Arhibīskaps Desmonds Tutu 2015. gada aprīlī devās uz Dalailamas rezidenci Dharamsalā Indijā, lai piedalītos Viņa Svētības 80. dzimšanas dienas svinībās un radītu šo grāmatu, dāvanu līdzcilvēkiem. Viņi gremdējās savā personiskajā pieredzē, lai atbildētu uz vienu vienīgo patiesi jēgpilno jautājumu: kā rast prieku, lūkojoties acīs dzīvē it kā nenovēršamajām ciešanām?
Smiekliem pārpilnās un asarām slacītās nedēļas nogalē abi dižgari vērās bezcerības un izmisuma dzīlēs, šādi uztaustot pavedienu, kas caurvij ikvienu prieka pildītu mūžu.
Dalailamas, Desmonda Tutu un Duglasa Abrama "Grāmata par prieku", ko klajā laidusi "Izdevniecība Avots", dāvā ieskatu pārsteidzošajā nedēļā, sekojot abiem garīgajiem spēkavīriem no viņu pirmā apskāviena līdz pat atvadu sveicienam.
Nobela Miera Prēmijas laureāti Viņa Svētība Dalailama un arhibīskaps Tutu ir pavadījuši trimdā vairāk nekā 50 gadu, pārciešot despotisku vardarbību. Viņu smaids ir sirsnīgs, tas nemaskē ciešanas – par spīti grūtībām vai, kā viņi teiktu, to rezultātā, viņi ir divi no vispriecīgākajiem šīs planētas cilvēkiem.
Viņa Svētība XIV Dalailama, Tenzins Gjatso, ir tibetiešu tautas un Tibetas budisma garīgais līderis. Viņš apciemo pasaules malu malas, izskaidrodams mīlošās laipnības un līdzcietības mācību, veicinot dažādu reliģiju savstarpējo sapratni un vides aizsardzību. Viņa darbs vieš cerību, ka pasaulē reiz iestāsies miers. Dalailamas mācība nav reliģiska – viņš ir vienkāršas, nepastarpinātas un ikdienišķas pieejas aizstāvis.
Desmonds Tutu pazīstams kā ievērojams līderis Dienvidāfrikā valdošo rasu nemieru jautājumos. 1974. gadā Tutu tika iecelts par Taisnīguma un samierināšanās komisijas vadītāju. Šā darba ietvaros viņš izstrādāja unikālu programmu, kas palīdz attīstīties valstīm, kad tās pārvarējušas iekšzemes konfliktus un apspiestību.
Tavai uzmanībai – fragments no šīs grāmatas.
Pateicība: es esmu veiksminieks, jo dzīvoju
"Katru dienu pamostoties, domājiet: "Es esmu veiksminieks, jo dzīvoju. Man ir dota vērtīgā cilvēka dzīve, un es to neizniekošu,"" – tā Dalailama bieži saka. Mēs turpinājām ar tēmu par pateicību, bija tik fascinējoši vērot, cik bieži Arhibīskaps un Dalailama apstājās, lai pateiktos viens otram par visu to, kas deva viņiem iespēju pavadīt šo laiku kopā, un par ikvienu notikumu, kam viņi kļuva par lieciniekiem. Es ievēroju, kā Arhibīskaps sajūsminās gandrīz par katru jaunu pieredzi, sakot, cik brīnišķīgi; tā, lūk, izpaužas spēja redzēt brīnumu, pārsteigumu un iespēju jebkurā pieredzē un katrā saskarsmē, kas manifestē kā prieka pamataspekts.
"Tev tiks palīdzēts paskatīties uz pasauli un ieraudzīt citu perspektīvu," teica Arhibīskaps. "Kur daži ļaudis redz pustukšu krūzi, tu to redzēsi pa pusei pilnu. Droši vien cilvēkus aizkustinās ziņa, ka mūsdienās uz planētas ir ļoti, ļoti, ļoti daudz ļaužu, kas nav baudījuši tādas brokastis kā viņi. Daudzi, daudzi miljoni pasaulē šodien cieš badu. Tā nav tava vaina, bet tu šorīt piecēlies no siltas gultas, varēji nomazgāties un uzvilkt tīras drānas, un tu dzīvo mājā, kas silta pat ziemā. Bet tagad padomā par daudziem bēgļiem, kuri pamostas no rīta, un viņiem nav iespējams paglābties no lietus šaltīm, droši vien nav siltuma vai ēdiena, nav pat ūdens. Gribu teikt, jā, man patiešām jums jāsaka, jūs pārāk gribat uzskaitīt saņemtās svētības."
Ne Arhibīskaps, ne Dalailama neveltīja īpašu daudz laika sarunām par izpriecām, droši vien tāpēc, ka abu garīgās tradīcijas skeptiski attiecas pret iespēju rast ilgstošu laimi, apmierinot sensorās iegribas, bet es biju priecīgs, uzzinot, ka neviens no viņiem nenoliedza viņu garīgajās dzīvēs atļauto prieku izbaudīšanu, teiksim, tibetiešu rīsu pudiņu vai ruma un rozīņu saldējumu. Pateicība ir prieka pacēlums, prieka cildinājums. Ekmans prieka definīcijas gradācijā pateicību ir nosaucis par prieka pamatdimensiju.
Pateicība ietver spēju atzīt visu, kas notur mūs dzīves tīklā, visu, kas devis mums iespēju piedzīvot šo dzīvi un pārdzīvot šā mirkļa pieredzi.
Gan kristiešu, gan budistu tradīcijas, droši vien visas garīgās tradīcijas, atzīst pateicības nozīmīgumu, jo tā ļauj mums paplašināt perspektīvu tā, kā to norādīja Dalailama un Arhibīskaps, pretim visam, kas mums ir dots un kas mums pieder. Tādējādi mēs pārejam no ierobežotā prāta fokusa, koncentrēšanās uz vainas sajūtu un trūkumu uz plašāku perspektīvu – pārpilnības un labuma jomu.
Katoļu benediktiešu mūks un zinātnieks brālis Deivids Steindlrasts, kas ilgstoši piedalījies kristiešu–budistu savstarpējā dialogā, ir skaidrojis: "Ne jau laime mūs dara pateicīgus, bet gan pateicība mūs dara laimīgus. Katrs mirklis ir dāvana. Nepastāv pārliecība, ka piedzīvosit nākamo mirkli ar visām tā iespējām. Dāvana katrā dāvanā ir mums piedāvātā iespēja, visbiežāk tā ir ioespēja izbaudīt mirkli, bet dažkārt mums tiek pasniegta smaga dāvana, un tā ir iespēja izturēties atbilstoši izaicinājumam."