Tiekamies divas dienas pirms viņa sēdās lidmašīnā ar savu jaunāko atvasi – gadu veco dēliņu Apollo, lai dotos uz mājām aiz okeāna. Rīgā Laura bija ieradusies uz bērnu grāmatas "Pilsētbērziņu ģimene zaļumos" prezentāciju, kurai zīmējusi ilustrācijas, bet pēc izglītības Laura ir arhitekte un ekonomiste ar desmit gadu stāžu arhitektūrā, trīs bērnu mamma un sieva savam vīram Āronam, kurš ir amerikānis. Un, jā, Lauras vecāki ir Vija un Guntis Belēviči, kuri Latvijā pazīstami kā uzņēmēji un mākslas mecenāti. Un Guntis ir bijušais veselības ministrs.
Kā vijies rīdzinieces ceļš no dzimtenes uz ASV, tad Ķīnu, tad atkal uz Latviju, uz Ķīnu un tad kā bāzes vietu – atkal ASV, par to šajā dzīvesstāstā. Un ne tikai. Laura pastāstīs arī interesantus faktus par dzemdībām Ķīnā, par neparastām metodēm bērnu audzināšanā, ko pati pielietojusi dzīvē, atzīstot tās par gana labām. Un Laura arī nedaudz ielūkosies savos nākotnes plānos, jo, kā pati saka, kopš kļuva par mammu, viņas prioritātes krasi mainījās un ļoti interesē viss, kas saistīts ar sievieti un viņas pasauli, fizisko ķermeni un identitāti – īpaši grūtniecības, dzemdību un bērnu audzināšanas laikā.
Sapnis par arhitektūras studijām
Laura mācījās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un visus trīs vidusskolas gadus katru darbdienas vakaru apmeklēja zīmēšanas kursus, cītīgi gatavojoties studijām Rīgas Tehniskajā universitātē, arhitektos. Bet tad bariņā ar citiem skolasbiedriem aizgājusi palūkoties uz Rīgas Ekonomikas augstskolu un nejauši iestājusies "ekonomistos". Nācās izdarīt svarīgu izvēli – sekot savam sapnim vai uz trim gadiem atlikt arhitektūras studijas. "Tas nebija viegls lēmums. Taču "zviedros" studijas bija angļu valodā un toreiz vēl bez maksas. Un tā es tur nokļuvu un bakalaura grādu ieguvu ekonomikā un biznesa vadībā. Nenožēloju ne mirkli, jo tā bija laba skola. Intensīvs mācīšanās periods, lieliski pasniedzēji, publiskas uzstāšanās, daudz darba grupās. Iegūta laba pieredze un draugi," stāsta Laura. Pēc pirmā augstskolas diploma iegūšanas Laura uzzināja par arhitektūras maģistra studijām ASV, kurām var pieteikties ar bakalaura grādu citā specialitātē.
"Es pieteicos desmit labākajās ASV universitātēs un tiku uzņemta deviņās. Izvēlējos Vašingtonas Universitāti Sentluisā, jo tā piedāvāja vislielāko stipendiju. Un tad man uzreiz bija lēciens uz jaunu valsti un uz pilsētu, par kuru iepriekš neko nebiju pat dzirdējusi. Vienīgais, ko zināju, – skolas programma ir lieliska un Sentluisa ik pa laikam applūst. Plūdus šajā laikā nepiedzīvoju, bet mīlestību gan. Šeit satiku savu nākamo vīru – Āronu, kurš bija mans kursabiedrs. Man tad bija 23 gadi. Universitāti ASV es pabeidzu 2006. gadā, un tad arī Ārons mani bildināja un mēs apprecējāmies. Kāzas notika tā gada vasarā Latvijā. Tas bija ļoti skaists pasākums," atminas Laura.
"Tie bija tādi interesanti laiki. 2006. gadā, kad beidzām augstskolu, ekonomika visā pasaulē, arī Ķīnā, gāja tik uz augšu un pieprasījums pēc labām idejām un vērienīgām vīzijām bija milzīgs. Ķīnā tolaik cēla un cēla, kas savukārt nozīmē, ka arhitektiem darba bija pilnas rokas un iespējas izpausties varen plašas – arī tādiem kā mēs – arhitektiem tikko kā no skolas sola," sākuma laiku atceras Laura. "Pēc diviem gadiem izdomājām, ka gribam kaut kur nogruntēties. Sapratām, ka gribam bērnus, bet abi bijām pārliecināti, ka ne jau Ķīnā. Mēs toreiz domājām, ka vislabāk to darīt Latvijā. Ja kāds man tolaik būtu teicis, ka mani bērni runās skaidrā ķīniešu valodā, es neticētu," atkal dzidriem smiekliem pasmejas Laura, jo toreiz jau viņi nenojauta, kā iegrozīsies dzīve.
Pārsteigums Latvijā un pirmais bērns Ķīnā
Laura stāsta, ka laikā, kad abi ar dzīvesbiedru nolēmuši pārcelties uz Latviju, atskārtusi, ka Zane Karpova, kāda draudzene no Latvijas, kura dzīvo Čikāgā, arī studēja arhitektūru Amerikā un apprecēja savu kursa biedru, arī amerikāni, tieši tajā pašā laikā izdomājusi pārcelties uz Latviju. "Nolēmām apvienoties un izveidojām paši savu arhitektu biroju "FBRK". Taču toreiz vēl nezinājām, ka mēs visi ieradīsimies Latvijā vienlaikus ar ekonomisko krīzi. Projekti apstājās, plāni šeit palikt pačibēja," stāsta Laura, atklājot, ka divu gadu laikā, dzīvojot Rīgā, viņas vīrs iemācījies latviešu valodu. Domājuši, ko darīt tālāk. Iepriekšējie Ķīnas darba devēji no Zhubo mērķtiecīgi aicināja viņus abus atpakaļ, jo Ķīnā, neraugoties uz krīzi, nekas nebija apstājies.
"Atkal braucām uz Ķīnu, ņemot Zani un Kolinu līdzi, šoreiz jau ne ar īstermiņa plāniem. Ķīnā nodzīvojām vēl sešus gadus. Zane un Kolins vēl joprojām ir tur. Jā, arī pirmais bērniņš man un Zanei piedzima Ķīnā. Un tad, protams, rodas atbildība – bērns kā nolaišanās uz pilnīgi jaunas planētas. Manas dzīves prioritātes ļoti mainījās. Pēc meitas Emmas piedzimšanas es divus gadus nestrādāju algotu darbu. Šis laiks bija kā inkubācijas periods. Laiks pārdomām un radošiem projektiem. Vīrs visu šo laiku turpināja strādāt un uzturēt ģimeni. Viņš ļoti daudz strādāja, kā jau visi Ķīnā," atklāj Laura.
Te var noskatīties video, kurā redzama "TAIRAN Shenye" biroja ēka Ķīnā, ko projektēja "ZHUBO" arhitektu birojs. Tajā strādāja gan Laura, gan viņas vīrs Ārons. Video ir intervijas ar ēkas "iemītniekiem", kuri gan runā ķīniešu valodā, bet angļu valodā intervēta tiek arī Laura. Vēl Lauras aktivitātēm vari sekot viņas "Instagram" kontā.
Kā jau tas nereti notiek, ari Laurai grūtniecības sākums pēkšņi radīja iekšēju apvērsumu. Tēmas, kas līdz šim šķita neaktuālas, pēkšņi kļuva svarīgas. Grāmatu kalni, kursi, gatavošanās dzemdībām. "Es izglītojos visos iespējamos veidos. Pamazām atklāju, cik tālu mūsdienu sabiedrība ir aizgājusi no dabiskām dzemdībām un cik liela nozīme ir maldīgiem priekšstatiem, kas ierobežo un liedz sievietēm iespēju dzemdēt pašām. Kaut kur izlasīju, ka ir svarīgi dzemdībās nepiedzīvot stresu un bailes, pretējā gadījumā šādā stāvoklī dzemdē viena muskuļu grupa saraujas, traucējot tai otrai, kas strādā, lai palaistu bērniņu pasaulē, un tāpēc arī ir tās sāpes. Ķīnā ļoti daudz sieviešu nemaz negrib pašas dzemdēt, jo paniski baidās no sāpēm. Sanāk apburtais loks. Nepalīdz arī tas, ka viņām bieži vien ārsti iestāsta – tev ir pārāk šauri gurni un tu to nevarēsi. Valstī ir ļoti daudz ķeizargrieziena operāciju," stāsta Laura. Kad vaicāju, vai zināšanas palīdzēja pirmdzimto laist pasaulē bez sāpēm, sieviete atzīst, ka gluži tā vis nebija, bet sagatavošanas darbi palīdzēja, tas gan.
Otra bērna dzimšana – pašhipnoze un milzu prāta spēju spēks
Kā saka Laura, katrs bērns viņai kaut ko iemācījis, un arī otra meitiņa Ekko, kurai patlaban ir trīs gadi, nesusi savu artavu. Jā, arī otrs Lauras un Ārona bērns dzima Ķīnā, tajā pašā oranžajā vannā, kur pirmā meita. Bet tas kādā brīdī šķita neiespējamā misija, jo Ekko mammas puncī īsi pirms noliktā dzemdību datuma vēl gulēja ar galvu uz augšu jeb tūpļa guļā. Ja Latvijā dabiskas dzemdības pie šādas mazuļa pozas ir pilnīgi iespējamas, tad Ķīnā ne. Tur šādu mazuļa pozu uzskata par bīstamu un uzreiz tiek piedāvāta ķeizargrieziena operācija, bet atkal – Laura nepadevās un negribēja darīt kā visi citi. Viņa sāka meklēt informāciju, kā bērniņu pamudināt apgriezties, – sākot ar vingrinājumiem līdz peldēšanai ar galvu uz leju baseinā un mudināšanai ar aukstām vai karstām kompresēm un gaismu. Tika pat atrasta kāda ārste no Honkongas, kura mēģināja "mehāniski" mazuli pagriezt, bet tas neizdevās.
"Tikmēr es turpināju izglītoties. Es gribēju saprast, kāpēc pastāv šī viedokļu atšķirība – dažās valstīs tā ir normāla prakse, bet daudzās šādas dzemdības tiek uzskatītas par ļoti bīstamām vai neiespējamām. Diemžēl sapratu, ka tas ir medicīniskā personāla izglītības un prakses jautājums. Daudzviet vienkārši tas vairs netiek apmācīts. Un šīs izmaiņas ir notikušas salīdzinoši nesen, varbūt vienas paaudzes laikā. Arī es pati esmu piedzimusi tieši tāpat, nevis ar galviņu pa priekšu. Latvijā vēl ir vecmātes, kas prot pieņemt šādus bērnus. Bet Ķīnā diemžēl vairumā slimnīcu viss ir veidots tā, lai nevis māmiņām, bet ārstiem būtu ērti. Es internetā atradu videomateriālu, kā kāda sieviete mājās dzemdē šādā pozā gulošu mazuli. Viņa atradās četrāpus uz grīdas, un bērniņš atnāca viegli un skaisti. Bet, kad jautāju dakteriem, vai ļaus man mesties četrāpus, ja tas būs nepieciešams, viņi bija neizpratnē. Kā?! Nekādas dzemdības četrāpus! Tad jau mums nebūs ērti! Vai, kā es sadusmojos! Nospriedu – par šo tēmu gan kādreiz noteikti kādam jātaisa dokumentālā filma!
Tieši tad Laura sapratusi, ka, iespējams, meitiņa spītīgi gulēja "nepareizajā" pozā tāpēc, ka mamma patiesībā vēl nebija tam gatava. "Man bija šaubas, vai līdz ar otrā mazuļa ienākšanu ģimenē es nenodarīšu pāri pirmajam bērnam. Un vēl es viņai jau biju iedevusi vārdu Anna par godu manai Latvijā dzīvojošajai vecmāmiņai. Man šī cilvēka tik ļoti trūka, kas es neapzināti vēlējos, lai omīte būtu blakus, acīmredzot – caur meitu. Bet, līdzko meditācijās es sevi iekšēji sakārtoju un bērniņam iedevām citu (savu īpašo) vārdiņu, meitiņa pati apgriezās pozā ar galviņu uz leju. Tas bija brīnums! Un viņa piedzima tajā pašā vannā, kur māsa. Cik bieži mēs, sievietes, vispār neapzināmies, kāds spēks ir mūsu prāts. Un tas bērns mūsos taču ir tik liela daļa no mums. Viss ir saistīts," stāsta Laura.
Atgriešanās ASV un trešais bērns
Tas bija 2016. gadā, kad abi kopā nolēma atstāt Ķīnu. Dzīvot un audzināt bērnus Ķīnā bija ļoti ērti. "Kā ļoti daudziem vecākiem Ķīnā, arī mums jau no pirmās bērniņa piedzimšanas dienas mājās palīdzēja ķīniešu auklīte. Viņa gan auklēja bērnus, gan mazgāja drēbes, tīrīja māju un gatavoja ēst." Kā stāsta kāda Lauras laba paziņa Latvijā, kas viņas ģimeni pie sevis uzņēma ciemos, ķīniešu auklīte arī bijusi līdzi Lauras dzimtenē.
"Pateicoties ķīniešu auklītei, mūsu bērniem pirmā valoda kļuva ķīniešu. Tas likās normāli, līdz brīdim, kad Emmai dārziņā sākās mājasdarbi. Mēs nelasām ķīniešu valodā, lai gan abi runājam, Ārons vispār perfekti runā. Un tad mēs ar vīru sapratām – ja mēs nevaram izlasīt bērnudārzā uzdoto mājasdarbu, tad kaut kas nav kārtībā," smejot atceras Laura.
"Nolēmām atgriezties Amerikā." Par atgriešanos Latvijā viņi vairs nedomāja, pirmkārt, viens mēģinājums jau bija, bet, otrkārt, Latvijā būvniecības jomā bez krievu valodas zināšanām ir grūti, tā bija secinājis Ārons. Tiesa, Lauras vīrs savulaik ir mācījies latīņu un grieķu valodu, tādēļ arī citu svešvalodu apguve, tostarp latviešu, viņam padodas visai viegli, tomēr – vēl mācīties krievu valodu tikai tādēļ, lai strādātu savā specialitātē? "Būsim tuvāk Amerikas ģimenei un tuvāk labai izglītībai," tā nolēmuši Laura ar vīru, pārceļoties uz Kaliforniju. Un… Tad arī pieteicies trešais bērniņš, dēls Apollo, kurš piedzima ASV.
Dēlam Apollo ar vārda došanu arī nebija viegli, bet abiem ar vīru paticis šis vārds un tā sengrieķu izcelsme. Gaidot dēliņu, Laura ilustrēja bērnu grāmatu un bija "pazudusi literatūrā" – lasījusi grāmatas par mitoloģiju, psiholoģiju, filozofiju. Apollo ir sengrieķu dievs, aizgādnis mūzikai, dzejai, tā ir gaisma, radošs spēks.
Abām Lauras meitiņām gadu nodzīvojot Amerikā, pirmā valoda nu vairs nav ķīniešu, bet angļu valoda. Emma, kura pat apmeklēja ķīniešu bērnudārzu, vairs par šo valodu dzirdēt negribot. Vecāki, vēloties saglabāt šīs unikālās zināšanas Amerikā, meitu brīvdienās sūtot uz ķīniešu skoliņu, taču viņa tam ļoti pretojoties. Redzēs, kā būs tālāk. Ar latviešu valodu bērniem arī neveicas, kā gribētos. Tieši tāpēc Laura aicinot savus mīļos no Latvijas biežāk braukt pie viņiem ciemos uz ASV, bet vasaras cenšas ar bērniem pavadīt dzimtenē, lai saglabātu latviskumu. "Kad esam ASV, bērni atbild angliski, bet es ar viņiem runāju latviski. Protams, dažreiz jau ikdienas steigā man arī ir grūti pārslēgt tās valodas, bet es cenšos," saka Laura.
Zīmju valoda saziņā ar bērniem un neparastāka ēdināšana
Laura atklājusi un uz saviem bērniem izmēģinājusi komunikācijas veidu, kas ļauj vecākiem veiksmīgāk sazināties ar bērnu, kamēr viņš vēl nerunā un nespēj vārdos izteikt savas vajadzības. Viņa izmanto ASV izveidotu zīmju valodas mācīšanas metodi, kas pielāgota dzirdīgiem bērniem. "Daudziem ir nepareizs priekšstats, bet šīs zīmju valodas izmantošana nekādi neaizkavē valodas attīstību. Gluži pretēji – tā pat stimulē bērna attīstību, jo sniedz iespēju mazajam koordinēt mazos pirkstiņus un saprast, ka šīm kustībām ir nozīme. Tas liek mazajam domāt, ko es gribu pateikt un kas pašam jādara, lai dabūtu, piemēram, padzerties. Zīmju valodu var sākt mācīt no sešu mēnešu vecuma, un, lai būtu rezultāts, zīmes vecākiem jāizmanto regulāri, lai bērns tās sāktu atpazīt un vēlāk arī pats jau lietotu. Pirmās svarīgākās zīmes ir piens, vēl, sāp. Lai gan šī metode no vecākiem prasa milzīgu pacietību, jo sākumā bērns ir pasīvs – viņš tikai novēro, es no sirds visiem iesaku to darīt. Jo jāapzinās, ka bērns saprot, bet līdz pat aptuveni divu gadu vecumam nevar izteikt, ko viņš vēlas. Bet, izmantojot zīmes, viņš savu vēstījumu var nodot vecākiem un viņam vairs nav jāniķojas, tādēļ ka lielie viņu nesaprot. Un svarīgi, lai zīmes lietotu abi vecāki, kā arī visi tie pieaugušie, kas pieskata mazuli," stāsta Laura.
Ne tikai zīmju valoda, bet arī bērnu ēdināšana Lauras ģimenē bijusi neparastāka, lai gan Latvijā šī metode arīdzan ar katru gadu gūst arvien lielāku popularitāti. Laura izmantojusi bērna vadītas ēdināšanas principus. Tas nozīmē, ka jau no agrīna vecuma bērnam ēdienreizēs tiek piedāvāts pašam darboties ar ēdienu. Sākumā tā ir spēlēšanās, ēdiena izpēte. Bet rezultātā bērns pats iemācās patstāvīgi ēst un vecākiem nav jāgatavo putras vai jāgriež ēdiens gabaliņos. Plašāk par šo ēdināšanas metodi lasi šeit.
Lai gan daudzi uzskata, ka šāda ēdināšana var radīt apdraudējumu – bērns var aizrīties, Laura izpētījusi, ka šis mīts neatbilst patiesībai. Mums visiem ir īpašs reflekss, kas liedz aizrīties, bet maza bērna mutē tas ir daudz seklākā vietā. Un tas darbojas kā aizsardzības mehānisms un palīdz bērnam iemācīties apgriezt ēdienu mutē, pārbaudīt kumosa lielumu, konsistenci. Laura iesaka šo metodi, jo bērns pats izvēlas, ko un cik daudz ēst, un ēdienreize neizvēršas par cīņu par varu vai kontroli. Tas savukārt bērniem mazina problēmas vēlāk. Viņi nav tik izvēlīgi, jo jūtas patstāvīgi. "Ķīnā daudzi brīnījās par to, ka mūsu bērni ēd. Taču vecāki paši vainīgi, ka bērni ir izlepuši, mazie paši neko īsti nedara. Lielie skraida viņiem pakaļ un pielabinās." Laura uzsver, ka tas saistīts arī ar to, ka Ķīnā pārsvarā ģimenē ir tikai viens bērns, turklāt vienā mājoklī dzīvo trīs paaudzes, kas nozīmē, ka šo bērnu apčubina no visām pusēm. Viņa stāsta, ka tāpēc ķīniešu bērni bieži vien ir diezgan izlutināti.
Laura gan atzīst, ka trešais bērns ģimenē arī radījis nelielas korekcijas pašas audzināšanas metodēs un attieksmē. Viņa atzīst, ka ar pirmo bērnu, iespējams, daudz ko pārspīlējusi. Visu gribējies izdarīt perfekti, bet ar katru nākamo bērnu ir jāapzinās prioritātes, tā noteikti nebūs perfekti kārtīga māja, bet gan būšana kopā ar bērniem. Tieši tāpat ikdienas skrējienā dažreiz neesot tik daudz laika, lai pašam mazākajam ļautu ēst pašam, jo tas nozīmē milzīgu haosu apkārt, kas pēc tam jāuzkopj – galds, grīda tam apkārt, mazuļa drēbes un pats. "Ja mērķis ir mazāko bērnu pabarot ātri, jo lielajiem jādodas uz skolu, tad es viņu pabaroju pati, bet, ja mērķis ir iemācīt bērnam ēst patstāvīgi un izmantot pašam karoti, tad jāļauj to viņam darīt pašam," atklāj Laura.
Kā redzat, Lauras ikdiena ir visai strauja – bērni, rūpes par mājām… Un vienreiz ar vīru, gluži kā filmā, kad vēl dzīvojuši Ķīnā, izdomājuši, ka, iespējams, viens otru nesaprot līdz galam – sak, ko tur tajās mājās dari, bet tu ko sadari darbā?! Un nolēmuši uz laiku mainīties lomām. Laura atgriezās darbā (abi strādā vienā arhitektu birojā), bet Ārons kļuvis par mājsaimnieku. Visai ātri abi sapratuši, ka labāk tomēr mainīsies atpakaļ. "Pat ja formāli samaina lomas, mēs nevaram iekāpt otra kurpēs," secina Laura.
Skola ASV, kur bērniem stāsta par emocijām, un Lauras sirdslieta
Laura šobrīd mājās auklē mazo dēliņu, bet Ārons strādā, tādēļ arī vecāko bērnu izvadāšana uz un no dārziņa un skolas gulstas uz Lauras pleciem. Vecākā meita Emma šogad sākusi skolas gaitas. Ar skolas izvēli viņiem paveicies. "Mums, kā jau arhitektiem, skolas izvēlē svarīga bija ne tikai programma un skolotāji, bet arī vide jeb tas, kā skola un tās teritorija veidota. Piemēram, vai telpās iekļūst dienasgaisma un vai pa logu ir redzama daba, kāds koks. Daudz skolu ASV izskatās bēdīgi – bez logiem, ar milzu žogiem apkārt. Mums tas nebija pieņemami, un mēs meklējām, līdz atradām mazu skoliņu, kur viss šajā ziņā šķita kārtībā. Skola ir bez maksas, bet ar konkrētu virzienu – līderisms, tā strādā pēc Stīvena R. Koveja metodēm jeb septiņiem ieradumiem – darīt vispirms to, kas ir jāizdara, kā organizēt savu laiku, kāda ir tava atbildība par paveikto… Bērni skolā runā par emocijām. Es vienu rītu pie brokastu galda, dzerot kafiju, gandrīz aizrijos. Mana meita man pēkšņi prasa: "Tu zināji, mammu, ka katram bērnam uz galvas ir spainītis?" Kāds spainītis? Un tad Emma man skaidroja, ja spainītis ir tukšs, tad bērns ir bēdīgs un citi bērni katrs ielej pa kausiņam spainītī, lai tas atkal piepildītos, un tad bērns būs priecīgs," lūk, to māca skolā ASV.
Tiesa, Laura zīmē nevis tad, kad ir iedvesma, bet tad, kad tam ir laiks. "Tā ir apzināta laika plānošana, un šajā procesā mani iedvesmo mūzika, ar to es nokļūstu kā citā pasaulē, savienojos ar radošo spēku. Pēdējā laikā man ļoti patīk "The Sound Poets" mūzika un viņu dziesmu vārdi," viņa teic.
Tātad Laura ir ilustrējusi izdevniecībā "Pētergailis" nule kā izdoto lietuviešu rakstnieces Andrē Balžekienes grāmatu bērniem "Pilsētbērziņu ģimene zaļumos", kas vēsta par to, kā pārvarēt ģimenes krīzi un novērst viedtehnoloģisko "piesārņojumu" savstarpējās attiecībās.
Balžekienes grāmata "Pilsētbērziņu ģimene zaļumos" ir stāsts par kādas ģimenes mēģinājumu cīnīties ar tehnoloģisko "piesārņojumu", lai ģimenē atgrieztos kopīgas sarunas, tradīcijas un pasākumi, kuros nav nepieciešama viedierīču klātbūtne.
Radot stāsta varoņus, Laura izmantoja savas meitas kā prototipus grāmatas galvenajiem tēliem. "Gribētu izmantot izdevību pateikt paldies manam vīram par sava sapņa realizēšanu. Tieši viņš mani gadiem ilgi urdīja atrast laiku ilustrēšanai. Tieši viņš pieskata mazos laikā, kad esmu pazudusi kārtējā zīmējumā…"
Vēl Lauru aizrauj un interesē scenogrāfija un virtuālās realitātes tehnoloģijas. Nejaušas tikšanās turpina pārsteigt un atdzīvināt senas idejas par dokumentālās filmas veidošanu par sievieti gaidību un dzemdību laikā, apkopojot labo pieredzi, metodes. Bet šajā procesā patlaban vēl tikai tiek apzināts cilvēku loks, kas varētu tajā iesaistīties, un, ja viss izdosies, mēs atkal noteikti tiksimies ar Lauru.
Kad sarunu noslēdzam, arī es Laurai iesaku iepazīties ar Tīliju Klusu, kura varētu palīdzēt īstenot šo viņas ideju par filmu. Un – kā bija, kā ne! Pēdējā dienā, pirms Laura dodas pāri okeānam, viņa man atsūta bildi ar manis ieteikto cilvēku. Abas iepazinušās, sapratušas, ka ir uz viena viļņa! Par Tīliju un to, ko viņa dara, lasi šeit. Tā tas arī notiek – viena nejauša satikšanās sniedz iespēju jaunai, pēc kuras atkal satiekas tie, kam jāsatiekas.
Lūk, fotogalerija ar bildēm, kas raksturo to, ko Laura ir darījusi un dara ikdienā! Foto gan no dzīves Ķīnā, gan ASV.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!