"Neauglība, spontānais aborts un kā šiem pārdzīvojumiem iespējams tikt pāri? Tēma šim rakstam manī brieda jau diezgan sen, bet bija vajadzīgs laiks, lai saņemtos uzrakstīt. To aktualizēja vīra zvans pirms pāris nedēļām, kad viņš, pildot anketu par mūsu dēliņu pie daktera, pārprasīja, cik grūtniecību man ir bijis?! Es atbildēju – tās ir bijušas četras, bet dzemdības tikai divas," tā vaļsirdīgi savu pieredzes stāstu sāk Līva Spurava.
Līva veido savu blogu "Womanly Wise" un arī ar portāla "Cālis" lasītājiem bija gatava dalīties savā stāstā. Kā sacīja Līva: "Es jau arī rakstīju to, lai padalītos ar citām sievietēm!". Turpmāk Līvas piedzīvotais viņas stāstījumā:
"Tā kā 2. decembrī pagājuši divi gadi kopš notikušā, es saprotu, ka beidzot esmu gatava paskatīties uz to visu no malas. Un runāt skaļi.
Divi gadi kopš manas otrās neveiksmīgās grūtniecības. Pirmā bija pirms septiņiem gadiem, kad septītajā nedēļā bērniņa attīstība apstājās. Un bija jāveic aborts. Kā mans vīrs nesen "melni" pajokoja – mums statistika nav no labākajām. Tie ir tikai 50 procenti.
Otrā, savukārt, bija ārpusdzemdes un prasīja no manis ne tikai asaras un pārdzīvojumus, bet arī divas negaidītas operācijas (arī pašā Ziemassvētku dienā), jo pirmās operācijas laikā dakteri nebija izdarījuši visu līdz galam un atlikusī daļa no augļa vēl turpināja manī augt. Kas noveda pie ne īpaši mierpilniem Ziemassvētkiem. Tas bija ļoti smags laiks man. Mans mīļākais Ziemassvētku gaidīšanas laiks bija pārvērties murgā.
Atceros tikai to, ka slimnīcā pēc operācijas, kad gulēju gultā, nevarēju pakustēties un raudāju, Dievam devu solījumu, ja man būs meita, viņu saukšu par Mariju. Es patiešām ticu viņam. Un Dievs manu vēlēšanos izpildīja. Es sajutu, ka viņš mani sadzird un jā, tieši šobrīd man slingā, tuvu pie krūtīm piespiesta čuč Karla Marija, kurai tieši otrajā decembrī aprit pirmais mēnesis. Viņa ir mans otrais bērniņš – otrais brīnums.
Nav jābūt riska grupā, lai to piedzīvotu
Es zinu, ka šī tēma ir ļoti sensitīva un intīma, bet es zinu arī to, ka ar šādu pieredzi sastopas diezgan daudz sieviešu, ne tikai es.
Nereti man nākas dzirdēt par spontānajiem abortiem, apstājušos grūtniecību vai arī par nevarēšanu ilgstoši palikt stāvoklī (vairāk par gadu), kaut arī fiziski sievietei un viņas partnerim viss ir kārtībā, tāpat, kā tas bija mūsu situācijā. Es nebiju ne riska grupā, ne ar kādiem sarežģījumiem, bet to piedzīvoju.
Pirmā reize, kad paliku stāvoklī, kā jau minēju, bija pirms septiņiem gadiem, mēs ar vīru tikai gadu bijām kopā, un tā nebija plānota. Diemžēl pēc septiņām nedēļām viss izbeidzās bez iemesla. Kaut arī es gaidīju šo bērniņu. Daktere centās atrast cēloni, bet viņai tas neizdevās. Es šo nepatīkamo notikumu, protams, pārdzīvoju, bet patiesībā tagad saprotu, ka ne līdz galam. Es neļāvu sev to izsērot. Emocijas un sajūtas apspiedu. Šo procesu arī pirms diviem gadiem, lai tik ļoti nesāpētu, maksimāli ātri apstādināju un piespiedu sevi skatīties uz visu no gaišās puses. Jo tā man bija vieglāk. "Uzlikt smaidu" uz sejas un aiziet!
Bet Dievs man atsūtīja ne tikai divus veselus bērniņus, bet arī veidu, vietu un laiku, kur divas neizdevušās grūtniecības pārdzīvot un izraudāt. Tad, kad tam beidzot biju gatava.
Tieši pēc gada man radās iespēja šo tēmu mācīties – kā strādāt ar sievietēm, kuras nevar palikt stāvoklī, kuras cieš zaudējumus, kā arī – kā sagatavot sievietes mātes lomai psiholoģiski (pāra reproduktīvās sistēmas psihoterapija). Šo iespēju es negaidīti saņēmu dāvanā no savas pasniedzējas, kaut arī viņa neko nezināja par manu pieredzi. Vien noteica, ka man šo tēmu vajagot mācīties un viss. Es biju sajūsmā, sieviešu tēmas viennozīmīgi ir manējais lauciņš. Tā vismaz man šķiet.
Pārdzīvot līdz galam un jaunu sāpju atvēršanās
Seminārus vadīja pāru reproduktīvās sistēmas psihoterapeite un psiholoģe no Baltkrievijas. Tā bija vieta un laiks, kad es varēju ne tikai apgūt jaunas zināšanas, bet arī pārdzīvot savu pieredzi līdz galam. Tagad es saprotu, cik ļoti man šī iespēja bija vajadzīga, lai es pabeigtu šīs abas apstādinātās situācijas. Lai rastu mieru un drosmīgi atzītu, ka manā sirdī ir vieta visiem šiem četriem bērniņiem, kaut arī tikai diviem bija lemts nākt pasaulē.
Es neuzskatu, ka man vajadzētu klusēt un par šo nerunāt. Es vēlos, lai arī citas sievietes, piedzīvojot ko līdzīgu, saprastu, ka par to ir jārunā, vismaz ar savu tuvāko. Nepaliekot pārdzīvojumos vienai, lai arī esam mācītas būt stipras un ar visu tikt galā pašām, nelūdzot nevienam palīdzību.
Katrs seminārs manī atvēra jaunas sāpes, kuras es slēpu arī pati no sevis. Varēju nemaz nekrāsoties, jo katru reizi iznācu ārā ar notecējušu skropstu tušu, sarkanu degunu un aizpampušām acīm. Šis laiks bija patiesi svētīgs priekš manis, tāpēc vēlos ar savu pieredzi dalīties. Jo arī es zinu, ko tas nozīmē.
Un tieši tad es sāku saprast, cik patiesi šī tēma mums, sievietēm, ir sensitīva ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Cik bieži ar šādām problēmām mēs saskaramies, bet to, iespējams, nenojauš pat tuvākā draudzene. Sieviete var izjust kaunu un nepilnvērtības sajūtas, ja viņai ilgstoši neizdodas palikt stāvoklī vai arī, piedzīvojot zaudējumu pēc zaudējuma.
Rodas vēlēšanās pēc iespējas ātrāk aizmirsties, nepievērst uzmanību, lai nebūtu jājūt sāpes.
Bet es vēlētos iedrošināt tevi atrast kādu, ar ko šo tēmu tu varētu izrunāt – tam nav jābūt pat speciālistam. Ja esi piedzīvojusi ko līdzīgu.
Arī diagnoze neauglība, ko uzstādījuši dakteri, ne vienmēr ir nemaināma. Bieži vien šī diagnoze vai neizdevušies mēģinājumi, arī mākslīgā apaugļošana, kura nav noritējusi veiksmīgi, nav stāsta beigas. Jo mēdz būt gadījumi, kad aiz šiem notikumiem slēpjas kāds psiholoģisks iemesls, kāpēc ar mums notiek tā, kā notiek.
Nevainot, bet likt aizdomāties
Es nevēlos vainot tevi šajās situācijās, jo tā jau milzīgs slogs gulstas uz sievietes, bet gan likt aizdomāties nedaudz tālāk. Jo ticu, ka visus Latvijas labākos dakterus esi jau apmeklējusi, bet neviens neko jaunu tāpat nepasaka. (Pie dakteriem noteikti vajag iet un meklēt iemeslu, bet mēdz būt gadījumi, kad dakteri kļūst par dzīvesveidu un ikdienas neatņemamu sastāvdaļu, ja arī pārim viss ir kārtībā).
Iespējams, tu pat šo psiholoģisko iemeslu nenojaut, vai arī vari iedomāties, bet vieglāk to ir slēpt no sevis. Piemēram, lielas bailes par to, kā būs, kas notiks ar jūsu ar partnerattiecībām pēc bērniņa piedzimšanas, spēj radīt lielu iekšēju bloku bērniņu radīšanai. Arī spiediens no apkārtējiem uz pāri mēdz izsaukt iekšēju pretreakciju, pašiem to neapzinoties.
Nevēlēšanās radīt bērnus, to sev neatzīstot, rada labvēlīgu augsni problēmām ar reproduktīvo sistēmu. Arī lomu maiņa pārī, sievietei esot par "stingro ģimenes mugurkaulu" un galveno lēmēju, var būt nopietns šķērslis, lai paliktu stāvoklī.
Tāpat ir ļoti svarīgi atbildēt uz jautājumiem, vai es savam partnerim patiesi uzticos? Vai es vispār vēlos, lai viņš ir manu bērnu tēvs?
Kāda saistība neveiksmei un psiholoģiskajai labsajūtai
Iespējams, pāra neauglība pārim ir izdevīga, tā vieno, rada kopīgu mērķi, uz ko tiekties. Un, ja mērķis beidzot tiks sasniegts, kas notiks ar jums?! Vai arī darbs, kuru tu strādā, rada tik lielu stresu un iekšēju spriedzi, ka reproduktīvās sistēmas harmoniskai darbībai trūkst enerģijas. Ne velti vairākas vecmātes, ar kurām esmu par šo tēmu runājusi, iesaka sievietei bērniņa plānošanas laikā dzīvot mierīgāku dzīves ritmu, atbrīvoties no visa, kas rada lieku stresu, sasprindzinājumus, arī ļoti intensīva fiziskā slodze nav vēlama.
Psiholoģiskie iemesli var būt ļoti dažādi. Mums katram tie ir individuāli, kurus ir iespējams izpētīt, ja ir tāda vēlēšanās. Šie bija tikai kā piemēri no dzīves, kurus esmu gan dzirdējusi, gan redzējusi pati personīgi.
Es agrāk neapzinājos, ka katrai šādai neveiksmei ir arī psiholoģiskā puse. Diezgan loģiski, bet ne pašsaprotami. Ja ar mani fiziski viss ir kārtībā, arī partneris ir vesels, bet bērniņu neizdodas ieņemt vai arī iznēsāt līdz galam, tad varbūt manī darbojas kaut kas spēcīgāks, kas ir pret grūtniecību, nekā par?!
Man bija vajadzīgs laiks, lai es vispār apzinātos, ka manī ir daudz spilgtu emociju, nepabeigtu situāciju, neizraudātu asaru par šīm divām neveiksmīgajām grūtniecībām.
Kāpēc ar mani notika tā, kā notika?! Vai es atradu savus psiholoģiskos cēloņus?! Grūti pateikt, es vairākas problēmas sāku apzināties, kā arī sapratu, ka manī ir ļoti daudz baiļu par to, kā būs, kā tikšu galā, kā mēs ar vīru spēsim pārdzīvot vēl vienu attiecību krīzi?! Šīs šaubas bija spēcīgākas par vēlēšanos. Tām paskatoties acīs, izrunājot visus sliktākos scenārijus, kādus vien iedomājos un saprotot, ka nemaz nav tik traki, bailes pazuda.
Nu tā, beidzot es to izstāstīju. Man palika vieglāk! Un ceru, ka tu arī kaut ko guvi – kaut vai vielu pārdomām! Manuprāt, atslēga jebkurā dzīves situācijā ir runāšana! Tā palīdz sevi labāk saprast, ieraudzīt no malas, kaut vai tikai skaļi izsakoties. Mīļās meitenes, parūpēsimies arī par sevi! "
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
