Diagnoze bērnam – autisms – Latvijā kā bubulis visās frontēs  (9)

Patiesībā arī valstiskā līmenī, jo atbalsts ģimenēm, kurās aug bērns ar šādu diagnozi jeb tā dēvēto bērnības autismu, ir ļoti, ļoti niecīgs. Un, izrādās, gana daudz vecāku, zinot šo noraidošo attieksmi, izvēlas labāk oficiāli nemaz šādu diagnozi bērnam neapstiprināt, samierinoties ar līdzcilvēku negatīvo nostāju – redz, kāds izlutināts, neaudzināts bērns!

Ko īsti nozīmē šis burtu apzīmējums – AST, par iespējām bērniem un vecākiem palīdzēt integrēties sabiedrībā, par milzu atšķirībām starp Latviju un, piemēram, Lielbritāniju sarunā ar portālu "Cālis" stāsta nesen atklātā pirmā Autisma kabineta Latvijā vadītāja, Bērnu slimnīcas klīniskā psiholoģe Marija Legzdiņa-Docenko. Savukārt pieredzē par bērna, kuram ir šāda diagnoze, audzināšanu dalās latviete Agita Āboliņa, kura dzīvo Lielbritānijā un kādā forumā "Facebook" vidē bija patiesi šokēta par tautiešu attieksmi pret šādiem bērniem.

2015. gadā bērnības autisms Latvijā tika reģistrēts 303 bērniem, taču, ņemot vērā 2017. gada Pasaules Veselības organizācijas datus, kas liecina, ka AST ir vienam no 160 bērniem, visdrīzāk, diagnoze skar ievērojami lielāku skaitu bērnu. To netieši apstiprina arī psiholoģe Legzdiņa-Docenko, kura zina, ka ir pietiekami daudz vecāku, kas, lai gan saprot, ka bērnam, visticamāk, ir AST, speciāli izvairās no šādas diagnozes noteikšanas. Kāpēc? Tāpēc, ka bērnudārzi un skolas, kuras īsteno parastās izglītības programmas, šādus bērnus nevēlas pie sevis uzņemt, bet paradokss ir tas, ka arī neviena speciālā izglītības programma tieši šādiem bērniem nav izveidota. It kā viņu nebūtu! Parastos dārziņos un skolās viņus negrib (pedagogu kompetenču trūkuma, stigmas vai reitingu dēļ), bet arī speciālu programmu nav, turklāt daudzi bērni, kuriem ir tā sauktā vieglā autisma forma, pie noteiktas pieejas itin labi varētu iekļauties visparastākajās izglītības iestādēs, ja vien no viņiem nevēlētos izvairīties…

Sarunu sākam par to, kas ir AST. Neiroloģiska tipa attīstības traucējums, kas "nāk no dzimšanas", īsi paskaidro Legzdiņa-Docenko. Ja runā medicīniskā valodā – tas ir klīnisks sindroms, kura pamatā ir polietioloģiska, heterogēna neirālās attīstības traucējumu kopa. Autisms nav slimība, bet viens no bērna centrālās nervu sistēmas attīstības variantiem.

Pagaidām tā arī nepastāv konkrēti cēloņi, kādēļ bērni piedzimst ar šādiem traucējumiem. Kā min psiholoģe, tiek uzskatīts, ka iemesls var būt gan topošās mammas neveselīgie ieradumi, gan sarežģījumi dzemdībās, var būt arī ģenētiski faktori, tikmēr vienots un zinātniski pamatots iemesls, kāpēc tas rodas, joprojām nav atrasts. Arī relatīvi veselās ģimenēs, kur nav minēto faktoru, šie bērniņi rodas, aug un attīstās. Autisms ir traucējumu spektrs, tāpēc, lai to apzīmētu, bieži tiek lietots nosaukums: autiskā spektra traucējumi (AST). AST izpaužas ar noteiktu pazīmju (simptomu) un funkcionēšanas īpatnību kopumu, kas katram indivīdam atšķiras. Kopumā AST var raksturot kā "traucējumu visa mūža garumā, kas ietekmē, kāda veidā persona komunicē ar citiem un redz pasauli sev apkārt" ("The National Autistic Society", 2017).

Autisma pazīmes bērniem skar trīs galvenās funkcionēšanas jomas, kas ir:

• apgrūtināta sociālā mijiedarbība;
• verbālā un/vai neverbālā komunikācija;
• domāšanas rigiditāte (piemēram, šaurs interešu loks, rutīna, atkārtojoša uzvedība) un sociāla iztēle (piemēram, fantāzija, iztēle). Tam visam var pievienoties sensorais jutīgums.

Katram no mums var būt grūtības šajās jomās, tāpēc pirms diagnozes noteikšanas ārsts psihiatrs sadarbībā ar citiem speciālistiem novērtē šo piecu jomu skarošo simptomu skaitu, smagumu un ietekmi uz ikdienas dzīvi.

Kā skaidro Legzdiņa-Docenko, bērniem ar AST var būt grūtības dažādās jomās, piemēram, komunikācijā, – tiek novērota runas aizture, grūtības izteikties, bērniem parastas lietas var šķist ļoti apgrūtinošas. Piemēram, ja "parastam" bērnam "labdien" pateikšana var būt ierasta darbība, tad bērnam ar AST tas nav saprotams, viņi pat neies uz tualeti, kamēr nebūs saņēmuši signālu, ka to var darīt.

Vēl šādiem bērniem grūtības sagādā fantāzijas spēles, jo viņi nespēj veidot sižetu, piemēram, tūlīt pabarošu lelli, bet tad viņu pārģērbšu…

Šie bērni var būt jutīgāki – viņi var sajust katru vīlīti drēbēs, viņiem var spiest pat nenozīmīgākās detaļas apģērbā. Bērniem ar AST ir grūtības pieņemt kaut ko jaunu, histērija var sākties pat tad, ja kaut minimāli tiek izjaukta ierastā kārtība. Kā piemēru psiholoģe min – bērns zina, ka pulksten 9 ēd brokastis, bet, ja mamma izdomā, ka ātri padarīs vēl kaut ko un tad tikai būs brokastis, bērnam var sākties dusmu lēkme.

Legzdiņa-Docenko norāda – gan pašiem vecākiem, gan, piemēram, bērnudārzu personālam vajadzētu zināt un ņemt vērā tās iespējamās pazīmes, kas var liecināt, ka bērnam ir autiskā spektra traucējumi. Gadījumos, kad vecākiem vai ģimenes ārstam rodas šādas aizdomas, tālākais solis ir vizīte pie psihiatra. Bieži pie šiem speciālistiem ir tik garas rindas, ka no vienas līdz otrai vizītei var paiet pat pusgads. Katrs no speciālistiem sniedz savu atzinumu, tostarp klīniskais psihologs. Tad, kad ir savākti visi atzinumi, tiek lemts, vai aizdomas par AST ir apstiprinājušās, un bērnam nosaka šo diagnozi.

Latvijā diagnozi nosaka salīdzinoši vēlāk nekā citur pasaulē. Pēc Legzdiņas-Docenko sacītā, daudzviet ārzemēs diagnozi nosaka pat līdz divu gadu vecumam, negaidot, vai un kad bērns sāk runāt. Un ārzemēs to vispirms pamana tieši ģimenes ārsts. Jau zīdaiņa vecumā var pamanīt dažas no AST pazīmēm, piemēram, mazulītis īsti neskatās uz cilvēkiem, nereaģē uz balsi, mantas bērniņam neizraisa nekādu interesi.

Ja vecākiem pašiem ir šādas aizdomas, bet ģimenes ārsts īsti nevēlas ko pasākt, un ģimene ir pietiekami turīga, lai rindās negaidītu, tad pirmais, ko var darīt, – apmeklēt klīnisko psihologu, kurš ir zinošs par AST, pieteikt vizīti pie psihiatra un logopēda, un, vēl kāda svarīga lieta, – ieteicams griezties dzirdes centrā, lai pārbaudītu, vai mazais vispār dzird.

Gandrīz vienīgā iespēja, kas tiek sniegta un kuru valsts apmaksā, ir dienas stacionārs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet tikai bērniem līdz septiņu gadu vecumam. Šiem bērniem tiek nodrošinātas 10 bezmaksas konsultācijas pie logopēda, ergoterapeita, fizioterapeita, pieejama mākslas vai smilšu terapija un psiholoģiskā palīdzība vecākiem, bet visi šie speciālisti tiek piemeklēti atkarībā no katra bērna individuālajām vajadzībām.

Kā norāda Legzdiņa-Docenko, divi gadi var arī paiet, līdz paši vecāki sāk pieņemt šo diagnozi. Un tas ir svarīgākais, jo, tiklīdz vecāki to būs pieņēmuši, varēs arī rīkoties, lai palīdzētu bērnam. Ir jāņem vērā, ka šī diagnoze ir uz mūžu, ar to var tikai sadzīvot, tai pielāgoties un atrast vislabākos veidus, kā saprasties ar savu atvasi, kā iemācīt viņai sadzīvot ar sevi un citiem. Bērns laika gaitā var iemācīties pārvarēt trauksmi, griezties pie kāda pēc palīdzības. Ir svarīgi, lai vecāki konsultācijās pie psihologa kopīgiem spēkiem izveidotu stratēģiju, kā rīkoties tajos brīžos, kad bērnam parādās it kā nevēlamā uzvedība.

"Latvijā situācija ir visai bēdīga. Lai gan zināms, ka autiskā spektra traucējumi nepāriet līdz ar kāda vecuma sasniegšanu, pie mums pēc 18 gadu vecuma mistiski šī diagnoze pazūd, bet, tā kā AST nekur nepazūd, tiek piešķirtas citas diagnozes, piemēram, šizofrēnija, depresija, personības traucējumi. Jā, psihiatrisko diagnožu sarakstā Latvijā, kas saistās ar pieaugušo veselību, šādas diagnozes vairs nav," situāciju raksturo Legzdiņa-Docenko.

"Daudzas parastās skolas mēģina no šiem bērniem atkratīties, bet ārzemēs šiem bērniem tiek izstrādāts speciāls mācību plāns, kas pielāgots konkrētam bērnam. Un tieši skolu un bērnudārzu negatīvās attieksmes dēļ vecāki bieži izvēlas staigāt bez diagnozes – AST," stāsta psiholoģe.

Viņa arī norāda, ka izglītības iestādēs strādājošajiem ir par maz zināšanu par AST un to, kā rīkoties noteiktās situācijās, kā arī ir par maz vizuālā atbalsta, kas palīdzētu bērniem ar AST. Piemēram, pie sienām ir pārāk daudz dažādu rakstnieku, citu slavenību portretu, kartes, alfabēts utt., bet par maz elementāru norāžu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Pēc Legzdiņas-Docenko teiktā, šiem bērniem piktogrammas un citi vizuāli attēli palīdz orientēties un saprast, kādu uzvedību var atļauties.

Piemēram, klasē var izvietot attēlu, pēc kura bērns saprot, ka te nedrīkst kliegt, ka jāievēro klusums utt. Tieši tas pats ir veikalos, kur ir tik daudz trokšņu un nekādu bērnam saprotamu norāžu, tādēļ viņam var sākties panika. "Pedagogiem joprojām ir novecojusi pieeja mācību procesam, katrā ziņā netiek akcentētas bērna individuālās vajadzības. Pēteris nekad nebūs Jānis, protams, ir grūti strādāt klasē ar 30 bērniem, bet, ja ir šāds bērns klasē, darbs var notikt mazākās grupiņās," uzskata psiholoģe.

Tā kā sabiedrības attieksme ir diezgan noraidoša, līdzīgi kā bērnudārzos un skolās, radusies ideja braukt uz izglītības iestādēm, lai stāstītu par šo diagnozi, proti, lai izglītotu iespējami plašāku sabiedrības daļu. Iespējams, ka attieksme ir noraidoša tāpēc, ka cilvēki vienkārši neko nezina par šo diagnozi. "Sabiedrībai ir bail no nezināmā. Tāpēc visus vecākus mudinu stipri stutēties uz kājām, mēģināt ar šiem nezinīšiem izrunāties. Vecāki var nākt uz Autisma kabinetu, var pieteikties uz dienas stacionāru, ir šīs atbalsta grupas, ir pašvaldības, kuras organizē dažāda veida palīdzību, vienkārši ir jāiet un jārunā," uzsver Legzdiņa-Docenko.

Kā sabiedrībā pamanīt šos bērnus, lai nepadomātu – cik izlutināts un neaudzināts? Legzdiņa-Docenko skaidro, ka bērni ar AST var nejust robežas, stāvēt pārāk tuvu, mēģināt pieskarties, viņiem var iepatikties, piemēram, kāda svešinieka gredzens, un to bērns grib apskatīt. Ja kaut kas bērnam nav pa prātam, var uznākt dusmu lēkme, viņš var krist gar zemi un raudāt. Bieži tas notiek emocionālās vai sensorās pārslodzes dēļ, veikalos šie bērni var skriet pie plauktiem un mēģināt kaut ko nogaršot. Latvijā tas nav raksturīgi, bet patiesībā ikviens var bērnam vai vecākiem pieiet klāt un pajautāt, vai nav nepieciešama palīdzība. Nu, kaut vai laikā, kad bērns vēl ir mazs, ratos vēl sēž, vecākiem var būt grūtības vienlaikus paņemt bērnu un visu pārējo. Šiem bērniem var būt arī stereotipiskas kustības, uzbudinājumā viņi var nejust sāpes, var tirināt rokas. Bērni ar AST var nejust aukstumu, tāpēc visai bieži aukstajā laikā viņi gūst apsaldējumus.

Bērns var nerunāt, arī 10 gadu vecumā, bet var arī runāt. Ja cilvēki redz, ka bērnam ir vajadzīga palīdzība, bet viņš nerunā, ieteicams mēģināt atrast citus komunikācijas veidus. Ir bērni, kuri saziņai ar citiem cilvēkiem izmanto vizuālas kartītes, bet, piemēram, Velsā šādiem bērniem ir īpašas aproces, un tur visiem cilvēkiem ir skaidrs, ka šis bērns it ar AST. "Mums šāda prakse vēl nav ieviesta. Ja vien cilvēki velētos, palīdzību var sniegt. Nu, piemēram, ja kāds redz, ka smilšu kastē sēž bērns it kā no citas pasaules, var mēģināt noskaidrot, kur ir viņa vecāki, jautājot citiem pieaugušajiem, ja bērns neatbild."

Jāatceras, ka šie bērni pārsvarā fiziski ir veseli, viņiem nav nekādu vizuāli pamanāmu defektu, tikai šie traucējumi, kas dažiem var būt arī "savienoti" ar garīgās attīstības traucējumiem, bet pamatā ir tikai AST, un nekādi medikamenti šo diagnozi nevar "likvidēt". Dažreiz papildus AST ir vēl kādas problēmas (piemēram, depresija, UDHS), var tikt izrakstīti kādi medikamenti, kas mazina šos papildu kairinātājus, bet pamatā bērniem ar AST nekādas zāles ikdienā nav jādzer.

Viens mazs solītis uz priekšu, lai plašāk runātu par AST un sniegtu palīdzību bērniem un vecākiem, ir Autisma kabineta atvēršana, pēc kura tagad ir milzu pieprasījums. Vecāki šeit var nākt runāt par savām aizdomām, ja diagnozes vēl nav, var nākt tie, kuriem jau diagnoze ir, lai meklētu papildu iespējas prasmju attīstībai, var izvēlēties pareizāko stratēģiju, lai mazinātu bērna nevēlamo uzvedību.

Šogad ikgadējā labdarības akcijā "Eņģeļi pār Latviju" arīdzan nolemts vākt ziedojumus tieši bērniem ar AST, bet par to plašāk lasi šeit.

"Patiesībā es jau pati to redzēju. Manai māsai ir bērniņš tajā pašā vecumā, un es redzēju atšķirību. Mans dēliņš neskatījās acīs, kad kaut ko teica, ignorēja," atklāj Agita. Viņas grūtniecība bija ideāla, nekādu problēmu, bet, pēc pašas domām, tieši sarežģījumi dzemdībās varētu būt iemesls, kādēļ viņas dēls attīstās citādi. "Mans dēliņš piedzima nedaudz vēlāk par nolikto laiku, un dzemdību laikā viņam tika saspiesta galviņa. Cita izskaidrojuma man nav, jo mūsu ģimenē nevienam šādu traucējumu nav," tā Agita.

Ar Agitu sarunājāmies "Skype", un viņu uzrunāju, kad pamanīju sievieti diskutējam ar citām mammām "Facebook" – "Atsaucīgo māmiņu forumā". Agita nedomājot piekrita dalīties savā pieredzē, jo bija šokā par tautiešu neiejūtību attiecībā pret bērniem ar AST un to, kāda milzu atšķirība šajā jautājumā vērojama Lielbritānijā. Kā diena pret nakti.

Lielbritānijā bērnu apskata dažādi speciālisti, bet informācija par katru bērnu ir apkopota vienviet. "Uz mājām nāk gan pediatrs, gan citi speciālisti, kuri māca, kā spēlēties ar bērnu, kā labāk atrast komunicēšanās iespējas. Dēliņš iet parastā bērnudārzā kopā ar pilnīgi veseliem bērniem. Jā, viņiem gan ir mazākas grupiņas, bet asistents manam dēlam uz dārziņu atnāk trīs reizes nedēļā. Pārējā laikā audzinātājas pašas tiek galā. Man ne par ko nav jāmaksā, ne par dārziņu, ne speciālistu mājas vizītēm," stāsta Agita.

Agitas dēliņam autisms ir tā sauktajā vieglajā formā, viņš ir ļoti gudrs, bet ar runāšanu iet sliktāk. "Angļu alfabētu viņš zināja jau divu gadu vecumā, daudz vārdiņu runā, bet kopumā valodas attīstība ir slikta. Viņam ir fenomenāla atmiņa, no galvas zina kādas 15 dziesmiņas angļu valodā. Bet viņš ļoti jāvaktē, viņš svešiniekiem var aiziet līdzi," tā Agita. Vaicāta, vai dēlam tiek mācīta arī latviešu valoda, viņa norāda, ka sarežģījumu dēļ dēlam pagaidām piedāvā tikai angļu valodu, jo jau ar vienu valodu ir grūti, ja kopā būs samaisītas divas, problēmu būs daudz vairāk. "Es nedomāju atgriezties Latvijā, tur ar šādu bērnu būs grūti, te man visi palīdz. Bet atgriezties nedomāju ne tikai bērna dēļ. Šovasar bijām Latvijā, nē, paldies, man to nevajag, nemaz nerunājot par sabiedrības attieksmi pret šādiem bērniem," uzsver mamma. Viņa stāsta, ka Lielbritānijā visi ir saprotoši pret šādiem cilvēkiem, viņus pieņem, gluži tāpat kā cilvēkus bez jebkādiem traucējumiem.

"Protams, kad parādījās nopietnas aizdomas, ka dēlam ir AST, man bija liels uztraukums, kādu brīdi to nevarēju pieņemt, bet te uz mājām nāk speciālisti, kuri visu stāsta, māca. Es apzinos, ka autisms ir uz mūžu. Psihologi šeit atrod laiku, kad ar tevi parunāt," turpina Agita.

Nākamgad dēlam jāsāk skolas gaitas, un neesot nekādu šaubu, ka viņš dosies uz parastu skolu.

"Man bija šoks par Latvijas sabiedrības attieksmi, kad māmiņu forumā lasīju komentārus. Es nezinu, kā var salīdzināt cietumniekus ar bērniem. Bija komentāri, ka tad jau arī cietumniekus vajadzētu integrēt sabiedrībā. Un tā runā mammas, esmu vienkārši šokēta," atzina Agita, kura Lielbritānijā dzīvo ar saviem tuvākajiem – bērna tēti, savu mammu un māsu, tikai brālis esot Latvijā.

Un šeit parādīsim, par ko Agitai bija šoks. Komentāru pie aizsāktās diskusijas dažu dienu laikā bija vairāk nekā 600, lielākā daļa no tiem klaji noliedzoši – par to, ka bērnus ar AST varētu integrēt starp pilnīgi veseliem bērniem.

"Labdien, māmiņas. Nezinu, vai šeit jau ir apspriesta šāda tēma vai nav, jo nesekoju visām diskusijām līdzi. Bet mums ir sekojoša problēma. Nevēlos nevienu aizskart, ne māmiņu, ne arī bērniņus ar īpašajām vajadzībām, jo mēs nekad nevaram zināt, kā mums dzīvē var gadīties…

Tas šobrīd laikam kāds jauns likums vai kā, bet mūsu bērnudārzā grupiņā, kā arī citās ielikti bērniņi ar autismu vai šāda rakstura problēmām, pēc likuma katrā grupiņā tādu laikam varot būt līdz diviem (esmu jau gājusi pie vadītājas, citas mammas arī).

Bet problēma ir tā, ka bērniņš pamatīgi citus traucē (gadu vecāks, drīz būs pieci, uz pamperiem, nerunā neko), ar viņu ir grūti arī audzinātājām, jo izskraidīt pakaļ 20 bērniem, ja vienam īpaša uzmanība jāpievērš, ir ļoti grūti. Uzskatu, ka pārējie bērni ir apdalīti ar uzmanību, jo audzinātājai nav laika pievērsties, kad jāskraida pakaļ tam, kurš neko nesaprot...

Ārzemēs šādiem bērniņiem ir pielikts klāt viens pedagogs, kas ņemas, bet Latvijā neesot naudas šādu viņiem piesaistīt. Mani uztrauc tas, ka viņš atstāj sliktu iespaidu uz veselajiem bērniem ikdienā (konkrēti, mans bērns nevar aizmigt, jo tas otrs visu laiku kliedz un nekad neguļ), gan uz nervu sistēmu, gan tīri praktiski – bērni sāk stulbas lietas darīt, no viņa skatoties. Neizplūdīšu sīkumos, tieši kādas.

Gan jau šī bērniņa māmiņa arī par visu pārdzīvo, jo nevar ietekmēt viņa attīstību, bet negribu, lai ciestu tik daudz veselo…

Nezinu, kā risināt šādu problēmu, uz citu grupu arī nevaram iet, jo tur arī ir līdzīgs bērniņš, un mūsu audzītes iemīļotas, jo mums bija ļoti grūti adaptēties dārziņā, vesels gads pagājis… Vai jums arī tāda pati situācija dārziņā? Tā tiešām ir visā Latvijā?" tā tika sākta diskusija.

Un, lūk, te tikai daži komentāri, kas tomēr ļauj ieskicēt sabiedrības attieksmi! Jāpiebilst, ka atbalstoša attieksme pārsvarā bija vecākiem, kuri paši audzina īpašo bērnu vai kuriem tāds ir radu, paziņu vai draugu lokā. Apzināti nepublicējām galēji negatīvus komentārus, par kuriem šokēta ir Agita, aicinot aizdomāties ikvienu ģimeni par, iespējams, nepieciešamību mainīt savu attieksmi pret bērniem ar AST.

"Ja bērnam ir asistents, tad es esmu tikai par to, ka īpašais bērniņš apmeklē parasto bērnudārzu. Tipisko bērnu vecākiem ir jārunā ar saviem bērniem par to, ka cilvēki ir dažādi. Mana septiņus gadus vecā meitiņa aug kopā ar īpašo brāli un aug par ļoti iejūtīgu personu."

"Manuprāt, šeit ir vadības nolaidība, jo šādiem bērniem ir jābūt asistentam klāt. Nav skolotājai pienākums skriet pakaļ un uzraudzīt šo vienu bērnu! Ir arī citi 20 bērni, kuri prasa uzmanību un rūpes."

"Dēliņam arī grupiņā gāja bērniņš ar autismu. Ļoti jauka meitenīte, savādāka nekā citi, bet diezgan braši turējās līdzi pārējiem bērniņiem attīstības ziņā. Es esmu par to, ka ir viņi šādās grupiņās, bērniem tas arī parāda pasauli citādu, ka cilvēki ir dažādi."

"Man arī ir īpašais bērns, un, ziniet, kaut jūsu ieraksts nav par manu bērnu, bet tas ir ļoti aizskaroši. Tieši tādu vecāku dēļ, kuri īpašos bērnus nevēlas pieņemt, arī īpašo bērnu vecāki nevēlas iet sabiedrībā."

"Man meitas UK skolā iet, un abu klasēs ir bērni ar autismu – nevienam nav asistenta. Ir atkarīgs no tā, kādā pakāpē ir autisms, jo viņam ir ļoti daudz veidu, un katrs ir citāds. Skolotāja ar palīgu ideāli tiek galā."

"Pilnīgi piekrītu... Manam dēliņam arī ir autisms, un viņš iet parastā skolā UK. Viņi ir četri tādi klasē. Nevienam no viņiem nav asistenta. UK bērniņiem ar autismu dod asistentu tikai pēc pirmā gada skolā, ja bērns nespēj iejusties."

"Esmu mamma otrās klases skolniekam ar hiperaktivitātes sindromu jeb tā saucamo UDHS un ļoti labi zinu, ko nozīmē negācijas no vecākiem. Piemēram, 99 procenti no klases vecākiem uzraksta iesniegumu direktoram, lai izlemj, vai nu mans bērns iet prom, vai nu viņas ņem ārā savējos. Šādu situāciju ir daudz, bet mums, mammām, kam ir šīs problēmas, ir sirmi mati un nervu tabletes, jo katru dienu kāda uzrodas ar tekstu – jūsu dēls atkal.... Nav viņš agresīvs, bet nosēdēt nevar, vai tāpēc viņam ir jāmācās speciālā skolā prom no mammas un tēta? Apgriez, māmiņ, situāciju riņķī un iedomājies, kā justos tu un tavs bērniņš, pret kuru mājās, varbūt pat negribot, sanāk teikt, ka viņš ir slikts, slikti audzināts vai slims... Attieksme rodas mājās! Un tagad priecājies par savu atvasīti un ieaudzini viņam pieņemt citādos..."

"Ja 99 procenti vecāku uzrakstīja iesniegumu, tātad tam bija pamats. Kā jums liekas, ja jūsu bērna uzvedībai ir destruktīva ietekme uz visu kolektīvu, jums nešķiet, ka vecākiem ir pamats neapmierinātībai?"