LU profesore Zanda Rubene: īstenojot izglītības reformas, jāveido vienota pedagoģiskā telpa

Latvijas Universitātes profesore, Neatkarīgās izglītības biedrības valdes locekle Zanda Rubene, kura Britu Padomes atbalstītā projekta "Skola, kādu to vēlamies" īstenošanas gaitā tiekas un piedalās diskusijās ar mazākumtautību skolu pedagogiem, uzsver, ka skolotājiem nepieciešama iespēja izteikties, kā arī atgādina, ka profesionālo pienākumu pildīšanā valodai nav nozīmes, svarīgākais, lai skolotāji un skolēni runātu vienā valodā. Turpmāk Rubenes pārdomas par gaidāmajām izglītības reformām.

Novadu diskusiju "Skola, kādu to vēlamies!" īstenošanas gaitā norisinās darbs ar mazākumtautību skolu pedagogiem. Diskutējam par jauno mācību saturu, skolas gaitu uzsākšanu vecumu, skolu tīklu jautājumiem, kā arī par skolotāja profesiju un uzdevumiem. Latvijā ir 811 valsts finansētas izglītības iestādes, no kurām 104 īsteno mazākumtautību izglītības programmas (krievu, baltkrievu, poļu, ukraiņu, lietuviešu u.c.). Neatkarīgā izglītības biedrība vēlas veidot tiltu starp valsts valodas un mazākumtautību skolām, uzskatot, ka sabiedrības šķelšanai ir jāpieliek punkts, tāpēc esam ļoti priecīgi par Britu Padomes atbalstu, kas sniedzis iespēju tikties ar pedagogiem daudzviet Latvijā.

Visām skolām, neatkarīgi no valodas, ir viens uzdevums – domāt par Latvijas bērnu izglītību! Tāpēc uzskatām, ka ir jāveido vienota pedagoģiskā telpa, visus pedagogus iesaistot diskusijā. Turklāt no mazākumtautību skolām ir liela interese, skolotāji ir gatavi iesaistīties produktīvās diskusijās. Diemžēl, kad runa ir par reformām, skolotāja "parastā" viedoklis netiek uzklausīts. Arī nevalstiskajā sektorā Latvijā lielākoties darbojas latviešu valodā runājošie, taču situācija ir jāmaina, vairāk iesaistot arī mazākumtautību pārstāvjus.

Neatkarīgi no mācību valodas, skolas skar līdzīgas problēmas, un tās lielākoties saistītas ar reģionālo specifiku. Jo tālāk no Rīgas skola atrodas, jo skolotājiem miglaināks priekšstats par jauno izglītības satura reformu. Skolām ir arī bažas par skolu tīkla optimizāciju, tās gan ir atkarīgas no skolas lieluma un reģiona, kurā tās atrodas. Diskutējot ar pedagogiem, esam secinājuši, ka profesionālo pienākumu izpildes laikā valodai nav nozīmes, un politiskā ideoloģija te paliek otrajā plānā.

Tāpat ir aktuāls arī sešgadnieku jautājums, proti, gan skolās ar valsts valodu, gan mazākumtautību skolās pedagogi un skolu vadītāji satraucas par t.s. sešgadnieku reformu. Ir bažas par to, kas notiks ar skolu, kur tiks rasts finansējums, lai to pielāgotu mazajiem skolēniem, kas notiks ar bērnudārziem, kuri reģionos ir arī kultūras centri un nozīmīgi darba vietu nodrošinātāji. Mazajās pašvaldībās katra darba vieta ir no svara. Pārsvarā diskusijas liecina, ka pedagogi, neatkarīgi no skolas, kurā strādā, ir vienisprātis, ka reforma šķiet pārāk sasteigta. IZM būtu jāpārdomā, kā ziņu par reformu un tās īstenošanu veiksmīgāk "aiznest" līdz reģioniem, jo pat ne visiem izglītības satura reformā iesaistīto 100 pilotskolu pedagogiem ir pilnīga izpratnes par plānoto.

Kas attiecas uz notiekošajiem protestiem, gribētos pieminēt, ka nevienā no mazākumtautību skolām neesam sastapušies ar naidīgu vai noraidošu attieksmi, tieši pretēji – visi ir gatavi runāt par kopīgajām problēmām un meklēt risinājumus. Nesaku, ka starp skolotājiem Latvijā ir simtprocentīga vienprātība – protams, ka nē, un tas jau ir tikai loģiski. Mēs taču dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, un demokrātija paredz izvēli – cik gados laist bērnu skolā, kādā valodā mācīties, cik lielā skolā mācīties u.c.

IZM mazākumtautību skolām ir jāskaidro reformas process gan no idejiskā, gan tehniskā aspekta, piemēram, vai tiks piedāvāti tālākizglītības kursi pedagogiem, ja viņi netiks galā ar pāreju uz mācībām latviešu valodā, vai strādās ar sešgadniekiem skolā, nevis bērnudārzā, vai viņi nezaudēs darbu u.tml.? Runājot par jebkurām pārmaiņām, cilvēki izjūt nedrošību un bažas, cilvēki vēlas zināt, kas ar viņiem notiks – un tas ir normāli. Tāpēc arī notiek protesti pret izglītības reformu, balsu vākšana pret sešgadnieku iešanu skolā u.c. Ir vērojams tāds kā šoka stāvoklis izglītības darbinieku vidū, jo reformu ir pārāk daudz – vairāk nekā viens cilvēks spēj akumulēt.

Piekrītu, ka mācību valodu jautājums tiek politizēts, bet sešgadnieku jautājums tāds nav. Un politiski implicētie jautājumi vienmēr rada lielākus un pamanāmākus protestus. Sešgadnieku jautājums nerada tik lielu rezonansi sabiedrībā, jo tas attiecas uz nelielāku sabiedrības daļu. Un tomēr arī šīs daļas viedoklim jātiek uzklausītam. Un nav taisnība arī tiem, kas saka, ka protesti – tas ir vecāku emociju jautājums. Tur nav nekā emocionāla. Vecāku un skolotāju iebildumi sešgadnieku jautājumā ir ļoti racionāli un pamatoti.

Neatkarīgā izglītības biedrība par Latvijas skolotāju vēlmi tikt uzklausītiem un diskusijām ir informējusi arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāju Aldi Adamoviču, kurš konceptuāli atbalsta biedrības īstenotās diskusijas un vēlas dzirdēt visu pedagogu viedokļus, tāpēc ļoti ceram, ka skolotāji tiks sadzirdēti! 2018. gada 2. martā Britu padomes atbalstītā projekta "Skola, kādu to vēlamies!" ietvaros plānojam rīkot konferenci, kurā tiksies pārstāvji no visām diskusijās iesaistītajām skolām un kurā tiks atspoguļoti diskusiju rezultāti un izvirzīti būtiskākie jautājumi. Biedrības darba grupās formulēsim arī ieteikumus nozares attīstībai un problēmjautājumu risināšanai, kas nonāks arī Saeimas komisijā un, cerams, arī IZM.