Gādājam maskas un žagarus un ejam dzīt Mārtiņu!

Tautas ticējumu jaunākais slānis skaidri parāda, ka Mārtiņi tikuši piesaistīti kristīgajai ticībai un tās personāžiem. Piemēram, šāds – Vandzenē pierakstīts ticējums: Mārtiņu vakarā vajaga trīs reizes skaitīt: "Svētais Mārtiņ, atminies, ko es šonakt vēlējos, redzēt savu mīļāko, paša Dieva izredzēto!" (un šim sapnī būtu jāparādās, ja viss izdarīts pareizi). Vēl jaunāks ir Kalsnavā pierakstītais: "Mārtiņa vakarā jātur miers, juo Mārtiņč Luters lāto ticību ienesīs."

Taču nekādā mierā nav jāsēž vis, jo Mārtiņi ir arī brīdis gada ritējumā, kad sākas masku gājieni, kad, kā vēsta citi pierakstīti ticējumi, "iet čigānos, lai varētu sevi izrādīt un arī apskatīt tās mājas, kur varbūt citādi nav iespējams nokļūt".

Un pats jautrākais, protams, ir pati maskošanās un iejušanās citos tēlos. Laikam tāpēc Helovīns tik viegli te iedzīvojies, ka kaut kur dziļi ģenētiskajā atmiņā mēs glabājam ideju par maskas rituālo lomu pasaules sakārtošanā – par tiem laikiem, kad rudens–ziemas pārejas laikā senču masku pulkā bija tēli, kas simbolizēja mītiskos senčus (vecīši, dādi, spoki), kā arī Mārtiņu veči. Kas tie tādi? Ticējums skaidro: "Mārtiņu veči ir tādi, kas priekš Mārtiņiem tais trīs pirmdienas vakaros ar kažoku ļaunajā pusē, ar žagaru bunti padusē Skultē, Duntē, Ķirbižos, Vecmuižā un laikam vēl citur (arī Kolkā, bet tikai pašā Mārtiņu vakarā) pa mājām apkārt iet, danco un bērnus drusku iebaida. Viņiem pasniedz biezu putru ar gaļu, ko uz krāsns viņiem glabā, lai ķemmē, cik uziet." Žagaru bunte nepieciešama tā dēvētajai Mārtiņa dzīšanai, un ar tiem, gluži kā ar pūpolzariem Lielajā dienā, pa jokam iepērti apciemojamo māju iedzīvotāji. Ja Mārtiņbērni kādu no mājniekiem per, tad nevajag bēgt zem gultas, jo tad visu mūžu cilvēks būs bailīgs.

Masku ierašanās svētku laikā nes līdzi svētību un auglību. Tām ir ietekme uz ražu, mājlopiem un laukiem, uz saimes ļaužu veselību, auglību un pārticību. To galvenā simboliskā jēga ir pārstāvēt citas pasaules iemītniekus un atnest labumus šejieniešiem – mājas ļaudīm.

Lūk, ko par maskām "Dzīvesziņas gadagrāmatā 2016" stāsta Latvijas Universitātes FSI vadošā pētniece, Dr. Biol., Mag. Phil. Aīda Rancāne.

"Maskas ir savdabīgi svētku starpnieki un atklāsmes instrumenti. Starpnieki, kuru uzdevums ir savienot divas dažādas realitātes, pasaules. Var teikt, ka maska padara neredzamo par redzamu, sekmējot pārdabiskā saprašanu, saziņu ar to. Tēls vai seja mēdz būt vienkārši attēloti un viegli identificējami, vai arī pilnīgi abstrakti, un vienīgi kultūrā sakņotās zīmes un simboli mums paziņo par to identitāti.

Vai katram rituālam gatavojama cita maska? Gan jā, gan nē. Latviešu tradicionālo masku kontekstā grūti sniegt izsmeļošu atbildi mazskaitlīgo fiksēto novērojumu dēļ. Taču samērā nelielajā Latvijas teritorijā konstatētā bagātīgā masku tēlu un masku grupu dažādība iezīmē atšķirības gan kultūrnovadu (telpas), gan kalendārajā (laika) aspektā, un liek domāt par dažādu svētku rituālu ne tikai kopīgajiem, bet arī atšķirīgajiem nolūkiem. Viens ir skaidrs, ka par budēli ģērbās tikai Budēļu vakarā (Meteņi), par ķekatu – tikai Ķekatu vakarā (Meteņi), par vecīti vai Mārtiņbērnu – Mārtiņos, par čigānu vai miežvilku – Ziemassvētkos utt. Kā nu kurā novadā un tradīcijā. Un katra no minētajām maskām pieprasa atšķirīgu izskatu un simboliku.

Jāatzīst, ka tradicionāli pārsvarā maskas netika veidotas kā smalks lietišķās mākslas darbs, kas saglabājams un nododams nākamajām paaudzēm. Bieži vien maska tapa "uz vietas", izmantojot atliktās nolietotās drēbes un sadzīves priekšmetus. Arī sejas krāsojumam (balta, melna, sarkana krāsa) noderēja sadzīvē pieejamie milti, kvēpi vai vārīta biete.

Maskas pēc to novilkšanas neiznīcināja, drīzāk to sastāvdaļas nolika citai reizei un varbūt citai maskai. Tā, piemēram, vecais veltenis derēja gan zirga, gan dzērves galvas atveidei, bet tikpat labi varēja kalpot par čigāna vai budēļa apaviem. Savukārt aitādas kažoks, uzvilkts otrādi – ar vilnu uz ārpusi, ir universāls latviešu masku apģērbs, kas parāda tēla saikni ar citādo, mītisko pasauli un der gan kazas, gan lāča, gan dzērves, gan čigāna, gan budēļa maskas izveidei."

Lūk, tāpēc, ja gribi sekot senču dzīvesziņai, meklē kažoku, žagaru bunti un citus atribūtu, kā arī labu kompāniju un ej Mārtiņdienā ciemos!