Sveču maģija: kā būt saskaņā ar uguns stihiju un spēka zīmēm?

Uz sarunu aicinu sveču meistares, kas ar īpašu sveču darināšanu nodarbojas jau sen.

Lai kā mēs raudzītos uz svecēm kā uz vienkārši dekoriem, tās nes savu simboliku. Brīdī, kad sunim vai eņģelītim nodeg galva, ir kaut kā gotiski un baisi. Bet varbūt tās ir tikai manas izjūtas?

Enerģētisko sveču veidotāja Baiba Arāja domā, ka sveču formai ir nozīme, un viņai tiešām nepatīkot, ka sveces ir sunīšu, kaķīšu un zaķīšu formā. "Manuprāt, svecēm ir daudz piemērotākas formas, un tās lielākā mērā ir ģeometriskas figūras. Visspēcīgākās sveces ir trijstūru piramīdas un piramīdas. Tālāk nāk lodveida, tad – cilindriskās un visbeidzot – kvadrātveida."

Sertificēta astroloģe Guna Kārkliņa, kuras aizraušanās ir taro sveču veidošana, apgalvo, ka nekad citiem nedāvina sveces dzīvnieku, dzīvu būtņu (arī pat nedzīvu, bet ar simbolisku nozīmi, piemēram, sniegavīra vai eglītes) veidolā. "Patiešām ir žēl, ja kādam nodeg galva vai skaista eglīte pārvēršas zaļa parafīna čupiņā. Vai, piemēram, kāds varētu iedomāties, ka Brīvības piemineklim nodeg zelta zvaigznes un tad vispār viss izkūst?... Par laimi, šādas sveces gan laikam neviens nav iedomājies ražot. Manu attieksmi pret dažādu tēlu un simbolu (jā – sunītis taču būs nākamā gada simbols!) dedzināšanu ietekmē cilvēciski ētiskais moments, iekšējās sajūtas. Ir taču gana daudz skaistu sveču citās formās, ko dedzināt."

Savukārt taro meistares Hilarionas viedoklis ir pielaidīgāks: "Manuprāt, te svarīgi saprast, ka svece ir primāri svece. Tās forma ir sekundāra. Sveces uzdevums ir degt, ienest telpā (un ne tikai) gaismu, siltumu un mājīgumu. Tāpēc sveces degšanā aicinu vairāk vērot tās liesmas deju, nevis koncentrēties uz formas izmaiņām un jo īpaši uz atsevišķu detaļu izzušanu.

Tas, kā uztveram sveces sunīša degšanu, ir zināmā mērā salīdzināms ar mūsu pasaules uztveri kopumā – vai katrā procesā fokusējam uz pozitīvo vai tomēr visupirms akcentējam negatīvo. Te vietā ir daudziem zināmais jautājums: vai 50 % aizpildīta glāze ir pustukša vai pa pusei pilna?..."

Domāju, ne man vienai ir gadījies dāvanā saņemt tik skaistu sveci, ka taisni žēl nodedzināt. Tā šī dāvana dekoratīvi gozējas plauktā līdz... jā, nereti līdz nākamajam decembrim, kad gan es sajūtu – nē, nu ir pēdējais laiks pielietot sveci pēc nozīmes. Bet šajā gadījumā es vairāk runāju par "parastām" svecēm. Un kā ir ar tām, kam īpašas zīmes virsū un īpašs "darba uzdevums" iedots? Vai tās drīkst atstāt nededzinātas? Ir dzirdēts arī viedoklis, ka tādējādi tiek aizvainota Uguns stihija...

Baiba ir pārliecināta – ja dāvina cilvēkam sveci, tad, protams, ka tā ir domāta lietošanai, un vēlams to tā arī būtu darīt, tomēr – brīvo izvēli vēl neviens nav atcēlis un ko ar sveci darīt – to izvēlas katrs pats. "Kas attiecas uz Uguns stihiju, tad to nevar aizvainot. Tie ir māņi."

Arī Gunas viedoklis ir – ja reiz sveces ir, tad tās jādedz! "Nezināšu teikt par Uguns stihijas aizvainošanu, bet – kapēc turēt mājās lietas, kas netiek izmantotas paredzētajam nolūkam? Turklāt – uzkrāj putekļus. Daudzi varbūt atceras no mammu un vecmāmiņu laikiem – bijušajā "padomijā" popolāras bija dekoratīvās sveces ar ziedu vijām. Toreiz daudzi tās lika savās pulētajās sekcijās līdzās kristāla traukiem kā dekoratīvus priekšmetus. Sveces tur stāvēja un putēja... brr... Manās mājās sveces tiek dedzinātas un nodedzinātas."

Hilariona atstāj lēmumu apdāvinātā cilvēka ziņā: "Atbildi vislabāk zinās sveces īpašnieks, kurš pateiks, vai konkrētā svece viņam nozīmē tiešām sveci (un tādā gadījumā tā būtu jādedzina!), vai arī tā ir dāvana, ko vēlas paturēt neskartā formātā, jo tieši tad tā sniedz vislabākās sajūtas."

Vēl viens jautājums, kas liek mulst: nu, re, uz sveces uzzīmētas īpašas zīmes, tās nes īpašu nolūku, reprezentē kaut kādas vērtības un piesaista kaut kādus Visuma spēkus manu ieceru realizācijai. Bet – kad sāk degt? Kad simboli izkust peļķītē? Ir tik daudz rituālu, kuros raksta uz lapas un sadedzina to, no kā grib tikt vaļā... Kā ir šajā gadijumā?

"Programmējot sveces, svarīgi ir ne tikai sveci sagatavot, bet arī to dedzināt," skaidro mūsu eksperte Hilariona. "Uguns nolūku nevis iznīcina, bet tieši pretēji – tā programmas enerģiju iekustina, virza un attīsta! Katru reizi, kad cilvēks iededz savu speciālo sveci, viņš enerģētiski aktivizē savas vēlmes. Uguns simboliski palīdz cilvēkam vēl un vēl piedomāt pie saviem nospraustajiem mērķiem, tādejādi stiprinot savu ticību sev un pārliecinošāk strādājot pie to sasniegšanas. Sagatavot sveci un to nededzināt būtu kā, piemēram, sagatavot CV, bet nevienam to nenosūtīt. Šajā piemērā sveces degšana ir CV izsūtīšana sev vēlamajiem darba devējiem. Esmu droša, ka te neviens CV sūtīšanu neuztver kā mešanu kaut kur prom..."

"Es aizraujos ar sveču apzīmēšanu, gatavoju taro sveces ar enerģētiskajām zīmēm. Vai Uguns neiznīcina to spēku? Tā ir lieta, ko nevaram pārbaudīt – līdz ar to nedz apstiprināt, nedz noliegt," prāto Guna. "Par sveču tēmu esmu mācījusies pie vieda cilvēka, un mana pieeja ir šāda: Uguns kā enerģijas nesēja, ja pret to izturamies ar cieņu, tieši piešķir zīmēm spēku, aiznesot vēlmes Kosmosā. Turklāt, ja runājam par sveču enerģētisko uzlādēšanu, tad procesā notiek vēršanās pie visām stihijām. Bet tas jau ir cits stāsts, un te sveču meistariem droši vien ir dažādas pieredzes un pieejas."

"Man grūti spriest par citu cilvēku veidotām svecēm. Es varu atbildēt tikai par savām. Kas attiecas uz "Eclipse" enerģiju svecēm tad tām galvanais ir izliešanas laiks. Kad dedzināt – tā atkal ir brīva izvēle. Ja cilvēks jūt, ka viņam tā svece jādedzina, viņš dedzina. Ja jādzēš tad jādzēš..." bilst Baiba. "Bet vispār ļoti interesants jautājums. Uguns ir enerģijas nesēja, un Ugunij ir tas spēks un iepēja gan iznīcināt, gan sildīt. Šajā gadījumā nozīme ir tam, kā mēs to pielietojam. Mūsu prasmēm un mūsu vēlmēm. Kā un uz kurieni mēs šo enerģiju nosūtām. Ja dedzinām sveci un domājam, kaut kaimiņam tas siena sķūnis sabruktu... siena šķūnis sabruks, bet, ja domājam, kaut kaimiņam laba raža būtu... būs laba raža."

Daudzos rituālu aprakstos lasīts – pūst sveci nedrīkst, jāizmanto citi liesmiņas apdzēšanas veidi. Varbūt maģisko sveču dedzināšanai ir vēl kādi īpaši noteikumi?

Baiba piekrīt – tiešām daudz cilvēku uzskatot, ka sveces nedrīkst nopūst, ka tās ir "jānoslāpē". "Šie ticējumi ir radušies ļoti sen. Pirms daudziem gadsimtiem, kad cilvēku mājokļi bija ugunsnedroši. Tad pastāvēja risks, ka, nopūšot sveci, kāda dzirkstele var iekrist starp grīdas dēļiem vai kādā paksī. Tapēc uzskatīja – būs drošāk, ja sveci "noslāpēs". Vēlākos laikos parādījās speciāli kausiņi, kuri bija paredzēti sveču slāpēšanai, bet arī tiem bija savs mērķis: ja sveces bija svečturī pie griestiem iededzinātas, tad kā viņam klāt tik un nopūst? Nekā. Izmantoja šos kausiņus. Un arī svečturos, kas ir uz galda, izmantoja šos kausiņus, jo pūšot vasks varēja notecēt un sabojāt galdautu vai arī kāda dzirkstele parūkā iemesties.

Manām "Eclipse" enerģiju svecēm ir vēl viens noteikums. Piemēram, kad nodedzina enerģiju attīrošās sveces, to izdedži ir jāaprok tālāk no mājas. Lai sliktās enerģijas būtu prom. Savukārt Labklājības (naudas) sveču izdedži ir jāieliek maciņā, somā vai jāatstāj birojā, lai šī naudas enerģija vienmēr būtu līdzās."

Toties Hiariona noteikumu sveces liemu nenopūst ievēro. "Dzēšu ar speciālu dzēšamtrauciņu. Turklāt tas, manuprāt, arī izskatās skaistāk un maģiskāk! Par citiem nosacījumiem runājot – jā, maģiskajām svecēm ir daži noteikumi, kas jāievēro. Iededzot sveci, domās vai skaļi palūdzam, lai sāk strādāt tajā iezīmētā programma. Savukārt, sveci nodzēšot, mēs no sirds pateicamies svecei un programmai par padarīto darbiņu. Nekā pārcilvēcīga – gluži kā palūgt labam draugam palīdzību un tad pateikties par to."

Arī Guna sveču nodzēšanai izmanto speciālo vāciņu, kas paredzēts šādiem nolūkiem: "Savulaik man mācīja, ka sveci nedrīkst nopūst, tad labās enerģijas tiekot aizpūstas pa vējam. Ja vāciņa nav pa rokai, tad var ar mitriem pirkstiem vai ar plaukstu sasitienu virs liesmas." Kopumā Guna domā, ka draudzībā ar svecēm nav striktu nosacījumu – ka jādara tā un tikai tā. Katram sava pieredze!

Atzīstoties, ka ar sveču radīšanu palaikam nodarbojos arī es, varu piebilst, ka svece ar zīmēm vairs nav nekāda parastā svece – tas ir tavs sabiedrotais, kurš var arī "aizvainoties" par paviršu attieksmi. Īpaši tad, kad svece izdegusi, darbiņš padarīts, un pāri palicis trauciņš ar sacietējušu "peļķīti". Gluži kā misiju izpildījušu kareivi, to apglabā zemē (līdzīgi kā talismanu) vai vismaz ietin baltā salvetē un tikai tad izmet. Un pasaki paldies!