Vissenākie eglīšu rotājumi – mušmires jeb kas senajam Ziemsvētku vecītim maisā?

Jo tuvāk mūsdienām, jo dažādāki rotājumi, un nu jau līdzās eņģelīšiem eglītē iekāpuši arī pakaviņi un mūsu spēka zīmes. Bet senākie rotājumi bija mušmirītes. Jā, kāpēc sēnes, turklāt indīgas, nevis, teiksim, ķirši?

Pārcelsimies senākā pagātnē, kad apziņu izmainošas vielas cilvēki lietoja rituāliem – lai nokļūtu "tuvāk" saviem dieviem – un arīdzan veselībai. Eirāzijas ziemeļos (un, kā izrādās, ne tikai – arī Ziemeļu un Vidusamerikā, Japānā, zemēs, par kurām stāsta Vēdas, un varbūt arī citur) viens no svētajiem, maģiskajiem augiem bija... sarkanā mušmire (Amanita muscaria), par kuras psihotropo iedarbību atbildīgs alkaloīds muscimols. Tā pati, kas aug arī mūsu mežos.

Šamaņi (vai kādā vārdā nu kurā apkaimē dēvēja zāļu vīrus) mušmires vāca jo cītīgi. Lai trauslās cepurītes lielā somā nesabirztu, vislabākais risinājums bija tās sakārt tuvumā esošā eglē – lai saulē izkalst. Izkaltētas tās kļūst vēl iedarbīgākas un, protams, krietni vieglākas.

Tātad – pievērs uzmanību – mušmires tika sakārtas eglītē. Vai tas tev kaut ko atgādina?

Cits variants bija mušmires izžāvēt mājās pie pavarda, piemēram, iebērtas zeķēs. Un arī šī paraža ir atnākusi līdz pat šai dienai, tikai pie kamīna pakārtajās zeķītēs ir saldumi vai dāvanas. Jebkurā gadījumā – kaut kas, kas rada prieku un raisa pateicības sajūtu, vai ne?

Kad pienāca ziema un īpašais laika rata pagrieziena punkts, šamanis devās pie saviem aprūpējamajiem ar kaltētu mušmiru maisu. Ne jau kājām devās, īpaši ziemeļos, nē – viņu atvizināja ziemeļbrieži. Dažbrīd sniegs bija tik dziļš, ka mājoklī varēja tikt iekšā tikai pa "rezerves ieeju" – dūmu atveri. Tak ne jau vienkārši tāpat radās bērniem domātā pasaciņa, ka ziemsvētku vecītis nolaižas pa skursteni!

Kas gan lai zina, kā senais šamanis ar savām mušmirēm iekļuva kristīgajā tradīcijā un pārtapa par omulīgo Santaklausu, bet var izvirzīt teoriju, ka apķērīgie mārketinga speciālisti, piešķirdami šim tēlam sarkanu mēteli un cepuri ar baltu apdari, šo to zināja par senajiem laikiem... Tiesa, mušmires pārtapa daudz paredzamākā eglītes rotājumu un cepumu formā.

Jāpiemin, ka pirmie eglītes rotājumi patiesi bija gluži ēdami, un atrašanās uz rituālā kociņa tos simboliski padarīja par veselību veicinošiem. Kāds sakars svētku eglītei ar veselību? Vistiešākais: ja atceries medicīnas simbolu kaduceju ar divām čūskām, kas vijas ap to, saskatīsi tiešu līdzību ar savu eglīti un spožajām vītnēm.

Ko es ar šo visu vēlējos pateikt? To, ka senas tradīcijas transformējas visdažādākajos veidos. Un to, ka, rotājot savu Pasaules koku – svētku eglīti, ir vērts aizdomāties, ko un kāpēc mēs tur iekarinām. Galu galā – arī tas ir rituāls, un rituālam vajag piešķirt jēgu.