Kam jaunajai paaudzei senās baltu viedas?

Gundega Kozlova: Kā šodienas kontekstā norit šo seno zinību nodošana (vai nenodošana?) nākamajām paaudzēm?

Ingus Freibergs: Līdz šim šīs zinības nepārtraukti tika nodotas no paaudzes paaudzē, visā zemes teritorijā, visiem iedzīvotājiem. Senču dzīvesziņas nodošana notiek folkloristu aprindās, veicot Saules kalendāros godus, apgūstot seno zīmju darbību, godājot cilvēka dzīves tradīcijas pēc sentēvu metodēm (krustabas, vedības, bedības), praktizējot latviskās pirts zinības, maskošanās u. c. pasākumos.

Bet šodien vecāki ir apmulsuši par jaunās paaudzes neiekļaušanos skolas sistēmā, par pretošanos dominējošām prasībām un sabiedrības uzspiestajiem nosacījumiem. Tas gan nav nekas neparasts, jo bērns pārņem vecāku uzvedību, tas apjūk no pretrunām starp viņa iekšējām izjūtām un sabiedrības diktēto un atsakās akli pakļauties sev neizprotamām prasībām. Pašlaik ir degradējušās tādas vērtības kā cieņa un vecāko (arī vecāku) cienīšana.

Ja kāda paaudze tūkstošiem gadu koptās zinības nelietos, tās var neglābjami zust...

G. K.: Jā, jāpiekrīt, bērns pavisam noteikti pārņems savu vecāku vērtību sistēmu kā izdzīvošanas algoritmu, vismaz līdz brīdim, kad pats sāks kritiski domāt, kad sāks meklēt atbildes uz jautājumu, ko es daru tad, kad daru to, ko daru!

Droši vien arī šķirtajās ģimenēs var izaugt senču vērtību piepildīti bērni, ja abi vecāki turpina sadarboties savā starpā. Ja māte turpina cienīt savu bērnu tēvu un tēvs – savu bērnu māti arī pēc šķiršanās, tādējādi veicinot dēlā veselīgu, drosmes piepildītu vīrišķības attīstību un meitai, savukārt, nododot vēsti, ka dzīvē mēdz būt grūtības, bet tās ir pārvarāmas, arī citas vērtības. Tomēr, nenoliedzami, to vienkāršāk un dabīgāk ir realizēt pilnā ģimenē.

Diemžēl realitātē nereti notiek citādi, šķiroties tiek izārdīts viss kopdzīvē veidotais, savstarpējos aizvainojumos un strīdos pazūd ne tikai ģimeniskās vērtības, bet pats bērns kā vērtība. Viņš ir zaudējis ģimeni kā patvērumu un varbūt arī ticību sev kā dzimtas vērtību mantiniekam. Vai viņš būs nulles punktā? Maz ticams! Viņā neapzinātā veidā turpināsies vecāku samudžinātais dzīves stāsts, un tā vietā, lai veidotu un dzīvotu pats savu, viņš turpinās vecāku dzīvi, "atgremojot" savās attiecībās neizteiktos un nepārvarētos savu vecāku savstarpējos aizvainojumus, vainošanas un nav izslēgts arī, ka naidu. Kā otrreizēji pārstrādāta "garīgā maize" tā tiks tālāk iebarota bērniem jau kā vērtība. Ačgārna, toties dzīvotspējīga, un kas to lai zina, cik vēl paaudzēs tā turpināsies...

Paplašinot tēmu, mēs varam runāt arī par tautas šķiršanu, šķelšanu, nīcināšanu iepriekšējo gadsimtu piesātinātājās varas spēlēs. Cik mums zināmajos laikmetu griežos dažādi kari ir skāruši baltu zemes, nīcinot izveidoto? Svešas vērtības ir tāpat kā asinis mūsos, sajaukušās visdažādākajās kombinācijās. Kā atšķirt, kas mūsu, kas svešs?

I.F.: Tiesa, šķiršanās ir smags process ar ilglaicīgām sekām, ko līdz galam nenovērtējam, kad sastopamies ar grūtībām attiecību jomā. Un pašreizējā situācija nav radusies nejauši – pēdējā laikā sabiedrībā tiek veidoti jauni principi, kas bieži ir pretstatā ar mūsu senču dzīves vērtībām, kas minētas tautasdziesmās, parunās un ticējumos.

Dzimtās valdīja cieņa, bija kuplas ģimenes, ievēroja un nodeva senās senču tradīcijas. Saprotams, ka latvim gadsimtu gaitā nācās pielāgoties, lai izdzīvotu dzimta, gan svešas varas, reliģijas un absurdas komunistiskās iekārtas važās nācās sabiedrībā rādīt paklausīgo masku. Toties šāda liekuļošana atstāj savas pēdas ģenētikā, un jaunās paaudzes saņem dāvanā nemieru un nespēju pilnvērtīgi savstarpēji sadarboties.

Ja dzimtas paaudzes neatrisina akūtos jautājumus, var piesaistīt senās baltu dievības – Pērkona spēku, lai sašķeļ mākslīgi radītās priekšstatu važas, kas neļauj pilnveidoties un būt patiesi brīvam.

Šī zeme un tauta ir daudz cietusi, bet tā ir pagātne – šodien veidojam savu ideālo Latviju, bez liekulības, bailēm un reliģiskām dogmām – savu iekšējo Zemi, kur patverties un ko lolot, lai kur arī dzīves vēji aiznestu.

Savējo varam noteikt pēc savas sirdsbalss teiktā, pēc dzīvesprieka, kas staro, kopjot senču paražas, pēc bagātās valodas, ar ko smelties dainu zinības, priecājoties par savu zemi, ko senči mums atstājuši, un bērniem tālāk to nododot, pēc zilās jūras un zaļiem mežiem, pēc mirdzošā dzintara, pēc tautiešiem blakus, kas arī pamana un godā šīs vērtības.

G.K.: Raugoties uz bērniem, var kā spogulī skatīt, kādus uzdevumus iepriekšējās paaudzes nav atrisinājušas. Bērni, pusaudži vairs "nedisciplinējās uz līdakas pavēli". Minēji, ka šodien reti sastopama ir vērtība cieņa pret vecāko. Jā, ja grib tikt sadzirdēts un respektēts, tad ir jābūt ar kādām īpašām, no vienas puses, bet ļoti cilvēciskām, no otras, personības kvalitātēm apveltītam pieaugušajam, lai varētu veidot cieņpilnu, otru nepazemojošu komunikāciju ar bērnu, pusaudzi vai jaunieti. Tā paaudze, kas šobrīd top par pieaugušajiem, ir radījusi iespēju jau esošajiem pieaugušajiem mainīties, mainīties nevis ārišķībās, bet pēc būtības. Lai gan attīstībai būtu jāvirzās uz priekšu: no tēvutēviem uz tēviem un tālāk uz dēliem un mazdēliem. Viss ir vienkārši, ja pieaugušais cieņpilni komunicēs ar bērnu, viņš ar savu piemēru tieši to arī iemācīs un vēlāk saņems atpakaļ. Tikai ir viens bet, šai cieņpilnai komunikācijai ir jābūt uz visiem 100! Grūti noticēt, ka pēkšņi sāka dzimt agresīvi zīdaiņi, kas pieaugot vēlas "uzspert gaisā pieaugušo pasauli", visticamāk, bērnu agresīva uzvedība tagad ir saistāma ar ļoti konkrētām pieaugušo darbībām senāk.

Būtu interesanti apzināt, ko domā paši bērni, kādu skolu vēlas apgūt, kas ir tās kompetences, kuras uzskata par nepieciešamām, lai būtu gatavība startēt gan savas, gan valsts labklājības veidošanā kopā, vienotībā ar saviem tēviem.

Ko mēs, tagadējā pieaugušo paaudze, nododam tiem, kas nāk aiz mums?

Kā tev šķiet, kādas vērtības mūsu bērni atzīs kā būtiskas, nozīmīgas, nepieciešamas? Vai došanās peļņā ārpus Latvijas mūsdienu izpratnē būtu uzskatāma par vērtību? Kādas būs "ceļasomā dzimušā bērna" vērtības? Kuras vērtības izdzīvos – tēvzemes vai dzimtenes? Kādai zemei, kultūrai būs piederīgs svešumā dzimis bērniņš?

I.F.: Senči mums atstājuši bagātu mantojumu, un mūsu pašu ziņā – kā saglabāt un papildināt, lai nodotu to saviem bērnu bērniem pēc 10 000 gadiem!

Pašlaik dominējoša ir nevis dabiska cilvēka dzīvošana, bet tiek uzspiests izdzīvošanas princips, lai visu mūžu ciestu un kaut kad, īsi pirms savas aiziešanas, pēkšņi būtu laimīgs.

Citiem varam nodot tikai to, ko paši esam apguvuši.

G.K.: Tas jau cilvēka dabā – vērot, ko dara citi, un atkārtot! Tieši tā arī mazs bērns mācās, vēro un atkārto. Ja viens kaimiņš aizbrauc, otrs, trešais... Un tad kādā brīdī tas kļūst par normu – aizbraukt no dzimtenes, lai nopelnītu sev un savai ģimenei. Ja vairākums rīkojas noteiktā veidā, pirmatnējās vērtības zūd, un iznāk tāda nenormālā normalizācija. Būt atšķirīgam no vairākuma ir sarežģīti, pieņemt lēmumus, kas balstīti paša izvēlēs, ne sistēmu ārēji uzspiestās, prasa drosmi – uzņemties atbildību pašam par savu dzīvi!

Tēlaini runājot, ja mēs negausīgi vai aiz izmisuma rīsim nesakošļātas svešzemju austeres, aizdzerot ar tikpat tālu vestu vīnu, tā senā skaņa iesprūdīs kaklā un ar laiku nosmacēs arī to, kas bija pāri palicis no sensen šeit dzīvojošajiem senčiem.

I.F.: Jā, mēs gan cītīgi mācāmies, gan mēdzam itin raiti atkārtot citu kļūdas vai kāpt uz saviem "grābekļiem".

Laimes meklēšanai ārpus dzimtenes ir senas tradīcijas – gan ekonomiskas, gan politiskas dabas –, bet būtiskākais ir saprast savu vietu dzīvē un apzināties sevi kā cilvēku savu senču zemē vai vergu svešumā, lai kādam citam kalpotu. Apgūt pieredzi un nostabilizēties dzīvē ir viena lieta, bet zaudēt savu senču atbalstu – pavisam cita.