Skaudrā realitāte – Latvijā joprojām bērniem dzimst bērni. Kā rīkoties

Tieši nezināšana un jauniešu zemā pašapziņa ir galvenie iemesli, kas ne vienu vien pusaudzi nolemj jaunās (un visbiežāk arī vientuļās) māmiņas statusam. Redzot to gadu no gada, neviļus rodas jautājums – vai Latvijai patiešām nav nepieciešamas laimīgas ģimenes, kurās katra atvase ir gaidīta, mīlēta un lolota? Vai patiesi jaunā māmiņa, kura nabadzībā viena audzina savu atvasi, ir Latvijas demogrāfisko problēmu risinājums, kā to uzskata viens otrs valstsvīrs?

Kā liecina statistikas dati, ik gadu mammām, kas ir jaunākas par 18 gadiem, piedzimst 200 – 300 mazuļu. Tostarp ik gadu vismaz trīs meitenes kļūst par mātēm jau 14 gadu vecumā. Meitenēm, kas pāragri ir kļuvušas par topošām māmiņām, nākas saskarties ar vairākām problēmām.

Pirmkārt, dažādu iemeslu dēļ nepilngadīgās māmiņas bieži nesaņem bērnu tēvu un vecāku atbalstu, tādēļ liela daļa gados jaunu māmiņu ir spiestas audzināt mazuli vienas.

Otrkārt, bieži vien grūtniecība aprauj iesāktās izglītības gaitas, un tikai retā meitene pēc mazuļa piedzimšanas turpina mācības.

Treškārt, nepilngadīgām māmiņām nereti nākas saskarties ar sabiedrības nosodījumu un nelabvēlīgu attieksmi, kas smagi iedragā viņu pašapziņu. Īpaši grūti klājās nepilngadīgajām grūtniecēm no sociālo risku grupām – apzinoties situācijas smagumu, viņas nereti pēc palīdzības vēršas pašvaldību sociālajos dienestos, tostarp lūdzot sociālajiem darbiniekiem pabalstu grūtniecības pārtraukšanai.

Galvenais iemesls šādām situācijām ir zināšanu trūkums. Diendienā strādājot ar jauniešiem, redzam, ka viņiem bieži trūkst gan elementāru zināšanu par cilvēka fizioloģiju, gan par ģimenes plānošanas metodēm. Diemžēl, lūkojoties nākotnē, jāsecina, ka šāda tendence saglabāsies, ja vien skolās netiks pievērsta lielāka uzmanība jautājumiem, kas skar zināšanas par jaunieša ķermeni un attiecībām.

Pēdējos gados par spīti šķietami viegli pieejamai informācijai, nezināšana nebūt nav gājusi mazumā. Cenšoties rūpēties par jaunās paaudzes morālo stāju un pieņemot tā dēvētos "tikumības grozījumus" Izglītības likumā, ir izdarīts "lāča pakalpojums", kas iespēju gūt zināšanas jauniešiem samazinājis vēl vairāk. Baidoties no "izrēķināšanās" par Izglītības likuma panta pārkāpšanu, skolotāji izvairās skolā runāt par to, kā pasargāt sevi no pāragras grūtniecības un negribētām seksuālām attiecībām.

Saskaņā ar aptauju datiem, arī vecāki nelabprāt runā ar saviem bērniem par intīmiem jautājumiem, daudz labprātāk viņi tos uztic skolai. Bet, ja skolās par šīm tēmām nerunā, tad veidojas zināšanu trūkums, kuru internets un sarunas ar vienaudžiem nespēj pietiekami kvalitatīvi kompensēt. Tas vissmagāk skar tās meitenes, kuras nākušas no ģimenēm, kurās vecāki pienācīgi nerūpējas par saviem bērniem. Tie ir bērni, kas nākuši no bērnu namiem, internātskolām, sociālam riskam pakļautām ģimenēm. Šīm meitenēm ir raksturīgs pašapziņas trūkums, un pāragras seksuālās attiecības ir tā sekas. Tādēļ jājautā, vai nebūtu tikai cilvēcīgi sniegt jauniešiem zināšanas par to, kā sevi pasargāt no pāragras grūtniecības, ja reiz pāragras seksuālas attiecības ir uzsāktas?

Situāciju varētu uzlabot, piemēram, mērķtiecīgi strādājot ar riska ģimenēm, sniedzot zināšanas par to, kā pasargāt sevi no nevēlamas grūtniecības, kā arī padarot pieejamu ģimenes plānošanu. Tomēr līdz šim lēmumu pieņēmēji devuši priekšroku populistisku saukļu iedzīvināšanai nevis jēgpilnai rīcībai.

Šķiet tikai loģiski, ka, domājot par izglītības sistēmas attīstību un pakāpeniski pārejot uz izglītību, kas skolēnos attīstīta dzīvei 21. gadsimtā, svarīgas zināšanas, prasmes un attieksmes, to vidū būtu arī zināšanas par savu ķermeni un veselību. Tās nākotnes cilvēkam ir tikpat svarīgas kā eksaktās vai humanitārās zinātnes, un ir traģiski, ka līdz šim mēs šeit Latvijā to vēl neesam sapratuši.