Šis būs reāls dzemdību pieredzes stāsts, ar ko dalījās "Cālis" lasītāja. Tas parāda, ka tomēr galvaspilsētā strādājošie ārsti ir ar trenētāku aci, iespējams, labāku motivāciju rūpīgāk uzraudzīt savas pacientes. Stāsta varoņiem, ieskaitot ārstiem, vārdi ir mainīti, tāpat netiks pieminētas konkrētas pilsētas, kurās notikumi risinās. Stāsta galvenā varone – Eva – nevēlas nevienu lieki nomelnot, taču norādīt, ka, iespējams, sistēmā tomēr ir kādi caurumi, kurus steidzīgi vajadzētu aizlāpīt.
"Es nekādā gadījumā nenosodu nevienu ārstu vai vecmāti. Katra grūtniecība ir īpaša un individuāla, līdz ar to viens mazs sīkums var nozīmēt ļoti daudz. Man tā bija apstākļu sakritība un noveicās, jo meitiņa piedzima 38. grūtniecības nedēļā. Visu laiku, kamēr atrados slimnīcā, nesastapu nevienu vecmāti, kas nemitīgi nejautātu, kā jūtos un vai viss ir kārtībā. Ja pēc dažiem gadiņiem gaidīsim otro bērniņu, noteikti došos dzemdēt uz šo pašu slimnīcu. Bet pieredze mani būs izmācījusi sekot līdzi katram sīkumam. Galvenā problēma reģionos bieži vien ir tā, ka ir viens dežūrējošais ārsts uz gandrīz 20 palātām. Pie šādas slodzes kaut kas var paslīdēt garām," tā saka Eva, un turpinājumā vari lasīt par viņas pirmdzimtā bērna sagaidīšanu lielajā pasaulē.
Šeit atradīsi plašāku Čaksas skatījumu par situāciju, bet te lasi vienu no pēdējiem "Cālis" stāstiem no topošās mammas, kura diemžēl bērniņu zaudēja.
"Man tas dzemdību stāsts patiesībā sākās jau gandrīz divas nedēļas pirms mēs satikām Simonu. Jūnija pašās beigās ar Robertu krāmējām pēdējās mantas, lai pārvāktos uz jauno dzīvokli. Bijām vienojušies, ka 26. jūnija vakarā Roberts mani ved uz jaunajām mājām (kādu no Latvijas mazpilsētām, kuru neminēsim – red.). Es jau tās dienas pirmajā pusē jutu, ka man atkal uzdarbojas niere un ceļas temperatūra. Bet neko, ierāvu paracetamolu un braucām. Roberts mani atstāja pie manas mammas, pats aizbrauca uz Rīgu, bet es vakaru pavadīju, mammai cepot biezpiena plācenīšus. Nākamajā rītā jau temperatūra drusku lielāka, sazinos ar savu uzraugošo dakteri – viņa prom ārzemēs. Bet man zvana no manas klīnikas un saka, ka ar mani sazināsies cita daktere (Rīgā ārstu aprindās ļoti pazīstama ginekoloģe – red.), lai parunātu, ko darīt, ja nu paliek galīgi traki.
Tās dienas pēcpusdienā aizbraucu uz Gulbja laboratoriju nodot analīzes, sagaidīju jaunajā mājvietā kurjeru, kas atveda mums gultu, kur pašiem gulēt, un aizbraucu atpakaļ uz mammas mājām, kas ir dažus kilometrus ārpus pilsētiņas. Visu vakaru joprojām temperatūra, karsti. Neko, aizgāju gulēt cerot, ka no rīta būs labāk. Ar ārsti no Rīgas vienojāmies, ka, ja līdz sestdienai temperatūra nekrītas, jābrauc uz slimnīcu.
Bailēm lielas acis jeb Asinis. Pirmā reize slimnīcā
28. jūnija ļoti agrs rīts man sākās ar izbīli. Ap sešiem no rīta notuntulēju uz pirmo stāvu, lai aizietu uz tualeti un turpinātu gulēt dīvānā, jo tur ir vēsāks. Bet visus manus mierīgos plānus izjauca nedaudz asiņaini izdalījumi. Es, protams, biju nenormāli pārbijusies, jo nav ne jausmas, kas tas varētu būt. Žigli kāpu augšā modināt mammu – ar asarām acīs stāstu viņai un patēvam, ka kaut kas nav riktīgi. Patēvam atlika izdzirdēt vārdu "asiņains", kad viņš jau bija ielēcis mašīnā un aizbraucis dauzīties pie durvīm mazpilsētas pazīstamākā ginekologa mājās, lai mani apskata. Dakteris, protams, prom dežūrā reģionālajā slimnīcā. Patēvs tikmēr jau aizpēries uz mazpilsētas slimnīcu, kur ir viņam pazīstams ārsts, kurš teica, lai labāk sauc ātros. Bet es pati pa to laiku mierīgi eju dušā, cenšoties nestresot. Mamma palīdz sakrāmēt somas un saka, ka labāk lai braucu uz slimnīcu. Un, jā, – Roberts pa to laiku ir prom citā pilsētā savu draugu kāzās un neko nezina.
Ātrie atbrauca ap pulksten 7.30, priekšā manas māsas labākā draudzene Ilze, kas paralēli studijām piestrādā mazpilsētas slimnīcas brigādē. Es viņu ieraudzīju un tā sāku raudāt, ka vajadzēja drusku piesēst. Viņa mani nomierināja, un tad mani ved uz reģionālo slimnīcu. Paralēli mamma ar vīru meklē dzīvoklī manu milzīgo dzemdību somu, jo, protams, es atstāju to tur, cerēdama, ka vajadzēs vien pēc divām nedēļām. Atrada, sēdās mašīnā un brauca ātrajiem nopakaļus man līdzi.
Reģionālajā slimnīcā mani uzreiz nogādāja ginekoloģijas un dzemdību nodaļā. Pastāstīju situāciju, ka man jau visu grūtniecību ir problēmas ar nierēm un urīnceļiem. Pamērīja tonīšus – Simonai viss labi, mierīgi dzīvojās puncī. Vecmātes mani paralēli mierina, ka viss būs kārtībā. Aizveda uz pagaidi palātu. Un tikai tad es saņēmos zvanīt Robertam – "Čau! Nuuuu, es atkal esmu slimnīcā." Ar mani gan jātiek galā – uzreiz pielika pie sistēmas, ielaida analgīnu.
Temperatūra nokritās stundas laikā. Pēc tam aizveda uz palātu. Lika iekārtoties. Atnāca nodaļas ārsts Rihters un teica – analīzes briesmīgas, sāksim dot antibiotikas, bet pie urologa un uz nieru sonogrāfiju pēc brīvdienām. Nu neko. Visas brīvdienas laiž sistēmiņu, divreiz dienā eju mērīt tonīšus.
Pienāk izmeklējumiem noliktā diena, sonogrāfs joprojām noslogots, dakteris sola, ka rītdien. Tikmēr es viņam saku, ka man liekas, ka man sākusies neliela nesaturēšana, lai gan pati to trīs nogulēto dienu laikā jūtos daudz labāk. Niere nesāp, temperatūra nav, dīcu tikt mājās. Nākamajā dienā apskata sonogrāfā nieri – esot neliela attece, kas liek krāties baktērijām. Bet tā viss jau tīrs, pateicoties antibiotikām. Patur mani vēl vienu dieniņu un 2. jūlijā izraksta. Es priecājos, atliek tik aizbraukt 3. jūlijā uz Rīgu pēdējā vizītē pirms due-date (dzemdību noliktā laika), lai mierīgi gaidītu dzemdību sākšanos. Mājās mani aizveda mamma, jo Robertam pirmā darba diena jaunajā darba vietā. Vakarā esmu beidzot mūsu jaunajās mājās, saskrūvējam savu lielo gultu un liekamies gulēt, jo nākamajā rītā agri uz Rīgu jābrauc.
Tev taču augļūdeņi tek!
3. jūlijs – manai pusmāsai un vīratēvam dzimšanas dienas. Aizdodos uz savu Rīgas klīniku pie dakteres, stāstu, kā man gāja utt. Pie reizes pieminu savu jauno "nesaturēšanas problēmu". Mana daktere liek man uzlīst uz krēsla un saka, ka viņai neliekas, ka man ir nesaturēšana, bet gan tek augļūdeņi. Es neticu. Neko, taisām testu, pie reizes noņemot obligāto streptokoka analīzi. Un, jā, – man tiešām jau ceturto dienu pil ūdeņi. Sūcīte laivā. Daktere mierina, ka viss būs labi. Turpat uzreiz ārpus rindas kārtā apskata ultrasonogrāfā, vai augļūdeņi daudz un kā jūtas meitiņa. Viss kārtībā, bet vienojāmies, ka man dod nosūtījumu un jābrauc stimulēt dzemdības. Neko, zvanu Robertam, kurš turpat lejā vaktē mašīnu un saku – varbūt šodien satiksim meitu! Mana daktere gan nedaudz dusmīga uz reģionālās slimnīcas kolēģiem, jo kā varot to nepārbaudīt. Bet ņemot vērā manu vēsturi un nesaturēšanas pieminēšanu – gadās.
Iekāpu mašīnā un sāku nenormāli atkal raudāt. Tas no tā, ka no rīta vēl teicu, ka divas nedēļas mierīgi varu staigāt, bet še tev – nekā! Un mums pat gultiņa nav saskrūvēta mazajai. Zvanu mammai un saku, ka uz māsas svētku vakariņām nebūsim, jābrauc dzemdēt. Pēc stundas esam savā mazpilsētā, es krāmēju atkal mantas, Roberts paralēli skrūvē gultiņu. Pēc pulksten 15 beidzot esam gatavi. Piestājam pie manas mammas, iedevu viņai maisiņu ar drēbēm, kas jāizmazgā, jo mums pat veļasmašīna vēl nav pieslēgta. Iebraucām vēl veikalā pēc kaut kā garšīga un prom uz reģionālās slimnīcas dzemdību nodaļu.
Otrais piegājiens reģionālajā slimnīcā
Pulksten 16.30 esam uz vietas. Dzemdību nodaļa pavisam klusa. Neko, gaidām. Pēc piecām minūtēm atveras durvis, dakteris Rihters mani ierauga un saka: "Kas tad nu atkal?" Apskaidroju, ka man izrādās tek ūdeņi jau dažas dienas. Uzlienu uz krēsla, mani pārbauda – atvērums nav, bet tie tiešām esot ūdeņi. ("Ko tu neteiksi!) Rihters pasaka, lai vecmāte saraksta kartiņu un uzliek man tonīšus. Robertu ielaiž pie manis. Tonīšos ir tikvien, kā mazas treniņkontrakcijas. Aizved mani atpakaļ uz to pašu palātu, kur jau gulēju. Stimulēt vēl neko negrib, varbūt sāksies pats.
Tā nu es tur atkal ''bumbulēju'', gaidot, ka kaut kas sāksies. Lasu grāmatas, staigāju pa gaiteņiem, bet nekā. 5. jūlijā atbrauc Roberts – izveda staigāties ārā pa slimnīcas teritoriju. Man jau drusku sākuši kaitināt vecāki, kas prasa, vai jau nav sācies kaut kas. Es jau vairs necēlu telefonu un neatbildēju uz whatsapp ziņām – pāradresēju visus uz vīru. Tai vakarā ap pulksten 20 aizgāju uz tonīšiem.
Kamēr mazajā telpā tur guļu un gaidu savu 20 minūšu beigas, pie manis iebrāžas jauns dežūrārsts, noprasa, vai esmu tāda un tāda paciente un nomurmina, lai pēc tam aizeju pie viņa. Neko, pabeidzu iesākto un pieeju. Viņš runā pa telefonu ar galveno nodaļas ārsti, es gaidu. Dzirdu tik, cik viņš neapmierināts, ka Rihters liekot man veģetēt jau trīs dienas, ka ar tekošiem ūdeņiem tā nedrīkst. Beidzot pievēršas man – "iesim paskatīt atvērumu". Brīdina, ka sāpēs un būs mazliet asinis. Esot jau trīs centimetri. No sākuma jaunais dakteris Kārlis nekādu labo iespaidu neatstāja, bet parunājām, un viņš mani nomierināja. Vienojāmies, ka negribu, lai neko forsē, jo augļūdeņi vēl daudz un dzidri. Viņš deva man laiku – ja līdz rītam nekas nesāksies, dos man oksitocīnu. Labi, lai notiek! Zvanu Robertam, visu stāstu – viņš tikmēr mūsu pilsētiņas svētkos. Piekodināju, lai labāk neko grādīgu nedzer, ja nu tiešām naktī jābrauc. Pati tam vēl neticu. Ap desmitiem vakarā apēdu pēdējo svaigo bulciņu, padzēros ābolu sulu un gāju gulēt.
Viss notiek pa īstam
Un tad sākās! Pulksten 2:30 aizgāju uz tualeti, iegūlos atpakaļ gultā un parādījās sāpītes. Pusotru stundu grozos no vieniem sāniem uz otriem, līdz ap pulksten četros vairs neizturēju. Laikam jau ir! Pa garo gaiteni eju līdz vecmāšu dežūrpostenim un aizelsusies saku, ka laikam sākās dzemdības. Viņas tā: "Laikam vai sākās?" Sākās, sākās! Labi, sūta mani uz apskates telpu, lienu uz krēsla. Vecmāte sāk baudīt atvērumu un tad – paukš – viņa slapja. Paceļu galvu un prasu, kas tas bija.
"Tev ūdeņi nogāja, saulīt!" Smejos, ka kādā veidā, bet vecmāte mierina, ka neko nedūra, viss pats no sevis. Norausos no galda un nogūlos mērīt tonīšus. Kontrakcijas labas. Ar sanitāri aizejam sakrāmēt somas – nav viegls darbiņš, ja ik pēc pāris minūtēm jāapstājas izelpot sāpes.
Tiekam līdz dzemdību zālei un beidzot zvanu Robertam – brauc šurpu! Pulkstenis 4:46. Staigāju pa telpu, rūcu kā vilcieniņš un ar niknu aci pētu pulksteni – nu kur tas vīrs ir. Ap 5:30 izdzirdu viņa soļus, pabāžu galvu pa durvīm – Roberts! Kādu laiciņu staigāju pa zāli, rūcu, kliedzu, elpoju. Līdz vienā brīdī beidzot atnāk vecmāte un saka, ka jālien uz kušetes strādāt. Pūšu, spiežu, krītu bezspēkā. Vienu brīdi likās, ka Simonu nekad nedabūšu ārā. Bet tad dzirdu, ka galviņa jau lien – grūti, bet vismaz. Vecmāte saka, ka par ilgu jau, mazajai grūti un mēģina iedurt man vēnā, lai piepalīdzētu ar oksitocīnu, jo tabletītei nav bijis efekts. Ar trešo dūrienu sanāk, vēl dažas reizes paspiežu un mazā ir ārā. 7:55 izvēlās 3026 gramus smags un 50 centimetrus garš kunkulis. Izpulsē nabassaite, vīrs pārgriež un viss. Raudam aiz laimes, ka viss galā un mums ir mazs sārts bērniņš. Bez nelieliem plīsumiem neiztiku, bet tas ir "štrunts". Vairāk nekā stundu mēs tur trīs skatījāmies viens uz otru un atpūtāmies pēc smagā darba.
Mazulītes sauļošanās un mammas 'nelaimīgā' niere
Pēc tam dažas stundas nācās pagaidīt kopējā palātā, jo pusstundas laikā bijām trīs dzemdētājas, un ģimenes istabas pilnas. Pēcpusdienā tikām ģimenes istabā. Mazajai apskatē viss labi, pēc Apgara skalas 9., bet pediatrei nepatīk bilirubīna rādītājs. Pulksten 20 uztaisa atkārtoti analīzes – no 70 izaudzis līdz 160. Vēl pēc divām stundām pie manis ienāk daktere un vecmāte un saka, ka vajadzēs mazo vest uz jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļu sauļoties. Es atkal noraudājusies, ka no manis ved prom bērnu, bet pašai jāpaliek dzemdību nodaļas uzraudzībā. Tobrīd jau nesapratu, kādas tam būs sekas krūtsbarošanas sfērā. Līdz 10. jūlijam Simona sauļojās, divas dienas gāju ik pa trim stundām un devu savas trīs piles krūts piena, jo nekā vēl nebija. Pēc tam jau varēju būt kopā vienā nodaļā ar meitiņu. Bet tikmēr jau viņa bija pieredzējusi pudeles labumus un krūti ņēma slikti. Bet nekas, vismaz dzelte vairs neņēmās spēkā un braucām mājās.
11. jūlijā pie mums uz mājām atnāca ģimenes ārste, visu izprašņāja, lika parādīt, kā ēdam. Krūti nu jau ņēma labāk, bet ar silikona uzgaļu palīdzību. Sarunājām, ka centīsimies tikt vaļā no maisījuma. Bet to tā arī nepaspējām izdarīt. Naktī no 12. uz 13. jūliju man sākās nenormāls drudzis. Temperatūra atkal 38 grādi un sāp niere.
Vīrs sauc ātros. Kamēr tie pie mums tika, man jau temperatūra uzkāpusi līdz 40 un sākušās halucinācijas. Feldšere saka, ka jābrauc uz slimnīcu, es runāju pretī un saku, lai iešpricē analgīnu. Man sākās panika, jo pateica, ka mazo līdzi ņemt nevar. Ar nestuvēm nonesa mani uz ātrās palīdzības mašīnu. Pa ceļam nenormāls drudzis un likās, ka nomiršu. Jaunā māsiņa slauka sviedrus un saka, ka viss būs labi. Attapos tajā pašā reģionālās slimnīcas uzņemšanā, totālā panikas lēkmē, parunāt nevarēju, pat ne paraudāt. Daktere nevar dabūt analīzes, es nevaru atbildēt viņai uz jautājumiem. Vienvārdsakot – jautri. Pēc kādas stundas atjēdzos, ar katetra palīdzību noņēma analīzes, roku vēnas visas zilas sadurstīja. Pēc tam aizveda uz to pašu ginekoloģijas nodaļu un atkal priekšā dakteris Rihters. Izstāstu viņam savus nakts piedzīvojumus, viņš paskatās, ka dzemdei viss labi un saka, lai zvanu vīram un saku, ka var vest pie manis Simonu.
Ielika mani vienvietīgā palātā, turpat ginekoloģijas un dzemdību nodaļā. Nogulēju tur līdz 21. jūlijam kopā ar mazo. Gandrīz mēnesi sanāca pavadīt slimnīcā. Pateicoties trakajam antibiotiku kursam, manu pienu gandrīz norāva, palika vien tik daudz, lai meitiņa trīsreiz dienā padzertos. Un tā tas ir arī šobrīd. Neizdevās mums piedzīt atpakaļ. Bet vismaz nav pazudis pavisam. Tā nu man tas raibais dzemdību stāsts!
Un vēl… Pēc tam, kad sen jau bijām mājās, skatījos izrakstu un izrādās, no maniem stresiem mazajai ap kaklu bija nabassaite divas reizes. Man vēl iepriekšējā dienā pirms dzemdībām taisīja USG un neko tādu neredzēja."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
