērtība aizskanēja tālu pāri robežām, piesaistot preciniekus no tuviem un tāliem novadiem.

Gada ritējumā ikdienas darbi mijās ar svētku dienām, kurās gan meitas, gan puiši varēja saposties un izrādīt savas rotas, ar tām lepojoties.

Arī jaunu cilveku iepazīšanās un vienam otra noskatīšana bieži notika svētku dienās — lielajos ģimeņu godos, baznīcā, ka arī braucienos uz lielāku pilsētu gadatirgiem.

Visos Latvijas novados pie tautas tērpa nēsāja daudzveidīgas saktas. Lielas un mazas. No bronzas, apsudrabotas un sudraba, apzeltītas un zelta, ka arī no dzintara. Saktas, kas rotātas ar stikla zīlēm, burbuļiem un piekariņiem. Aizprecoties tālu no dzimtajām vietām, meitenes rotas īpaši izcelās vietējo rotu vidū.

Saulgrieži ir maģisks, auglīgas enerģijas pilns laiks, kad dabā viss atrodas pilnziedā, dārzos sāk gatavoties pirmās ogas, druvās viļņojas labība. Visās norisēs ir jūtams nemainīgs atdzimšanas cikls: saule noriet un saule uzlec. Sakta kā sievišķības un auglības simbols varētu būt meklētais mistiskais papardes zieds.

Līgavu lūkojot, jauneklis skatījas meitenes skaistumu, tikumu, laipnību, čaklumu un prasmes. Svarīga bija arī audzināšana ģimene – laba meitene klausīja savus vecākus, savas dzimtas godu viņa augstu vērtēja. Lepnums par līgavu, kuru pats izvēlējies, bija puisim, kurš arī pats bija čakls, stradīgs un godīgs.

Precoties meitene vienmēr pārgāja dzīvot uz sava vīra mājām. Tā bija šķiršanās no savas ģimenes un draudzenēm, no dzimtajām vietām.

Mīļās mātes rūpes, padoms un audzināšana meitai bija devusi nākamajai dzīvei nepieciešamo sievišķīgo gudrību, ko simboliski varētu uzskatīt par saktas piespraušanu.

Senajās kāzu tradīcijās līgava sniedza bagātīgas dāvanas sava vīra vecākiem un visiem kāzu viesiem. Kļūdama par jauno saimnieci, līgava deva godu sava vīra mātei, pateicoties par dēla audzināšanu. Laba vedekla ar savām rūpēm un uzmanību vienmēr bija atbalsts vīramātei vecumdienās.

Saktai tika piedēvēta arī likteņa lēmējas nozīme. Ja sakta, īpaši derību sakta, pārlūza, tā tika uztverta kā slikta zīme. Latviešu tautas tradīcijās lielu vērību piešķīra ikvienai notikuma norises detaļai un ar to saistītai lietai. Pamatojoties uz senām parašām un ticējumiem, tika skaidrota notikušā ietekme uz nākotni.