Viena ar 10 audžubērniem Krievijas pierobežā: ir jāizskauž parazītisms sabiedrībā  (3)

Par Zintu gribam pastāstīt tādēļ, ka viņa darba nebīstas, tieši tāpat itin nemaz nebaidās no rūpēm par bērniem un savu sirdi un mājas durvis kopumā atvērusi 10 bērniem, kurus laidušas pasaulē citas sievietes. Viņas ieguldījumu "bērnības salabošanā" kādam būtu grūti apstrīdēt. Zinta viena izaudzinājusi pašas dēlu, bet ar to bija krietni par maz, viņa ir adoptējusi trīs māsas, un patlaban bez meitenēm pie viņas dzīvo vēl trīs audžubērni, no kuriem jaunākajam ir četri mēneši. Par to arī būs mūsu stāsts – par sievieti, kura vārda vistiešākajā nozīmē spēj gāzt kalnus, par viņas mīlestību uz bērniem, darbu, mājām, kas celtas tālajos Ulmaņlaikos un patlaban centimetru pa centimetram tiek pamazām atjaunotas.

Ar Zintu mani saveda kopā "Dod pieci!" komanda, savukārt labdarības kampaņai savu mammu pieteica Zintas dēls Volands. "Diemžēl jāatzīst, ka varu pastāstīt tikai daļu no savas mammas stāsta. Uzskatu, ka viņa ir pelnījusi ne tikai to, ka es ar viņu no sirds lepojos, bet arī līdzcilvēku cieņu un ievērību. Es zinu, ka mana mamma nav tas cilvēks, kas tiektos pēc apkārtējo atzinības, novērtējuma vai atbalsta. Viņa to dara sev un bērniem, jo patiesi tos mīl un saprot, ka īstā vērtība ir ģimene, nevis tas, kas tev pieder. Daudz atbalsta mammai sniedz arī viņas māte, kas, par spīti cienījamam vecumam, piedalās bērnu aprūpē un audzināšanā. Lai arī mammai neklājas viegli un mājas labiekārtošanā vēl ir ejams tāls ceļš, viņa mērķtiecīgi virzās uz priekšu, ar katru gadu paveicot aizvien vairāk. Mana mamma ir viens no centīgākajiem, patiesākajiem un nesavtīgākajiem cilvēkiem, kuru es pazīstu, un es domāju, ka labdarības akcija "Dod pieci" šogad ir tieši par šādiem cilvēkiem kā viņa," tā par mammu raksta viņas nu jau pieaugušais dēls.

Ar Zintu sazināmies pa tālruni, un saruna, kas sākotnēji šķietami nerisinās tik raiti, "ieskrienas", un pēc stundu ilgas pļāpāšanas šķiet, ka varētu to turpināt vēl un vēl.

Savukārt vectēvs ņēmis abas māsas līdzi uz mežu, kur mācījis pazīt kokus, augus, sēnes un ogas. Tās bijušas tādas pašsaprotamas lietas – sēņot, ogot, prast paņemt no dabas to, ko tā mums sniedz.

Par Zintas bērnību un ģimeni vaicāju tādēļ, lai saprastu, kur viņā radusies doma par dzīves pabērnu ņemšanu savā paspārnē. Te viņa arī rod iespējamo izskaidrojumu: "Jau mazas būdamas, rūpējāmies par vecmammu. Viņa bija no mums atkarīga, bet mums tas iemācīja būt redzīgākām, saprast otra vajadzības," saka Zinta.

Patiesībā tas savā veidā bija viņa vecāku pirksts, jo viņi vēlējās redzēt vedeklu, kas piederīga pašu reliģiskajai pārliecībai, skaidro Zinta. Bet viņai atbalsts bija pašas ģimene, un dēls tika ļoti mīlēts. Tā arī Zintas dzīvē neviens vīrietis neienāca. "Ja tev ir bērns, tev jādomā, vai tas ir potenciāli iespējams. Bērns ir primārā atbildība. Ne es kādu meklēju, ne sanāca… Pašas dēlam bija veselības problēmas, un tad tu saproti, ka tev ir kaut kas tāds, ko nevar nolikt otrā plānā… Es laikam esmu arī diezgan nesabiedriska," par sevi stāsta Zinta.

Kad dēls sāka pirmklasnieka gaitas, Zinta sākusi studijas augstskolā. Kā pati smejas, abi sāka mācīties. Zintai ir pedagoģijas maģistra grāds pirmsskolas izglītības specialitātē. "Ja es būtu tuvāk Rīgai, iespējams, būtu izvēlējusies studēt psiholoģiju, ko tagad studē mans dēls. Toreiz pie mums tika izveidota iestāde bērniem ar īpašām vajadzībām, un tur arī sāku strādāt," stāsta Zinta.

Pirmais bērns, kas ienāca sievietes ģimenē, bija 10 dienas veca meitenīte. "Tā tas viss sākās. Un viņa joprojām ir pie manis. Var teikt, ka, tikko kā meitenīte pie manis nonāca, es sapratu, ka viņa paliks uz visiem laikiem. Tā es adoptēju meitiņu. Pēc tam uzzināju, ka viņai ir vēl viena māsiņa, kura "ielikta" citā ģimenē. Rakstīju iesniegumu, un arī māsiņu atveda pie manis. Un pēc tam uzradās vēl trešā māsiņa. Es viņas visas trīs adoptēju, lai māsas netiktu izšķirtas. Arī tāda pieredze man ir, ka māsas un brāļi tiek adoptēti uz Itāliju, Franciju, bet kāds paliek Latvijā. Es zinu, kāpēc tā notiek. Piedzimst jauns bērniņš, bet viņa brāļi vai māsas jau ir citā ģimenē, to mazo vairs neuzskata par piesaistītu, viņš kļūst par atsevišķu vienību. Tas varbūt skarbi skan, bet tā ir. Protams, bērna interesēs ir iegūt īstu ģimeni, bet tiek pazaudēti brāļi un māsas. Man tas šķiet sāpīgi," pēc savas pieredzes stāsta Zinta.

Jā, viņai dažs labs arī ir vaicājis – kāda jēga, ka tu tās trīs māsas adoptēji, kam tev tas vajadzīgs? Bet viņas izaugs kā māsas, paliks kopā, pārliecināti saka Zinta.

"Tad, kad man atveda pirmo no šīm māsām, es jau tajā pašā dienā zināju, ka viņa paliks. Tā ir tāda mistiska sajūta – tu vienkārši to zini. Var uzskatīt, ka šī pirmā māsa atveda pie manis arī pārējās. Man ir svarīgi, lai viņas ir viena otrai, lai izaug kopā un lai visām ir mājas. Tagad manām meitenēm ir 10, astoņi un seši gadi," saka Zinta. No visām meitenītēm viņu māte ir atteikusies dzemdību nodaļā.

"Viņu mammai neviens viņas neatņēma, viņa pati pieņēma šādu lēmumu. Tāpēc es nejūtos nevienu aplaupījusi, neko neesmu viņai nodarījusi. Droši vien, ka arī tas nostrādāja, pieņemot lēmumu par adopciju, jo, ja man būtu jādomā, ka viņa, meiteņu māte, kaut kur ir, vēlas atgūt bērnus, varbūt domātu, vai vajag šādu kardinālu lēmumu pieņemt, neatgriezenisku… Viņu māte bija atzinusi, ka izsargāšanās viņai traucētu gūt baudu, un tas rezultāts nebija gribēts…" attieksmi par notikušo pauž Zinta.

Kopumā, ieskaitot trīs adoptētās māsas, pie Zintas bijuši 10 audžubērni. Arī tagad bez māsām pie viņas dzīvo trīs puisīši, no kuriem jaunākajam ir tikai četri mēneši.

No valsts viņai kā audžumammai ir 113 eiro liela atlīdzība neatkarīgi no bērnu skaita. Vēl pabalstu katram bērnam – uzturam un apģērbam – sniedz pašvaldība, no kuras bērns ir nācis. Katras pašvaldības saistošie noteikumi paredz, kāda tā summa ir, un tās ievērojami atšķiras. "Dažreiz es brīnos, kā mēs galus savelkam, bet savelkam," atzīst stiprā sieviete. Ir pašvaldības, kas vēlas saņemt čeku par katru pirkumu, un tad muļķīgi sanāk, ka, piemēram, neko nevar iegādāties tirgū vai no "rokas rokā", kas, protams, visai bieži iznāktu lētāk, bet tas ir tādēļ, ka pašvaldībai jāiesniedz čeki par iztērēto naudu bērnu vajadzībām. Zintas ģimene aktīvi rosās dārzā, audzē dārzeņus, iet uz mežu sēnēs un ogās, bet visi šie labumi jau nekādos papīros neuzrādās, gluži tā, it kā tas viss no zila gaisa nokristu. Bet gan ieguldītais darbs, gan novāktā raža taču arī patiesībā ir ļoti vērtīga.

"Vienam bērnam ir invaliditāte, viņam nepieciešams arī īpašs uzturs. Vasarā ogas lasu kā kombains, šuju, restaurēju mēbeles, šo un to uzrakstu, saņemot autoratlīdzību. Visa iztikšana ir no rokām un galvas, kaut kā tos galus savelkam," stāsta Zinta.

"Arī manas meitenes ikdienā redz to rosību mājās, dārzā un vienmēr, piemēram, ja kaut kas ir salūzis, prasa: "Mammu, vai to var salabot?" – tā vietā, lai izmestu ārā. Varbūt kādam tas šķiet vecmodīgi, bet tā mēs dzīvojam," par lietu kārtību savā ģimenē atklāta ir Zinta.

Šajos foto redzams, ar ko vēl bez rūpēm par bērniem nodarbojas Zinta!

Viņa stāsta par sešus gadus vecu puiku, kurš bija ievietots viņas ģimenē. Zēns sākumā bijis ļoti neapmierināts. "Pie mums mājās brauca sociālie ar lielām mašīnām un kastēm ar mantām, bet te pie tevis ir garlaicīgi. Pie tevis pat uz dzimšanas dienu nāk tikai kaimiņi ar kājām un atnes mazas dāvaniņas," tā Zintai sacījis puisēns, dusmojoties, ka sociālo dienestu atvestajās mantās, redz, bijušas konfektes. "Es viņam atbildēju, ka konfektes dārzā neaug, un tā viņam bija tāda trauma," atminas Zinta, uzreiz turpinot stāstīt, cik pārsteigts bijis šis pats puisēns, ieraugot, ka šajā ģimenē nav jāzog zemenes. Puika esot stāstījis, ka viņam vienreiz palicis slikti, viņš vēmis, jo bija ātri jāapēd vecāku nozagtās zemenes. "Bet te viņš redz, ka dārzā tās ogas ir. Tad jau man pats teica – aizskriešu paravēt zemenes, varbūt būs jau kāda arī izaugusi. Un tad pēc puikas brauca pakaļ adoptētāji, viņš savai jaunajai mammai vaicāja: "Bet tev zemenes ir?" Viņa teica, ka nav, un zēns zaudēja dūšu. Bet tā sieviete bija ļoti gudra, viņa uzreiz sacīja, ka zemenes kopā varēs iestādīt. Tad, kad puika saprata, ka zemenes būs, uzreiz bija gatavs doties uz jaunajām mājām," šādu zemeņu stāstu min Zinta, bet tas jau vēl nav viss.

Sieviete stāsta, ka viņu ģimenes māja savā ziņā atrodas nekurienē, uz veikalu jābrauc 20 kilometri. Tā nu Zinta devusies iepirkties, atgriežoties ar diviem lieliem iepirkumu maisiem. Šis pats puisēns, kuru pārsteidza zemeņogas piemājas dobē, prasījis: "Redzēji? Policija pabrauca garām." Nu un? Izrādās, ka puikam jau bijusi pieredze – ja vecāki mājās atnāk ar maisiem, tātad tas ir zagts, agrāk vai vēlāk ieradīsies policija un vaininiekus aizvedīs. Tā arī bijis viņa bioloģiskajā ģimenē. Tēvs ar māti zaga, un kādu dienu atbrauca policija – vecākus aizturēja, bet puisēnu aizveda uz krīzes centru un vēlāk nošķīra no brāļiem un māsām, sadalot pa dažādām audžuģimenēm.
Tas ir atstājis sekas bērna prātā. Tas ir briesmīgi, ja bērns uzskata – ja tev kaut kas ir, tātad tas ir prasmīgi kaut kur dabūts, nozagts.

"Parādi, vai mums maizes arī rītam pietiks!" visai regulāri šis pats puisēns vēlējies noskaidrot, jo pārtika viņam bijusi lielā vērtē. Viņam bija tik svarīgi zināt, ka maize būs arī rīt, jo viņš bija pieredzējis, ka var nebūt. Tādam bērnam ir bažas un trauksme par iztiku, bet viņam ir grūti iestāstīt, ka daudz ko pats vari izaudzēt un tev vienmēr būs, ko ēst. Nav viņam tādas pieredzes savās mājās bijis, viņš nav to redzējis. "Kā tad tas bērns uzzinās, ka zemenes var dabūt arī legālā ceļā, ja būsi pastrādājis tai dobē? Tas puikam bija ļoti dziednieciski – redzēt savu paša varēšanu un sava darba rezultātu, iegūt pārliecību, ka būs arī rīt, ko uz galda likt," par darba tikuma audzināšanas nepieciešamību runā Zinta.

"Nekā nedarīšanu var iemācīties tur, kur šie bērni dzīvo. Šiem bērniem ir izveidojies priekšstats, ka tie cilvēki, kas dzīvo labāk, vienkārši ir veiksmīgāki zagļi vai viņiem kāds vairāk iedod. Dažās ģimenēs jau paaudzēs cilvēki nemāk strādāt, tas viss tā piesūcas bērniem!" dusmīgi par atsevišķiem sabiedrības slāņiem izsakās Zinta. Dzīves prasmes, ko var sniegt ģimene (lai arī ne īstā), var kļūt par pamatu spējai pašam parūpēties par sevi un saviem bērniem nākotnē, izrauties no postošās vides.

"Kādā man zināmā audžuģimenē bija arī deviņus gadus veca meitene, kurai mēģināju stāstīt par darba un izglītības nozīmi cilvēka dzīvē. Bet ko viņa man atbildēja? Manai mammai viss ir, viņa nestrādā, nemācās, bet stacijā draudzējas ar onkām. Nu un tad tev ir mute ciet… Tāpēc es savām meitenēm saku, ja kādreiz viņas redz uz ielas gulošu dzērāju un saka, ka jāpalīdz, – drīzāk šim onkulim vajadzētu žagarus, nevis līdzjūtību. Manā ieskatā, tā parazitēšana uz līdzcilvēku rēķina būtu jāizskauž, lai neveidotos arī nepareiza izpratne, kas ir līdzjūtība."

Zintai padodas ne tikai šūt, restaurēt mēbeles, audzēt dārzeņus un audzināt bērnus, bet viņai ļoti patīk arī skaistums sev apkārt.

Šo jautājumu, kurš ietver daudz dziļāku jēgu, Zintai mēdza uzdot vecmamma, kad kādreiz bija jāpieņem lēmums sarežģītākā situācijā. Un šo pašu jautājumu Zinta izmanto visu mūžu, arī domājot par meiteņu adoptēšanu. Uz šo jautājumu Zinta sev atbildēja arī toreiz, tajā 2011. gada vasarā, kad jaunākā no trīs māsām ieradās viņas ģimenē un bija barojama ar zondi. Un ko darīt ar dārzu? Mirstamā stundā svarīgāks būs bērns, viņa veselība, bet dārzs ar savām nezālēm var pagaidīt, ja nepieciešams, arī līdz nākamajai sezonai, bet bērns negaidīs. Tāpat Zinta lēma par citiem bērniem. Starp citu, māsās ir vēl arī brālītis, kurš ir adoptēts citā ģimenē, bet meitenes par to vēl nezina. Viņas vispār vēl nezina, ka Zinta nav viņu bioloģiskā māte, bet sieviete apzināti gatavo šādas informācijas pasniegšanai.

Ģimenē ir arī citi bērni, meitenes redz, ka viņi atbrauc un aizbrauc, vēlāk atbrauc ciemos. Viņas saprot, ka šiem bērniem būs jauni vecāki, ka tā dzīvē mēdz notikt. Un tad, kad būs pienācis īstais brīdis, meitenes uzzinās patiesību, bet pagaidām Zinta vēlas viņas pasaudzēt no lielās pasaules.

"Viņas aug neskartā dabā, apkārt mežs, dārzs, lopiņi mums bija – viņas neko nav zaudējušas, tikai iegūs, lai nostabilizējas viņu nervu sistēma, un gan jau īstais laiks pienāks," ir pārliecināta Zinta.

Viņa stāsta, ka tuvējos pagastos ir ļoti daudz audžuģimeņu (salīdzinot ar citām pašvaldībām), kas nozīmē, ka mazajā skoliņā, kur meitenes mācās, no 70 bērniem padsmit ir bērni no audžuģimenēm. Skolā un pagastā visu par visiem zina, un tur valda ļoti iejūtīga un saprotoša attieksme. Cilvēki respektē otra privāto dzīvi un rēķinās ar to, ka adopcijas noslēpuma jautājumi ir ietverti Krimināllikumā, Civillikumā un Civilstāvokļa aktu likumā.

Un konfektes neaug kokos, arī ne dārzā. Tur aug ķirbji, burkāni, bietes un kartupeļi, kuri jāiestāda, jāravē, jālaista, un tikai tad būs ko ēst. Un, lai izdotos, ir jāstrādā!

No 4. decembra "Dod Pieci" mājaslapā ir sākusies dziesmu pieteikšana par ziedojumiem šī gada labdarības maratonam, ko Latvijas Radio rīko sadarbībā ar Latvijas Televīziju un organizāciju "Ziedot.lv". Šogad sabiedrība ar savu ziedojumu var atbalstīt cilvēkus, kuri vēlas dot ģimeni Latvijas bērnu namos nokļuvušajiem bērniem. Minimālais ziedojums par vienu dziesmu ir pieci eiro, kas nozīmēs vismaz pusstundu emocionālas un praktiskas palīdzības atbalsta programmā "Plecs" ģimenēm, kuras apsver iespēju uzņemt, vai jau ir devušas mājas bērniem no bērnu namiem.

Klausītāju par ziedojumiem izvēlētās dziesmas Latvijas Radio 5 – "Pieci.lv" ēterā tiks atskaņotas labdarības maratona "Dod Pieci" laikā, kad no 17.-23. decembrim trīs radio dīdžeji Toms Grēviņš, Magnuss Eriņš un Aleksis Vilciņš sešas diennaktis dzīvos un strādās īpašā stikla studijā, kas šogad pirmo reizi atradīsies Doma laukumā līdzās Vecrīgas Ziemassvētku tirdziņam. "Dod Pieci" labdarības maratons noritēs 144 stundu garumā, un tā laikā stikla studiju katru dienu apciemos Latvijā pazīstamas personības, kā arī ar nelielu koncertu uzstāsies populāri mūziķi.

"Dod Pieci" norisei 24 stundas diennaktī varēs sekot Latvijas Radio 5 – "Pieci.lv" ēterā un tiešsaistē. Labdarības maratona atklāšanu un noslēgumu tiešraidē translēs Latvijas Televīzija, savukārt ik nakti līdz pulksten 6 stikla studijā notiekošais tiešraidē būs vērojams LTV 1. kanālā.

Dāsnākais ziedojums par vienu dziesmu – 4111 eiro

Lielākā summa, kas maratona pastāvēšanas vēsturē ziedota par vienu dziesmu, ir 4111 eiro, un šis ziedojums tika reģistrēts pērn par grupas "Marta migla" kompozīciju "Koris". Pirmajā labdarības maratona "Dod Pieci" norises gadā par ziedojumiem tika pieteikta 2371 dziesma, otrajā – 5368 dziesmas, bet trešajā – jau 6969 dziesmas.

Desmit dziesmas, par kurām visbiežāk ziedots iepriekšējos trīs labdarības maratonos ir Māras Upmanes-Holšteines, Goran Gora un Dona sacerētā 2016. gada "Dod Pieci" himna "Nepārlaužams".

Dziesma par ziedojumu, lai salabotu bērnību

Šogad ar saukli #SalaboBērnību labdarības maratons "Dod Pieci" aktualizē nepieciešamību palīdzēt tiem 1200 Latvijas bērniem, kuri dzīvo bērnu namos, saskaroties ar tādām problēmām kā mīlestības un atbalsta trūkums, pamestība un vardarbība. Visi iegūtie ziedojumi tiks novirzīti atbalsta programmai "Plecs", kas sniegs dažāda veida palīdzību, lai maksimāli atvieglotu bērnu namos nonākušo bērnu nokļūšanu ģimenēs, kuras tos vēlas uzņemt. Izmantojot "Ziedot.lv" infrastruktūru un uzkrātās zināšanas, "Plecs" strādās ciešā sadarbībā ar citām šīs jomas nevalstiskajām organizācijām, kā arī valsts un pašvaldību institūcijām.