Lai gan Liāna Krūmiņa uzsver, ka autisms nav slimība, tomēr šāda diagnoze bērnam prasa gana daudz izturības. Viņas otrajam dēliņam, sešus gadus vecajam Eduardam šādu diagnozi apstiprināja trīs gadu vecumā. "Tas ir murgs, kam pēc diagnozes uzstādīšanas vecākiem ir jāiziet cauri, lai paši izurbtos cauri iespējamai informācijai," apliecina Liāna, kura nevienā brīdī nav padevusies, un rezultāti puisēna attīstībā ir acīmredzami.
Liānas grūtniecība, gaidot Eduardu, bija pavisam parasta, bez sarežģījumiem, bet pašas redzes problēmu dēļ jau iepriekš bija plānots, ka dēliņš dzims ar ķeizargrieziena operācijas palīdzību. Un tā arī notika, 40. grūtniecības nedēļā mazais bija klāt. Viss ritēja normāli, līdz pusotra gada vecumā Eduards saslima ar plaušu karsoni, un pēc tam slimoja arvien biežāk un biežāk.
"Pirmās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, man pašai radās jau tad, kad Eduardam bija divarpus gadu, bet mani apklusināja ģimenes ārsts, vēl citi, mierinot, ka katrs bērns attīstās savādāk un nav ko lieki uztraukties, ka viņš vēl nerunā. Ap šo laiku viņš arī sāka iet bērnudārzā un ļoti asi reaģēja uz trokšņiem. Dārziņā mēs burtiski pagājām vien dažas dienas. Viņš arī nerunāja, un reakcija bija ļoti noraidoša," stāsta puisēna mamma.
"Pārbaudījām dzirdi, ar to viss bija kārtībā, un arī dzirdes speciālists neizrādīja aizdomas par to, ka viņam varētu būt autiskā spektra traucējumi. Tomēr man nebija miera. Kāpēc viņš nerunā? Paziņai bija bērniņš, jaunāks par manu, un viņš jau daudz ko runāja. Sapratu, ka nav tomēr labi un pati aizvedu pie logopēda, kurš aizsūtīja arī uz masāžām. Un tur masierīte man pateica taisnību acīs: "Tavs bērns ir atpalicis"," atminas Liāna.
Tad sākusies ārstu meklēšana, informācijas vākšanas, ko darīt tālāk. "Gājām pie privāta psihiatra, jo man vēl bija cerība, ka varbūt citi speciālisti ir kļūdījušies. Ja es to visu būtu darījusi ar valsts nosūtījumiem, tad nezinu, cik ilgs laiks būtu bijis nepieciešams, lai mēs saprastu, ka ir tā un ne citādi – bērns attīstās pa savam," uzsver Liāna. Viņas ģimenei diagnozes apstiprināšana prasījusi milzu līdzekļus.
Šovasar Eduardam tika nosvinēta sestā dzimšanas diena, viņš iet parastā dārziņā, kur puisēnu pavada asistents. Ģimene dzīvo Rundāles novadā un uz dārziņu katru rītu brauc 25 kilometrus, bet pusdienlaikā atpakaļ. Trīs reizes nedēļā Eduards brauc uz Jelgavu pie sociālās pedagoģes un logopēdes uz nodarbībām jeb rehabilitāciju.
Pateicoties saņemtajai rehabilitācijai, intensīvam darbam mājās un bērnudārzā, ir panākti būtiski uzlabojumi Eduarda attīstībā. Eduards jau šobrīd zina visus burtus, apgūst ciparus līdz 100, mācās rēķināt. Ir panākti būtiski uzlabojumi pašaprūpē, socializācijā un komunikācijā, Eduards labprāt kontaktējas un rotaļājas ar citiem bērniem. "Viņš mācās atkārtot, imitēt darbības, mācās zilbju atkārtošanu un pa zilbītēm prot nosaukt savu vārdu. Tas ir pirmais solis uz valodu. Pēc šīm nodarbībām Eduardam ir uzlabojusies koncentrēšanās spēja, tiesa, jāpiestrādā vēl pie sīkās motorikas, ar rakstīšanu vēl nevedas tik labi," atzīst mamma.
Viena nodarbība pie speciālists maksā 18 eiro, un nedēļā tādas puisēnam ir sešas. Valsts gada laikā apmaksā no 10 līdz 20 nodarbībām pie logopēda, bet, kā uzsver Liāna, ne visi speciālisti prot strādāt tieši ar šādiem bērniem. Viņi esot savus atraduši, un abas – gan logopēde, gan sociālā pedagoģe darot ar zēnu brīnumu lietas.
"Es jau ceturto gadu buros cauri visam, kas jebkādā veidā palīdzētu bērnam attīstīties. Esmu pat izveidojusi savu mājaslapu, kurā publicēju visu, ko zinu pati, kādus vizuālos materiālus izmantoju, lai arī citi vecāki, kuri ir tikai nule kā iepazinušies ar šādu diagnozi, spētu vieglāk to visu izprast," stāsta Liāna.
Eduardam ir arī vecāks brālis, kuram tagad ir deviņi gadi, un viņš ļoti pārdzīvojot, ka mazais brālis nerunā, ka ar viņu nevar paspēlēties tā, kā gribētos. Tomēr Eduardam šīs nodarbības esot bijušas ļoti vērtīgas - arī uzvedības koriģēšanā. "Kādreiz mēs nevarējām iziet uz ielas. Viņš notupās ielas malā, sarāvās čokurā un negāja uz priekšu, tad man bija jāņem rokās un jānes. Tagad mēs varam iet uz veikaliem, un nekādas histērijas viņš nerīko, neskrien uz ielas. Tādēļ ir vērts turpināt strādāt, jo esam sasnieguši jau ļoti labus panākumus, tiesa, smaga darba rezultātā," uzsver Liāna.
Lai Eduards arī nākamgad varētu turpināt nodarbības pie speciālistiem, ģimenei pašai šādu līdzekļu nav, un arī līdz šim rehabilitācijas pakalpojumiem līdzējusi labdarības organizācija "Ziedot.lv". Ja tev ir iespēju un vēlēšanās palīdzēt Eduardam un viņa ģimenei, to var izdarīt šeit.
- Savukārt te atradīsi plašu rakstu par to, ka diagnoze – autisms – Latvijā ir kā bubulis visās frontēs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
