Saulstāvju riti ir laiks, kad mēs apstājamies ņemam spēku, iesākto pabeidzam un iesākam kaut ko jaunu. Savukārt saulgriežu riti iegriež to, kas iepriekšējā Saules ritā ir sācies. Tautas dziesmās Saulstāvji tiek minēti gan trīs dienu garumā, gan arī četru. Kā tiem gatavojās?
Gatavošanās uz Saules rita svētkiem sākās jau kādu brīdi iepriekš: sāka ar mājas un apkārtnes ģenerāltīrīšanu gan fiziskā, gan enerģētiskā plānā. Paši svētki tika svinēti sakoptā un tīrā vidē!
Atbrīvojās no visa liekā un nevajadzīgā: ja neatbrīvojies no vecā, nav vietas jaunajam.
Mājas iekšpuse tika mazgāta ar kadiķu ūdens uzlējumu.
Veidojot kadiķa kvēpekli, tam pievienoja ozola skaidas. Kvēpinot telpas, logi un durvis tika turētas atvērtas, lai izkvēpinātais nepārvietotos uz citu mājas daļu.
Telpas stūros sabēra sāli, vēlāk to savāca un aiznesa uz mežu, lai dabūtu pie zemes, kur nav cilvēku.
Pie attīrīšanas atribūtikas ir pieskaitāmi arī puzuri – tie ir kā rotājums, attīrītājs un mājas enerģētikas uzlabotājs vienlaikus.
Egli senču senči izmantoja godos kā viņsaules atribūtiku, saiknei starp dzīvo un veļu pasauli. Egli necirta un nenesa mājās – mājā ir vajadzīga senču palīdzība, nevis viņu klātbūtne! Egle tika rotāta mežā.
Bluķa vakars ir četras dienas pirms saulstāvjiem, to var uzskatīt par ģenerāltīrīšanas enerģētisko noslēgumu, nozīmīgu rituālu, pēc kura sāk svinēt Ziemassvētkus.
Lai vilktu bluķi, vispirms tas ir jāsagatavo, un bluķa gatavošana norisinājās vasarā. No šā procesa ir radies teiciens: taisi ragavas vasarā, ratus ziemā. Bluķim izvēlējās zaļu ozolu, alksni vai kļavu, un tajā iestrādāja gaisa padeves spraugas, lai būtu nodrošināts degšanas process.
Jāatzīmē to, ka vilka degošu bluķi! Procesā piedalījās divas svarīgas komponentes: bluķis kā galvenais tīrītājs un uguns pastiprinoši attīrošā nozīme – kā noslēdzošā, kā transformējošā. Bluķi velk pret Sauli! Velkot bluķi, dzied – izdzied ārā negatīvās emocijas un pārdzīvojumus, sliktās domas.
Tā kā mājas iekšiene jau bija tīra, bija jāattīra arī mājas ārpuse. Bluķi apkārt mājai vilka trīs reizes, bet, ja nelaimes Saules gadā ir bijušas vairāk, nekā ierasts, – pat deviņas reizes. Vilka arī apkārt tām vietām un laukiem, kur ir bijušas problēmas, likstas.
Bluķi sadedzināja pilnībā tam atsevišķi paredzētā vietā, un jāatzīmē, ka tā bija cita vieta, nevis rituālā ugunskura vieta, kur tika svinēti citi Saules riti. Saliedētāka ciema ļaudis dedzināja bluķus vienā kopīgā bluķa ugunskurā. Ciema ļaudis šo ugunskura vietu izvēlējās, savā starpā sarunājot: šajā gadā pie viena, nākamajā – pie cita, tā veidojās svētku vietas rotācijas princips. Šādas kopā svētku svinēšanas mājas saimniekiem skaitījās lieli svētki, pagodinājums.
Bluķa ugunskurā pievienojās arī mazie personiskie bluķīši jeb pagalītes. Personīgajos bluķīšos katrs rituāla dalībnieks ielika savu personīgo emociju izlādi, tajā ieskrāpējot, uzrakstot vai ar domu spēku.
Kad dzīves vieta un tās apkārtne ir attīrīta, ir jāattīrās pašiem. Ierasti iepriekšējais vakars pirms garākās nakts bija ziemas saulstāvju rituālā pirts. Šim pirts rituālam ņēma apšu lapas uz lāvas paladziņam, apšu slotiņas pēršanai. Attīrīšanās procesam izmanto arī kadiķi, vībotni un pīlādzi.
Šajos svētkos ir tradīcija skriet basām kājām ap māju. Skrējiens pilda sazemēšanās funkciju un spēka saņemšanu no Zemes. Kājas piesišana pie zemes ir spēka aktivizēšana!
Gada visgarākajā naktī ir tradīcija negulēt visu nakti, lai sagaidītu gaismas uzvaru pār tumsu. Ziemas saulstāvji ir vienīgie Saules rita svētki, kur tiek kurti divi rituālie ugunskuri – šajās reizēs kā uguns rituāla vietu mēdza izvēlēties arī mežu. Tam ir praktisks pamatojums: mežā ir siltāks un var izrotāt eglīti. Uguns aktivizē arī visas pārējās stihijas, tā ir pastnieks starp cilvēka pasauli un dievišķo.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
