Svētās kristiešu mocekles koncepts (un vispār mocību koncepts kā tāds) laikam jau nebija senčiem pa prātam, bet vēl viena iespēja palīksmot – gan, tāpēc šī atri vien pārtapa par dienu, kad atkal vilkt ārā maskas un iet kūjniekos (citur teica – čigānos). Osvalds Līdeks savā pētījumā "Latviešu svētki" vēsta, ka šoreiz galvenās kūjniekos gājējas bija sievietes, kuras par šīm pūlēm tikušas atalgotas ar vilnu, liniem un ēdamlietām.
No meteoroloģijas viedokļa Katrīnai esot ciešs sakars ar Andrejiem un Ziemassvētkiem: ja Katrīnā līst lietus, tad Andrejos (30. novembrī) sals, bet Ziemassvētkos būs melna zeme. Ticējums to pasaka krāšņāk – ja Katrīna čurā, tad Andrejs spaida. Un arī otrādi.
Lūk, vēl daži ticējumi saistībā ar Katrīnas dienu (jāatzīst, to nav pārāk daudz).
Katrīnas vakarā uz aitu aizgalda jāklāj baltas vilnaines, jo aitas to nakti ejot baznīcā pie dievgalda, tad tām esot smalka, gara un balta vilna.
Katrīnas vakarā aitām mute jāmazgā, tad tās iet pie dievgalda; viņas nedrīkst būt nocirptas, bet ja ir, tad jāapsedz ar vilnainīti, tad viņām būs bieza un gara vilna.
Katrīnas dienā nedrīkst vilnu vērpt – aitas nepadodoties.
Katrīnas dienā ar ciemiņa cepuri jāizper aitas, tad tām rodas divi jēri.
Katrīnas vakarā vīzes jāpin un kliņķenu putra jāvāra, tad aitām būs jēri pa pārām un brangi.
Kas Katrīnas vakarā, atmeties uz ceļiem, noskaita piecus pātarus, tas nakti redzēs sapnī nākamo sievu vai vīru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
