Tā vien rādās, ka masku gājieni mūsu senčiem vareni gājuši pie sirds, jo – vēl svaigā atmiņā Bārbalas aitu kažoki un cimdu "pauti", kad klāt jau nākamais iemesls maskoties un līksmot – šoreiz nolūkā celt vistu ražību un iegūt zirgu laimi.
Ja Barbara piederēja sievām, tad Niklāvs (6. decembris) bija vīru padarīšana, kad kurmji dzenami, gailis upurējams (nez, kā tas sadzīvo ar otru šīs dienas "galveno varoņu" – vistu – godināšanu?), viens puisis zirga maskā ietērpjams un pa kaimiņsētām riņķī vadājams. Vista tad nu uzskatāma par īsteni piemērotu maltīti šajā dienā, taču, ja senās receptes šķiet par vienkāršām, vari idejas pasmelties šeit.
Lieki piebilst, ka arī šajā par Niklāvu, Miklāvu vai Nikolaju dēvētajā dienā mājās nekāda strādāšana nebija pieļaujama, vismazāk jau šūšana, lāpīšana, adīšana un īlena rokā ņemšana (tas tāpēc, lai zirgi acis neizdurtu) un arīdzan vērpšana (lai zirgi neklibotu). Svukārt labi kumeļi bija paredzami, ja vīri Niklāvā devās uz krogu dzert un spārdīties pa zirgu modei...
Bet – kā tur palika ar tiem kurmjiem? Plāņos pierakstīts šāds ticējums: Miklāvā uz gaļas žāvējamā iesma jāapjāj mājas robeža, pēc kam iesms atrociņis jāiemet otras mājas daļā, lai kurmji iznīkst. Tieši tik vienkārši!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
