Ko vēlas cilvēks? Pirmām kārtām – mieru.
Mieru, kas pēc būtības ir nemiera neesamība. Lai būtu silti, gaiši, mierīgi. Lai būtu pilnum pilna ēdiena kārbiņa – jo ķermeni vajag regulāri barot, lai nesabrūk. Lai būtu, ar un par ko aizvest sevi uz darbu, kafejnīcām un veikaliem, slimnīcām. Lai mājās viss būtu tīri, ērti un tehnoloģiski. Un lai arī pati māja kā tāda būtu.
Sistēma ar prieku to visu piedāvā – visu, ko vien vēlies, apmaiņā pret mazu, nesvarīgu "kaut ko". Pret to, ko tu nekad neesi ne redzējis, ne dzirdējis un kam pat pieskarties nespēj.
Pret tavu dvēseli.
Bet ko tad vēlas dvēsele?
Dvēsele ir bezķermeniska, tai nevajag ne tomātu, ne antrekotu. Tai nav nepieciešams ikgadējais silto jūru apmeklējums ar dārga alus pudeli rokā. Tai nevajag katru nedēļu jaunu tērpu un stilīgu kaklasaiti. Un nevajag dzelzs pajūgu ar daudzpodziņu magnetolu. Taču – kā tā cieš... Un tai, atšķirībā no fiziskā ķermeņa, neviens eskulāps nespēs palīdzēt.
Atkal un atkal dvēsele nāk uz šo pasauli cerībā, ka tai izdosies ņemt virsroku pār prātu. Reizi pēc reizes tā cenšas aizklauvēties līdz tam, parādīt, uz ko tas būs spējīgs, ja viņi darbosies kopā. Bet aizvien nesekmīgi.
Bet kas tādā gadījumā ir Es, tu jautāsi, Es – tas ir Prāts vai tā ir Dvēsele?
Kad cilvēks, viņa fiziskais ķermenis piedzimst šajā pasaulē, notiek iemiesošanās – dvēsele/aspekts, kam šis ķermenis sagatavots, pievienojas tam ar vissmalkāko Sudraba diegu. Šajā mirklī jaunā ķermeņa prāts vēl ir pilnīgi tīrs. Un no visas informācijas tam ir vienīgi iepriekšējo iemiesojumu atslēgas brīži, kas ierakstīti ikviena kauzālajā ķermenī.
Prāts ir tīrs, pacilāts un caurspīdīgs.
Dvēsele skatās caur to uz šo pasauli un visiem spēkiem cenšas izķeksēt dziestošās atmiņas atliekas par savu misiju šeit zem aizkara, kas veras ciet starp pasaulēm. Tā vēl atceras, tā pagaidām saprot, ka tas nepieciešams, lai viņas pašreizējā iemiesošanās notiktu tā, kā tā ieplānojusi. Lai apgūtu visas mācības un izlabotu iepriekšējās dzīvēs pieļautās kļūdas.
Uz pirmā vēl pagaidām bezrūpīgās būšanas šeit gada beigām aizkari starp pasaulēm pilnībā aizveras. Un te sāk notikt ieslēgšanās sistēmā, sociumā. Protams, mazo ķermenīti vēl pirms piedzimšanas jau regulāri vazā pa slimnīcām un apdullina ar baisi aurojošo ierīci ar nosaukumu USG.
Sākumā vecāki (vai kāds viņu vietā) – lūk, šādi jāsēž, šādi jāstaigā, tas ir garšīgs, bet šis – karsts. Pēc tam bērnudārzi, skolas, sporta pulciņi un mūzikas stundas – to tev vajag, bet šo nekādā gadījumā, šo dari, tur ej, bet tur – nevajag. Šis ir ļoti labi, bet tas – diktam slikti. Bet prāts darbojas, programma ieraksta – un viss, cilvēks ir pieslēgts sistēmai, sabiedrībai. Pēc vēl kāda laiciņa programma–prāts (savas pašapmācības dēļ) jau pati ir spējīga izdarīt secinājumus, bet secinājumi ir no tās informācijas, ko tā jau guvusi no apkārtējiem.
Šai programmai var iemācīt jebko, tā kā sūklis visu uzsūks un tālāk sevī attīstīs. Ik sekundi aktīvi domāt, tiekties uz ideāliem un mērķiem, kas tajā ielikti vēl pašā sākumā. Vēl pēc kāda laika prāts var pārskatīt vienu otru uzskatu (bet var arī nepārskatīt) un mesties uz pretējo / paralēlo / perpendikulāro pusi virzienam, kurp viņu novirzīja iepriekš.
Taču tas darbojas, tas ir ieslēgts, tas visu atcerējās un pierakstīja.
Un ko tad visu šo laiku dara iemiesotā dvēsele? Bet dvēseli atkarībā no apmācības un programmas attīstības aiznes no prāta arvien tālāk un tālāk. Ar katru cilvēka attīstības gadu tā viņu saprot aizvien mazāk. Dvēselei nepiemīt domāšanas process, tā nespēj loģiski spriest un visu sadalīt labajā un sliktajā. Dvēsele spēj tikai just. Tā dzīvo sajūtās. Dvēsele nav duāla, tā ir vesela un gaiša. Visiem.
Nereti saka "cilvēks ar melnu dvēseli" – taču tas vienkārši nevar tā būt. Ikviens aspekts reiz tika izdalīts no paša augstākā Es. Bet katru augstāko Es, savukārt, no sevis atdalīja Radītājs.
Un, rau, dvēsele cenšas aizklauvēties līdz prātam, piespiest to just. Taču prāts ir pieslēgts sistēmai. Tas nedzird un nevēlas dzirdēt dvēseli. Lūk, tāda sabiedrība mums sanākusi.
Tu jautāsi, bet kas tad izveidoja šo sabiedrību, šo sistēmu, kurā atrodoties mēs, piedodiet, esam kļuvuši tik skarbi un dumji? Arī uz šo jautājumu ir atbilde. Tomēr pašlaik man nav atļaujas par to runāt. Un tas arī nav tik būtiski. Ir ļoti svarīgi saprast, ka mēs, ikviens no mums, nav ne ķermenis, ne prāts, ne mūsu domas un secinājumi, ne tas, ko mēs redzam.
Īstais Es – tā ir dvēsele.
Gaiša un tīra dvēsele, kas pūlas rast izeju no šīs pasaules, nonullējot karmu, ko tūkstošos iemiesojumu uzkrājis prāts.
Dvēsele, kas, iestrēgusi savās blīvās pasaules mācībstundās, ir spiesta iemiesoties atkal un atkal un alkst tikai viena – lai tu to saklausītu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
