Šis būs reāls dzemdību pieredzes stāsts, ar ko dalījās "Cālis" lasītāja. Tas parāda, ka tomēr galvaspilsētā strādājošie ārsti ir ar trenētāku aci, iespējams, labāku motivāciju rūpīgāk uzraudzīt savas pacientes. Stāsta varoņiem, ieskaitot ārstiem, vārdi ir mainīti, tāpat netiks pieminētas konkrētas pilsētas, kurās notikumi risinās. Stāsta galvenā varone – Eva – nevēlas nevienu lieki nomelnot, taču norādīt, ka, iespējams, sistēmā tomēr ir kādi caurumi, kurus steidzīgi vajadzētu aizlāpīt.
"Es nekādā gadījumā nenosodu nevienu ārstu vai vecmāti. Katra grūtniecība ir īpaša un individuāla, līdz ar to viens mazs sīkums var nozīmēt ļoti daudz. Man tā bija apstākļu sakritība un noveicās, jo meitiņa piedzima 38. grūtniecības nedēļā. Visu laiku, kamēr atrados slimnīcā, nesastapu nevienu vecmāti, kas nemitīgi nejautātu, kā jūtos un vai viss ir kārtībā. Ja pēc dažiem gadiņiem gaidīsim otro bērniņu, noteikti došos dzemdēt uz šo pašu slimnīcu. Bet pieredze mani būs izmācījusi sekot līdzi katram sīkumam. Galvenā problēma reģionos bieži vien ir tā, ka ir viens dežūrējošais ārsts uz gandrīz 20 palātām. Pie šādas slodzes kaut kas var paslīdēt garām," tā saka Eva, un turpinājumā vari lasīt par viņas pirmdzimtā bērna sagaidīšanu lielajā pasaulē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
