Kā no bērnu nama mājās brauca lieliskais un īpašais bērns. Elīnas stāsts  (2)

Elīna arī iepriekš ir dalījusies ar savu pieredzi, un arī šoreiz par savas ģimenes jaunumiem gatava iepazīstināt arī portāla "Cālis" lasītājus. Stāsts ir ļoti aizkustinošs – kā Elīna brauca iepazīties ar savu audžumeitiņu, kādas emocijas guva bērnu namā, cik daudz asaru redzēja tad, kad viņas izvēlētā meitene devās prom no citiem dzīves pabērniem… Bet turpmākais ir Elīnas stāstījums…

"Jau no pirmsākumiem mēs zinājām, ka vēlamies divus audžubērnus. Noteikti ne vairāk, kas nozīmē – neviens cits mūsu ģimenē vairs netiks uzņemts. Ar audžudēlu viss aizgāja tik raiti un viegli, ka nebija šaubu – ir laiks otram bērnam. Par audžudēlu vairāk un plašām uzrakstīšu kādā skaistā janvāra rītā, kad svinēsim pusgadu kopš viņa ierašanās mūsu ģimenē.

"Sistēmā" dzīvojošie bērni visi ir slimi! Tas ir fakts, ko neviens nespēs apstrīdēt. Jautājums, protams, ir – ko nu kurš uzskata par slimību. Kad mums atveda audžudēlu, tad teica, ka viņš ir pilnīgi vesels. Tagad es saprotu, ka bāriņtiesa ar to domāja – viņam nav smagu saslimšanu. Bet es būtu ļoti satraukta, ja mans bērns būtu tik slims, cik bija mūsu audžudēls.

Arī šoreiz mēs nezinājām, kādas ir mūsu robežas un iespējas. Pateikt, ka mēs neuzņemsim bērnu ar īpašām vajadzībām, mēs nevarējām. Ir taču dzirdes un redzes invalīdi, bet mūsdienās ir iespējas šādiem cilvēkiem dzīvot normālu un ikdienišķi dzīvi...

Bet šoreiz problēma bija cita... Mēs informējām divus speciālistus no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, ka esam gatavi ģimenē uzņemt meiteni, kuras vecums ir no pieciem līdz 10 gadiem. Mums tika pietiks – šādu bērnu nav. Protams, ir šādas meitenes, bet visas nāk "komplektā" ar brāļiem un māsām. Kā jau minēju – tas pārsniegtu mūsu iespēju robežas, tādēļ šādus variantus pat neizskatījām. Protams, tā bija liela vilšanās un gribējās kliegt uz visu pasauli, ka mūsu valstī visiem viss ir vienaldzīgs. Reizēm ļoti negribas pieņemt faktu, ka nav, bet apsūdzēt. Mums tika minēti vairāki puiši, kurus varētu uzņemt savā ģimenē. Izlēmām ar vīru, ka izskatīsim visu un visus. Bet kaut kā viss pajuka, pazuda. Darbinieki solīja, ka informēs par zēniem, bet... Klusums. Nebija lemts!

Un tad... Nedaudz no feļetona formāta – manā pastkastītē Ziemassvētku vecītis iemeta zīmīti, ka ir kādas divas meitenes... Viņas ir ļoti īpašas. Īpašas, jo viņu slimību sarakstam nav ne gala, ne malas. Tādēļ neviens nevēlas viņas nedz adoptēt, nedz pieņemt audžuģimenē, bet ģimenes locekļi izliekas, ka šo bērnu nav. Meitenes savā starpā nav radinieces.

Mēs uzreiz sapratām – mēs to nedarīsim! Izlasot slimību sarakstu, mēs nedomājot noteicām, ka to mēs nevaram... Tas vienkārši nav mums. Manī ieslēdzās cilvēks "parastais". Ko tad citi teiks? (Lai cik mums tas būtu neraksturīgi). Ko tad "tādam" bērnam maz var dot? Kāda tam jēga? Cik gan daudz man vajadzēs darīt? Tas taču tik daudz izmaksās! Man vienkārši palika sevis žēl... Nāksies mainīt savu ikdienu. Nāksies skatīties uz pasauli citādāk. Nāksies meklēt ārstus. Nāksies atkal piedzīvot draugu un paziņu satura maiņu... Tik daudz ko nāksies piedzīvot. Ir taču tik labi būt tur, kur esmu!

Bet es uzreiz varu teikt – man ļoti patīk īpašie bērni. Un te es pēdiņas nelietošu, jo viņi tik tiešām ir īpaši! Viņu smaids, naivums, tīrība... Tas ir kas ļoti īpašs mūsu netīrajā pasaulē, kurā galvenokārt valda materiālās vērtības un kompleksi. Tomēr ir forši satikties, paspēlēties, samīļot, aprunāties. Bet kas cits – uzņemties šādas rūpes uz daudziem gadiem. Un mēs nezinām – uz cik daudziem... Tādēļ pirmais bija noraidījums...

Bet informācija nāca... Mēs sākām domāt – cik patiesas ir šīs diagnozes? Cik lielā mērā šo bērnu potenciāls tiek realizēts? Kādas ir šo bērnu reālās iespējas dzīvot parasto, ikdienišķo dzīvi? Mums bija ilgs pārdomu laiks... Bet arvien vairāk uzzinājām par paziņām, radiem, draugiem, kuriem ir bijušas bērniem vai pašiem šādas un līdzīgas diagnozes, un mēs par to pat nenojautām. Un tad tapa skaidrība – kad šie bērni aug ģimenē, kad viņiem tic, kad viņus mīl, tad viss ir iespējams! Bet, kad viņi dzīvo "sistēmā", tad attīstība nenotiek. Šos bērnus gaida pansionāts. Un tur viņi nodzīvotu visu savu atlikušo dzīvi, pat nezinot, ka varēja būt citādāk... Un tā mēs izlēmām iepazīties ar vienu no divām meitenēm, par kuru eksistenci mēs uzzinājām.

Protams, mana profesija ir tāda – es zinu kur meklēt informāciju un nekaunos to meklēt visās malās. Par šo bērnu namu uzzināju ļoti daudz, vēl pirms pirmo reizi tur ierados. Esmu dzirdējusi tik daudz, ka pat neuzdrīkstos to kādam stāstīt, kur nu to vēl rakstīt šeit. Bet īsumā – no tā bērnu nama neviens neaizbrauc. Pret šiem bērniem sabiedrībā, citi bērni skolā attiecas ļoti nejauki, pazemojošo un graujoši! Kā man teica, kāda paziņa – ja bērns nāk no šī bērnu nama, tad tā ir kā diagnoze!

Kad pirmo reizi plānoju braukt uz šo bērnu namu, jautāju direktoram – vai varu bērniem palasīt grāmatas, kamēr es tur būšu. Saņēmu atbildi – tas nav nepieciešams. Pēc tā es jautāju, kā parasti audžuvecāki, adoptētāji iepazīstas ar bērniem, saņēmu atbildi – parasti pie mums neviens nebrauc. Šo man apstiprināja arī citi zinātāji. Šie bērni šajā bērnu namā ir uz palikšanu. Salīdzinājumam – šajā bērnu namā nemīt tādi bērni un pieaugušie, kā, piemēram, Kalkūnos, kur ir fiziski ļoti smagi slimi bērni un pieaugušie. Šeit – ir citādāki bērni. Bet... Manās acīs ir asaras, kad domāju par tur mītošajiem. Tur ir fantastiski bērni! Man ir žēl, ka nebija neviena, kas noticēja viņiem. Man ir žēl, ka neviens viņus neieraudzīja mazu cilvēciņu, tikai darbības, kuras veikušas iekšējās garīgās sāpes...

Puisis: "Ko jūs te darāt? Jūs apmaldījāties?"
Es: "Atbraucu pie jums?"
Puisis: "Pie mums?"
Es: "Kas par jautājumu? Vai tad pie jums neviens nebrauc?"
Puisis: "Nē, neviens."

Man tika pastāstīts, ka direktora nav, bet ir direktora vietniece. Es atviegloti nopūtos, jo līdz šim sarunas ar direktoru nebija izvērtušās diez ko produktīvas. Satiekot direktora vietnieci, es atviegloti nopūtos... Es nokļuvu mājās. Tāda bija mana sajūta.

Vispirms es tiku pavadīta uz darbinieku istabu, kur tiku iepazīstināta ar meitenes veselības stāvokli. Direktora vietniece bija ļoti atklāta, un teica, ka mūsu audžumeita ir ļoti jauka, sirsnīga. Viņa neslēpa savu pieķeršanos šim bērnam. Tomēr viņa atzina, ka šim bērnam būtu ļoti svarīgi tikt ģimenē, lai varētu realizēt savu potenciālu. Mani ļoti izbrīnīja šādi vārdi, un tas nedaudz lika apdomāt, iepriekš dzirdēto par šo bērnu namu. Šī sieviete nebija "iekrampējusies" mūsu audžumeitā, viņa tik tiešām pārstāvēja viņas intereses. Viņa vēlēja viņai visu to labāko!

Ieraudzīju mūsu audžumeitu un atkal manī ierunājās cilvēks "parastais". Nodomāju – jā, ir traki! Viņa ir smagi slima! Un man galvā sāka skraidīt domas – kā tagad pateikt "nē"? Jo – lai gan biju vairākkārt direktoram lūgusi neteikt meitenei, ka es braucu tieši pie viņas, tas tika ignorēts. Meitene uzreiz pienāca pie manis, apķēra, turēja manu roku un teica, ka es esmu ļoti mīļa. Un manā galvā bija sprādziens – ko man tagad darīt? Miers, miers, miers... Kā jau es minēju – ir forši pabūt ar šiem bērniem, bet kas cits – uzņemties ilgstošu atbildību.

Mēs kopā pavadījām laiku dzīvojamajā istabā, kopā papusdienojām. Bija māju sajūta. Bērni ļoti mīl direktora vietnieci. Lai cik simpātiska man nebūtu šī sieviete, neobjektīvi būtu noklusēt, ka emocionālā vardarbība šajā bērnu namā ir norma. Es skatījos uz visu notiekošo un domāju – lielisks cilvēks, viņai rūp šie bērni, bet kādēļ komunikācijas formāts ir tieši šāds? Un jau atkal – sistēma. Darbiniekos ir nemitīgi jāuztur tā sajūta, ka tev ir jāciena, jārunā, jāatbalsta šie bērni... Rutīna dara savu.

Pirmajā reizē es gāju pastaigāties ar mūsu audžumeitu un viņas draudzeni, kuru direktora vietniece sauca par "mammu". Mūsu audžumeita, kad ieradās šajā bērnu namā uzreiz tika "salikta kopā" ar kādu fantastisku meiteni, kurai ir garīga rakstura saslimšana. Bet meitene ir lieliska – man ir ļoti žēl, ka kāds no viņas savulaik ir atteicies, ka neviens viņu nav uzņēmis savā ģimenē. Meitenei jau ir 20 gadu, un viņa ir īstena saimniecīte. Liels atbalsts personālam.

Tieši pastaigas laikā es sapratu, ka mūsu audžumeita ir lielisks bērns. Un tas pat ir maigi teikts! Ja mēs aizmirstam par visām stulbībām, muļķībām, kas mums, kā masai ir iebakstītas galvā, šis bērns ir lielisks! Bērns kā bērns! Ar savām saslimšanām, bet... Es nezinu, ar ko ir labāki cilvēki, kuri, piemēram, paši noved savu ķermeni līdz izsīkumam un slimo ar gripu un vīrusiem cauru gadu? Vai piemēram – ar ko ir labāki tie cilvēki, kuri nemitīgi ir agresīvi, un uzskata, ka visa pasaule viņiem uzbrūk? Mēs visi esam ar "īpašām" vajadzībām! Mēs visi esam vismaz nedaudz slimi. Neviens no mums neatbilst tiem standartiem, kurus paši esam izvirzījuši.

Es ilgi nesapratu, kas tas bija par izbrīnu un jautājumu? Ja reiz es braucu jau otro reizi, tad jau tam vajadzētu būt pašsaprotamam lēmumam. Un tad viss salikās... Es – jauna un dzīvi baudoša meitene, normāli situēta, pēc profesijas žurnāliste (ko pateicu direktora vietniecei pirmajā reizē) esmu atbraukusi iepazīties ar meiteni, kurai ir "īpašas" vajadzības. Žurnāliste. Bērnu nams, uz kuru neviens nebrauc. Bērns, kurš nav nevienam vajadzīgs. Kaut kas nav tīrs, vai ne? Mans secinājums – "Aizliegtais paņēmiens" liek daudziem drebēt un satraukties!

Lai vai kā – mēs paguvām safotografēties ar audzinātājām (šoreiz bija direktora vietniece un vēl kāda neredzēta audzinātāja) un bērniem. Godīgi sakot... Šajā dienā visas negatīvās sajūtas par šo bērnu namu izzuda. Kad redzi cilvēku asaras acīs, kad brauc prom viņu audzēknis... Kad redzi bērnu cerīgos skatus... Es par šo centos visu šo laiku nedomāt, jo tas viss ir tik bēdīgi.

Mūsu audžumeita ir pamatīga pļāpa. Viņu interesē viss, viņa komentē visu, viņa komunicē ar visiem. Viņa ir aktīva un darbīga. Visu ceļu – neskaitāmas stundas mēs runājām. Bez apstājas. Pa ceļam uzzināju par šo to, ko audžumeita piedzīvojusi bērnu namā. Kā viņai kāds spiedis ārā acu ābolus, kā kāds plēsis matus utt. Jau tuvojoties mājām, audžumeita sāka skumt... Skumt pēc savas bērnu nama "mammas", skumt pēc direktora vietnieces, skumt pēc savas gultasvietas. Es redzēju, ka kādā brīdī viņa bija gatava sabrukt un sākt raudāt. Es darīju visu, lai šīs domas aizdzītu un šīs pārdomas mēs izietu mājās – drošā un klusā vietā.

Es vienmēr ciemojos pie audžumeitas bez vīra un bērniem, jo mūsu audžudēls nevar izturēt tik ilgstošus ceļa posmus. Tādēļ vīrs mūsu audžumeitu "satika" tikai caur video materiāliem, kurus es biju safilmējusi. Kamēr es vēl domāju, vīrs uzreiz teica – ko tur daudz domāt!?

Nu, jau mūsu audžumeita ir mājās. Viņai ir bail gulēt istabā vienai, viņai ir bail no dušas, viņa ēd maz. Mēs pa galvu, pa kaklu cenšamies saprast, kas ir nepieciešams – kādi speciālisti jāapmeklē, kāda ārstniecība nepieciešama, kas nepieciešams uzsākot skolu utt. Bet par visu plašāk es uzrakstīšu citreiz. Ir tik daudz ko stāstīt. Šķiet, ka varētu uzrakstīt grāmatu. Un manā sirdī miers – jo vēl viens bērns šos svētkus pavadīja tur, kur tie ir jāpavada – ģimenē!