Pērkona dievības baltu kultūrā – kāpēc svarīgi par to runāt šodien?

Gundega Kozlova: Tā tava ideja. Kā tā radās? Kāpēc, tavuprāt, ir svarīgi sanākt kopā dažādiem šajā zemē dzīvojošiem cilvēkiem un runāt par baltu kultūru, īpaši par Pērkonu?

Ingus Freibergs: Iepazīstoties ar novadpētnieka Ivara Logina pētījumu materiāliem, atrodot saistības senvēstures objektu un mītu un baltu tautu folklorā, radās doma saistoši apkopot Pērkona kā dabas elementa, mitoloģijas un dievības lomu cilvēka ikdienā gan mūsu, gan kaimiņtautu kultūrās.

G.K.:

Sper, Pērkon, avotā,
Līdz pašam dibenam,
Tur atradi Joda meitu,
Zelta kannas mazgājam.

Ja simboliski tulkotu šo tautasdziesmu, viena no atbildēm varētu būt, ka jā – Pērkonam kā dievībai ir piešķirta spēja slikto vērst labajā. Tādējādi cilvēks saņem vēsti, iekodētu senču gudrībā. Jautājums, kā viņš to izmanto, ja, protams, ir šo sarežģīto daudzdimensiju tautasdziesmas valodu sapratis. Daudzu gadsimtu gaitā ir bijis viss, kas aprakstīts un – vēl vairāk – kas neaprakstīts vēstures grāmatās. Kritiski domājot, maz ticams, ka šis mantojums jeb dzīvesziņa ir saglabājusies neskarta. Gan dažādo laikmetu ideoloģijas, gan tautu sajaukšanās, brīvas pārvietošanās, gan piespiedu aizvešanas rezultātā – vai varam apgalvot, ka senās zinību pērles un to izpratne ir modificējušās?

Vai var uzskatīt, ka šodien, lasot tautasdziesmu, mēs saprotam pavisam kaut ko citu, nekā sākotnēji ir bijis iecerēts? Vai varbūt tās ir citas tautasdziesmas, kas skan šodienas bērnudārzos un skolās? Kas ir tās dziesmas, kas tiek dziedātas dziesmusvētkos?

I.F.: Domājams, ka mēs pašlaik neizprotam visu nemateriālā mantojuma ietverto informāciju, jo nodotos vēstījumus cenšamies skaidrot no šīsdienas uztveres viedokļa, un var apgalvot, ka tas ir savādāks, nekā senčiem pirms gadu tūkstošiem.

Latvju folkloras apjoms ir unikāls, lai tādu radītu un nodotu nākamajam paaudzēm, vajadzīga ne tikai labi izkopta valoda, bet arī stipras tradīcijas. Senāko dainu vecums ir attiecināms uz ļoti tālu senatni – ne tikai pirms pēdējo plūdu laika, jo te ietverti jēdzieni par pasaules izcelsmi un Debesu procesiem, – tā senči no paaudzes paaudzē nodevuši dzīvesziņas un pasaules izpratnes mantojumu.

Jā, arī senās mācības ir izmainītas, jo tās senčiem neļāva piekopt, piespieda lietot citu pasaules uztveres modeli, bet līdz mūsdienām saglabājies pietiekami plašs materiālu klāsts, kas ļauj restaurēt šīs zintis. Apstiprinājums tam ir daudzās citās senajās kultūrās piekoptās tradīcijas, kas izceļ dabas rituma principu zināšanu un to godāšanu kā šeit, tā tālu pasaulē, kas raksturo šo dabai tuvo dzīvesziņu. Diemžēl pašlaik lietotais kalendārs ir mainīts un precīzi neatspoguļo dabas procesus.

Ir dainas, kurām ir jaunie uzslāņojumi, kas tapuši varas vai reliģisku dogmu dēļ. Mūsdienu izpratne ir atkarīga ne tikai no tur ietvertajiem vārdiem, bet jēgas, kādu mūsu senči tajos ir ietvēruši! Tā valoda, kādā mēs runājam pašlaik, ir ļoti jauna, salīdzinot ar saglabājušos latgaļu valodu (ko oficiāli nevēlas atzīt), kurā saglabāti tūkstošiem gadu senie vecvārdi un valodas konstrukcijas.

Varētu teikt, ka pašlaik gan Dziesmusvētkos, gan folkloras festivālos un senajos godos dzied kā senas, tā jaunākas tautasdziesmu versijas.

G.K.: Vai šodienas tehnoloģiju attīstības laikmetā mūsdienu cilvēkam ir nepieciešamas senču dzīves gudrības? Kā senču Pērkons var ietekmēt mūsdienīgu, modernu cilvēku? Vai nepietiek ar zibensnovedēju pie daudzdzīvokļu mājas sienas?

I.F.: Mums ne tikai tehnoloģijas ļoti palīdz, bet mēs jau esam nonākuši to atkarībā. Diemžēl lielā elektronisko ierīču un tehnoloģiju lietošana negatīvi ietekmējusi jaunās paaudzes lasītprasmi, kaut arī šis tehnoloģiskais bums ir tikai pēdējos 20 gadus.

Mūsu tauta ir saglabājusi 1 200 000 tautasdziesmas, ko ilgstošā laikā varēja radīt izglītota, vitāla un dabas tradīcijās balstīta tauta.

Pērkons sevī ietver kaut ko vairāk, nekā tikai enerģijas izlādi, tā izpausmes no zinātniskā viedokļa līdz galam nevar izskaidrot.

Saistoši ir tas, ka nenotiek cīniņš, bet tiek likti šķēršļi un Vells trenkāts kā virszemē, tā zemzemē. To mums vēlams pārņemt no Pērkona, jo pasaulē pašlaik ir ļoti daudz agresijas.

No Pērkona var mācīties, kas notiek, ja nav šā dabas spēka – spējas izgaismot netaisnību un aizstāvēt sevi: tad cilvēks ir ietekmējams un pakļaujams, tam atņem brīvo gribu, kas ir piedzīvots arī mūsu zemē!

Jā, zibensnovedējs pasargās ēku no tieša zibens trāpījuma. Toties, kaut arī vispārīgie principi ir zināmi, mēdz būt grūti izprotamas Pērkona negaisa izpausmes – tādas kā lodveida zibens un Sarkanā feja – ir līdz galam neizskaidrojamas no šodienas zināšanu viedokļa.

Tieši tāpēc ir būtiski ne tikai runāt, bet dzīvot saskaņā ar senču dzīvesziņu, izprast un pielietot atstāto mantojumu.

G.K.: Un to darīja un dara cilvēki, kas piedalījās Pērkonam veltītajā saietā.

I.F.: Pasaulē ir daudz saistošas sakarības: Tuvas šamaņu bungu nosaukums ir Dundur – kā latvju senais Pērkona vārds. Pērkonvīrs Miks Kozlovskis rādīja, kā ar šamaņa bungām bungot kā Pērkonam.

Novadpētnieks Ivars Logins stāstīja par artefaktu, kas, pēc visa spriežot, varētu būt Pērkona Dievības attēlojums: tas atrasts Pērkona ezera krastā, un tā sejas izteiksmes nianses – viena aizvērta acs – ir zīmīga savdabība. Tātad tradicionālās kultūras mantojuma liecības ne visur ir neglābjami zudušas – ir jāturpina pētnieciskais darbs!

Baltu tautas prūšu nozīmīgās dievu trīsvienības pamatā ietilpst Pērkons, un prūšu tautai atdzimstot no iznīcības, prūsis Mārtiņš Kukurs pēta šo tautu gaitas laikmetu griežos un ar auditoriju sarunājās arī šajā, atjaunotajā, prūšu valodā.

Kuldīgas stāstniece Liesma Lagzdiņa kursiskā garā klāstīja par Pērkoņtēvu latvju ticējumos. Savukārt Lietuvas kursenieks Evaldas Jaloninas apgāza pieņēmumus, ka daudzi Kursas zemes vārdi būtu sumugru izcelsmes, – tiem ir senās kuršu valodas izcelsme, bet diemžēl Latvijā sarunvalodā tā nav saglabājusies.

Ukraiņu vēsturniece Sofija Kukure uzdrīkstējusies veikt pētījumus, kādus akadēmiskie pārstāvji Baltijas reģionā nav veikuši, – disertācijas tēma un priekšlasījums par pirmskristīgo baltu tautu ticību un tās lomu cīņā pret teitoņu ordeni 12.–13. gadsimtā.

Lībietis Jānis Mednis klāstīja par somugru kultūras un mitoloģijas tradīcijām Latvijā un Igaunijā, par hāniešiem, kas dzīvo pie Munameģa, un viņu svarīgāko dievu – Perkonu, kam ir veltīta godināšanas diena februāra sākumā.

Muzikālo noskaņu veidoja Suitu Dūdenieki un vācietis Pēteris Štefans ar Gintu Skrudupu.
Tavs stāstījums bija par Pērkona simbolisko klātesamību cilvēka mūžā...

​​G.K.: ...un tavs – par senajām Pērkona zīmēm Latvijā un pasaulē.

Rezumējot vai var secināt, ka Pērkona kā dievības spēks ir tajā, ka tas liek mūsdienu cilvēkam uzņemties to, ko šodienas izpratnē sauc par atbildību, jo sekas jau būs šā kā tā, vai cilvēks pats būs apzināti atbildīgs par savu dzīvi vai atdos to "varas vīriem"? Varbūt Pērkona spēriens simboliskā nozīmē ir iespēja?

I.F.: Vai gan Latvijas Bankas izdotā Pērkona dievības monēta spēs paveikt savu transformējošo darbību, lai tautieši savā zemē var nopelnīt cienījamu iztiku?! Debesu Kalējs Pērkons kaļot pārvērš ogles sudrabiņā, tās birdinot Daugavā – tātad tas ir bagāts un dāsns dievs, kas latvju tautai dāvā turību un zinības!

Tas ir tikai viens ārējs apstāklis. Lai cilvēks kaut ko patiesi mainītu savā dzīvē, viņam jāmainās pašam! Iespējas ir visapkārt un vienmēr. Tik' reizēm mums vajag ne tikai izgaismot situāciju, lai ieraudzītu savas iespējas, bet arī pamatīgu spērienu, lai pārvarētu inertumu un sāktu darboties. Bet, lai veiktu lielas pārmaiņas, risinājumam jābūt kardinālam – kā Pērkona laikā zibens izgaismo būtisko un transformē lieko! Un Pērkons to spēj!!

Mirkļi no pasākuma – Normuda Jaunupa, Sanitas Dejus, Ingus Freiberga fotogrāfijās.