Droši vien katrs no mums zina kādu ģimeni, kurā pieaugušie bērni tā arī turpina pret vecākiem izturēties kā patērētāji. Vecāki centušies bērnībā dot iespējami vairāk, cerot, ka pienāks laiks, un bērni to atdarīs ar rūpēm un mīlestību. Kāpēc gan viss nav noritējis pēc plāna? Psiholoģe Olga Romaņiva portālam "Letidor" stāsta, kādas audzināšanas kļūdas var novest pie šādām sekām.
Piedzimis mazulis… Tu skaties uz viņu un izjūti bezgalīgu maigumu un mīlestību pret viņu. Ikviens vecāks sava bērna labā gatavs mainīt pasauli, aizsargāt viņu no jebkuriem draudiem un dzīves grūtībām. Taču šajā mīlestībā nevajadzētu pārkāpt saprāta robežas. Pastāv pieci "ne", kuriem sekojot tu nekad neuzsēdināsi bērnu sev uz kakla.
Nedāvini dāvanas par pakalpojumiem
Jau kopš dzimšanas tu esi gatavs bērnu apdāvināt gan bez iemesla, gan iemesla pēc. Sākumā vienkārši tāpat, pēc tam par no galvas iemācītu dzejoli vai teicamu atzīmi, nomazgātiem traukiem vai pagatavotām vakariņām. Bērns sāk pret tevi attikties kā patērētājs, viņam eksistē tikai viena vērtību sistēma: tu – man, es – tev.
Mācīties viņš šādi nevis tādēļ, lai iegūtu zināšanas, bet saņemtu apbalvojumu par labu atzīmi. Un viņš sāk arī prasīt. Bet prasības aug kopā ar viņu: vakar tā bija rotaļlieta, šodien – vismodernākais apģērbs un tālrunis, rīt – mašīna un dzīvoklis (atkarībā no tavām iespējām). Un vecāki pārstāj pamanīt, vai patiešām bērns kaut ko ir paveicis vai tikai rada tādu iespaidu.
Bieži šādi bērni pusaudžu vecumā sāk dzīvot dubulto dzīvi: mājās – mīļais un paklausīgais bērns, bet aiz durvīm – huligāns.
Slavē bērnu, atbalsti viņu, bet pēc būtības – neraujies tūliņ uz veikalu pēc dāvanām, iesaka psiholoģe.
Biežāk sarunājies ar bērnu, pabrīdini, kādu pirkumu tu vari atļauties, bet kādu nē. Un galvenais – paskaidro, kāpēc. Bērns pat ļoti agrīnā vecumā sadzirdēs tevis teikto, aizdomāsies par to, sapratīs un pieņems. Tā tu nekļūsi par viņa krājkasi, no kuras var paņemt naudu un patērēties.
Pārmēru neucinies
Lai kā tev negribētos jebkura iemesla pēc apskaut savu bērnu, paglaudīt vai noskūpstīt, ievēro mērenību savos jūtu uzplūdos. Bērniem, īpaši pusaudžu vecumā, nepatīk šādas atklātas un liekas jūtu izrādīšanas ceremonijas. Viņiem tās nepatīk.
Nevajag runāt ar bērniem, izmantojot tikai mīļvārdiņus, un redzēt viņos tikai sārtvaidzīšus, kādi viņi kādreiz patiesi bija.
Neradini bērnu pie tā, ka "mammīte tev pagatavoja putru".
Dāvā bērnam mīlestību un glāstus, bet ievērojot mērenību. Sarunājies ar viņu kā līdzīgs ar līdzīgu, lai bērns neizaugtu tik maigs, ka vienmēr slēpsies aiz mammas brunčiem.
Nepildi viņa darbu
"Pētera tētis ir spēcīgs matemātikā, tad nu visu gadu Pētera dēļ cenšas". Šādā veidā vecāki gatavi uzņemties savas atvases pienākumus un izpildīt viņa vietā jebkuru uzdevumu.
Nevajag saudzēt bērnu no grūtībām – viņam jāiemācās tās pārvarēt pašam. Citādāk bērns izaugs par sliņķi, kurš pieradis, ka dzīvē viņam viss tiek pasniegts gatavs un ka pašam nekādas pūles nav jāpieliek. Bērni vecākiem uz kakla sēžas ne jau tāpēc, ka tāds ir viņu plāns, bet tādēļ, ka to uzskata par pašsaprotamu – citas attiecības viņš vienkārši nepazīst.
Bērnu jau kopš agrīna vecuma radini pie tā, ka viņam ir savi pienākumi – savākt izmētātās rotaļlietas, pildīt mājasdarbus, uzturēt savu istabu kārtībā, iznest atkritumus, aiziet uz veikalu.
Bērnam jāaug patstāvīgam!
Netaisi bērnu par savu kopiju
Daudzi cilvēki, kļūstot par vecākiem, cenšas realizēt savus nepiepildītos sapņus, izmantojot bērnu. Viņi savu atvasi nodod daudzos pulciņos, ka bērnam nav laika pat atelpoties.
Bērns var protestēt, piemēram, pret iešanu baletā un sapņot par hokeju. Bet vecāki mērķtiecīgi virza uz to nākotni, ko paši nav sasnieguši, vai arī vienkārši – pretim "labākai nākotnei".
Bērnam nepieciešams ne tas. Viņš sevi redz citādāku, ne tādu, kādu viņu vēlas redzēt mamma un tētis.
Sākumā bērns kļūst noslēpumains, pēc tam apātisks un vienaldzīgs. Viņš dzīvo nevis savu, bet vecāku dzīvi. Tā rezultātā viņš paliek ar mammu un tēti, jo tieši vecāki pieņem visus lēmumus bērna vietā. Pieaugušais bērns paliek vadāms, bet vadīs viņu vienalga vecāki, kuri jau būs gados.
Atļauj savam bērnam pašam pieņemt lēmumus, neliedz viņam sapņot un īstenot savus sapņus un dzīves mērķus. Sniedz iespēju pašiem izdarīt izvēli, bet tavs uzdevums – pateikt priekšā, virzīt un atbalstīt.
Nepazemo bērnu
Nesalīdzini savu dēlu vai meitu ar sevi vai citiem bērniem. "Es tavos gados…", "Labi bērni tā neuzvedas!" un līdzīgas frāzes pazemo bērnu, tā tu negatīvi ietekmē savas atvases personību.
Pat pelnītam sodam ir jābūt samērīgam un saprotamam – bērnam jāapzinās nodarītais, nevis jāizjūt sašutums.
Pazemošana var izsaukt agresiju, viņš dusmosies uz visu pasauli, bet galvenais – uz tevi, jo tieši tu esi izaudzinājis tādu cilvēku, kurš ir "sliktākais no visiem".
Rezultātā tu iegūsi pretēju efektu tam, pēc kā tiecies: tavs dēls vai meita neko nesasniegs, bet dzīvos uz tava rēķina, jo tu esi bijis iemesls kompleksiem, lai dzīvotu parazītisku dzīvi.
Ja vēlies rādīt piemēru no savas dzīves, nerunā ar bērnu mentora tonī. Dari to ar humoru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
