Ugunskrusts sākas no Dieva krusta – no punkta uz visām četrām debess pusēm aizskrien pa staram, strukturējot pamatus, ierādot simetriju un iepazīstinot ar bezgalību. Dieva krusts darbībā ir ugunskrusts, Pērkonkrusts, jo stari aizliecas, sazarojas. Mezglā četri zari sakrustojas, tad sakrustojas pretēji – ugunskrusts! Var sasiet tā, lai veidojas trīs cilpas, tāds man ievieš kārtību atslēgu saišķī.
Ugunskrusta mezglu sienot, veidojas slepens "kambaris, kurā var kaut ko ielikt papildu spēkam.
Parasti cilvēkam ir vismaz divi amuleti: viens – citiem redzamais, otrs – apslēptais. Ugunskrusta mezglā var apvienoties abi – redzamais mezgls un tajā paslēptais neredzamais. Vai tas ir akmens, kāda pērlīte, dzintars – tas tikai pašam, ne svešam.
Neredzamais palīdz redzamajam ar savu klātesamību, ritmu un kārtību. Tā ir mazā ikdienas maģija, kad, veicot kādu darbību, piedomā pie tās, veido un tur ritmu, neredzami strukturē redzamo. Tik vienkārši. Traukus mazgājot, matus ķemmējot, mezglus sienot.
Jo arī mezglam ir ritms, un tas apliecina kārtību. Dzintaru ieprogrammēt nevar, tas ir dzīvs, bet tos, kam kristālisks režģis, kam sava iekšējā kārtība – var. Tam kalpo arī mezgls, mezgla siešana. Tu piesien sirdi, un sirds ir tur klāt. Katra maza daļiņa nes sevī lielo un veselo.
Tāpat domas var iepīt – iepin labas domas bizē, un visu dienu galva viegla. Ja slikta doma, aizvainojums, sirdssāpes, tās vajag no sirds prom, akmenī iekšā, akmeni purvā. No sirds prom, akmenī iekšā, akmeni purvā. No sirds prom, akmenī iekšā, akmeni purvā. Jo purvam nav dibena – lai grimst un pazūd bez pēdām.
Ja no vārdiem vien vieglāk nepaliek, tad tiešām rokām jāliek tīt, pīt, sasiet un purvā iekšā. Ja purva nav – lai sadeg ugunī.
Tikai tad tie ir jau citi mezgli. Ne veiksmes, ko līdzi nēsā – kabatā ar atslēgām, pie somas kā atstarotāju (ja vēl striķis atstarojošs, tiešām veiksme!). Pie savas ceļasomas, prom braucot un atpakaļ atgriežoties.
Kas tavu koferi padara atšķirīgu – plastmasas stērbele vai tavs veiksmes mezgls?
Kas tavu dzīvi iezīmē kā tavu?