Sistēma emocionāli 'kastrē' vīriešus: daudzbērnu tēvs kritizē pastāvošo matriarhāta kārtību  (68)

Lai sargātu nevis vecākus, bet bērnus, neminēsim nedz īsto tēva, nedz bērnu, nedz viņu mātes vārdu. Ģimene, kurā radušās šādas problēmas, dzīvo ārpus Rīgas, bet ar tēti, kurš vēlējās aktualizēt problēmu, tiekos kādā birojā pašā Rīgas centrā.

Cīnoties par savām tēva tiesībām, Andris ir apzinājis, viņaprāt, vairākas nepilnības sistēmā – ir robi likumdošanā un pastāv būtiskas problēmas bāriņtiesas darbā, kas būtu jāmaina. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pēdējos gados tik daudz sabiedrībā tiek runāts par tēva lomas nozīmi bērna audzināšanā, bet, kā uzsver Andris, nereti tie ir tikai tukši vārdi, jo tad, kad jautājums nonāk līdz tiesas zālei, tēva tiesības uz bērnu aprūpi šķiet kā neaizsniedzama klints mala.

Par to, vai būtu nepieciešamas izmaiņas likumdošanā, kuras akcentē uzņēmējs un tēvs, viedokļus sniedz gan bāriņtiesa, gan juriste, kura ikdienā strādā tieši ar ģimenes tiesībām, kā arī Tieslietu ministrijas pārstāve.

"Kad iepazinos ar savu jaunāko divu bērnu māti, šķita, ka mums ir līdzīgas intereses, taču visai ātri sapratām, ka esam divi pilnībā pretēji cilvēki. Tā kā jau kopdzīves laikā nereti pašķīrāmies, tad šoreiz, kad nolēmām par oficiālu šķiršanos, nebija praktisku problēmu, bet samilza jautājums par bērniem," stāsta Andris.

Viņš norāda, ka vieni paši tiek galā, citiem nākas iesaistīt šīs lietas risināšanā trešās personas, piemēram, bāriņtiesu, ja vecāki savstarpēji nevar vienoties. Bāriņtiesas uzdevums ir sniegt objektīvu izvērtējumu un atzinumu, kā bērniem labāk. "Es to respektēju. Līdz brīdim, kad sapratu, ka uzticēties bāriņtiesas objektīvam vērtējumam nav iespējams. Diemžēl nu jau trīs gadus ilgst periods, kad cīnos par saviem bērniem. Ja pirmajā gadā vēl domāju, ka pats esmu nepareizi ko darījis vai nepietiekami sagatavojies, vai varbūt bāriņtiesa ir kaut ko pārpratusi, tad tagad jau man pašam ir savs redzējums par šo sistēmu, ar nožēlu secinot, ka bāriņtiesa ir ļoti subjektīva un ietekmējama institūcija, kas bieži vadās pēc dažādām interesēm, izņemot bērnu," saka Andris. "Jāatzīmē, ka šos apgalvojumus nevar vispārināt, jo pieņemu, ka ir arī pozitīvi piemēri un godprātīgi bāriņtiesu darbinieki, kuri savu darbu dara ar vistīrāko sirdsapziņu," turpina uzņēmējs.

Andrim ir 15 gadus vecs bērns no pirmajām attiecībām un divi no šķirtās sievas – astoņus un piecus gadus veci (dzimumu neminēsim). "Es gribēju, lai bērni dzīvo pie manis, lai viņiem nebūtu jāmaina jau ierastā vide, savas mājas. Mūsu šķiršanās jau tā bija trauma, tomēr tiesa lēma, ka bērni dzīvos pie mammas. Vairākkārt pārsūdzēju tiesas lēmumu, bet tiesa tikai formāli ņēma vērā bāriņtiesas ieteikumu – bērniem pastāvīgi jādzīvo pie mammas. Diemžēl tiesa pēc būtības šo bāriņtiesas atzinumu nemaz nevērtē. Akli uzticas tajā paustajam, bāriņtiesai atstājot ārkārtīgi lielas pilnvaras lemt par iesaistīto dzīvi," uzsver Andris.

Jāuzsver, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzdevums, pārraugot bāriņtiesu darbu, ir vērtēt, vai lietā nav pieļautas procesuālas kļūdas. Tikmēr bāriņtiesas sniegtos atzinumus, lemjot par bērnu likteņiem, pēc būtības neviens nepārbauda. Esmu pārliecināts, ka šī kārtība atbildīgajām valsts institūcijām – gan Labklājības ministrijai, gan Tieslietu ministrijai – ir jāmaina," spriež Andris.

Trīs bērnu tēvs uzsver, ka no bāriņtiesas puses nav bijis argumentēta izvērtējuma, kurā būtu savilkti visi plusi un mīnusi par to, kur bērniem būtu labāk augt. Viņš pats gan šādu sarakstiņu esot izveidojis, un plusu tēva labā esot vairāk. "Vecāki bērniem ir izvēlēti 50:50, un pēc personību raksturojumiem mana būtība ir daudz piemērotāka bērnu aprūpei, un te nav nekāda sakara ar dzimumu. Bērni pie manis līp kā magnēti, pat sveši. Tā ir viena no atšķirībām starp mani un manu bijušo sievu, kurai mūsu attiecību sākumā bērni pat nepatika. Tos viņa sāka pieņemt tikai tad, kad parādījās pašas bērni," stāsta Andris.

"Arī biznesā, tāpat kā dzīvē, rakstura īpašības es vērtēju daudz augstāk nekā profesionālās zināšanas, jo tās var iemācīties, savukārt rakstura īpašības veidojas ģimenē," uzskata Andris.

Vecākais Andra bērns tagad pārsvarā dzīvojot pie viņa. Sākumā palicis pie mammas, bet "laiks šādas lietas pats noliek savās vietās". "Bērnam parādījās iespēja oponēt mātes viedoklim, un viņš ir tajā vecumā, kad pats jau var izdarīt izvēli. Bet uzsveru, ka mēs nekad nerunājam neko sliktu par mammu," apgalvo Andris.

Andrim neliekot mieru šīs sistēmas robi. "Kur ir kontroles mehānisms, kas apliecinātu, ka bāriņtiesa nav kļūdījusies? Bāriņtiesu darbinieku darbs netiek kontrolēts, lai arī pieņemtie lēmumi atstāj tik nozīmīgu ietekmi uz bērniem! Ja nu bāriņtiesa ir kļūdījusies vai to darījusi apzināti? Neviens šīs institūcijas profesionalitāti nepārbauda, lai arī ir zināms, ka protokolēt sarunas var dažādi – pēc vajadzības. Arī mana pieredze rāda, ka pēkšņi dažu dokumentu nav, bet pēc vairākiem iesniegumiem par to pazušanu no lietas tie atkal parādās. Es to raksturoju kā patvaļīgu un visvarenu rīcību, aizmirstot galveno – bērnu intereses," prāto Andris.

"Šī sistēma emocionāli kastrē vīriešus. Var pienākt brīdis, ka būšu "bezatbildīgais tēvs" vai "vīrietis lupata", kurš vienkārši nolaidīs rokas, tomēr es to negribu. Skumdina tas, ka atbildību no tēviem prasa, bet lēmumus pieņemt – nevaru. Līdzīgi kā biznesā, tur, ja tu kādam pasaki, ka vairs par to neatbildi, prasīt no viņa atbildību vai gaidīt iniciatīvu ir muļķīgi. Tā ir emocionāla kastrēšana – no vīrieša pāri vairs nekas nepaliek – tikai sēklinieki un kuņģis, piedodiet, bet šādu teicienu kaut kur dzirdēju, un tas ir ļoti patiess. Tad vīrietim vairs nav iniciatīvas, atbildības, nav jēgas izvirzīt mērķus, realizēt plānus. Bet mūsu dzīves vērtība ir tikai bērni. Bizness, ceļojumi, hobiji, viss pārējais ir otršķirīgs," uzsver Andris.

"Diemžēl es aizvien biežāk redzu un dzirdu līdzīgus stāstus, no kuriem rodas emocionāli kastrētie vīrieši. Arī viņus izstumšana no bērnu audzināšanas un cīņa ar sistēmas problēmām pazemo. Dažreiz, kad man kāda sieviete sūdzas par savu bijušo, kurš neliekoties ne zinis par bērniem, es pavaicāju viņai: "Vai tu ļāvi viņam pieņemt lēmumus, vai ļāvi piedalīties lēmumu pieņemšanā?" Nereti sievietes pašas veicina bezatbildīgu vīriešu rašanos," uzskata uzņēmējs.

Andris ar vairākiem piemēriem raksturo sevi kā labāku bērnu aprūpētāju nekā viņa bijusī sieva, bet, tā kā nav iespējas uzklausīt šo otru pusi, neatspoguļosim vienas ģimenes iekšējās attiecības. Rakstā uzmanība vairāk vērsta uz iespējamām izmaiņām likumdošanā, jo šādu ģimeņu diemžēl Latvijā ir gana daudz.

Uzsāktajā tiesvedībā bērna vecāki ir procesuāli lietas dalībnieki, kuri vēlas panākt savām interesēm labvēlīgu tiesas spriedumu, un vienmēr paliks neapmierināta tā puse, kura nebūs panākusi labvēlīgu rezultātu savās interesēs. Bet pa vidu ir bērns, un vecāki nereti piemirst padomāt par bērna interesēm. "Bērnam sāp," sarunā norādījis Andris. Bet gribētos Andrim arī pavaicāt, ko viņš pats ir darījis, lai nebūtu bērnam tādu pārdzīvojumu un sāpju. Sīkāk apspriest situāciju no manas puses nebūtu korekti, jo manā rīcībā nav procesuālo dokumentu, kur detalizēti izklāstīta konkrētā situācija.

Runājot par jautājumu – būt vai nebūt pārsūdzamiem bāriņtiesu atzinumiem, pagaidām vienkāršu atbildi nevarēšu sniegt. Kāpēc? Pirmkārt jau tāpēc, ka tiesu sistēmā kopumā, es uzskatu, ir ļoti daudz neatbilstību un nepilnību, kā jau lielā daļā mūsu valsts sistēmu, proti, veselības, izglītības u. c. Kaut vai procesuālie termiņi! Ja bāriņtiesas atzinumi vēl tiktu pārsūdzēti, tad kādos termiņos tiktu izskatīta lieta pirmajā instancē? Kā jau zināms, pirmajā instancē lieta tiek izskatīta tikai tad, kad ir saņemts atzinums no bāriņtiesas. Bāriņtiesās valda pārslodze, tiesas sēdes tiek nozīmētas ļoti attālinātos termiņos, un nereti bāriņtiesas nepaspēj pat sniegt atzinumus tiesas noteiktajos termiņos. Jāsaprot arī – ja bāriņtiesu atzinumi būs pārsūdzami, tad to ikreiz darīs procesā neapmierinātā puse.

Tāpēc šā brīža situācijā, kāda valda tiesu sistēmā kopumā, bāriņtiesu atzinumu pārsūdzēšana jau tā haotisko situāciju varētu padarīt vēl haotiskāku. Sūdzības par bāriņtiesu darbību ir iesniedzamas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā. Un jācer, bet, galvenais, jātic, ka iestādes, kuras strādā bērnu tiesību aizsardzības jomā, tik tiešām savu darbu pilda godprātīgi, profesionāli, primāri nodrošinot bērna vislabākās intereses."

"Jautājumos par aizgādības tiesību piešķiršanu, bērna aprūpi un saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību tiesa pieprasa bāriņtiesas atzinumu un uzaicina tās pārstāvi piedalīties tiesas sēdē. Šādos gadījumos bāriņtiesas pienākums ir iegūt maksimāli vispusīgu informāciju un sniegt tiesai viedokli atzinuma veidā, kāda aizgādība vai saskarsmes kārtības īstenošana bērna interesēm ir visatbilstošākā, jo abi vecāki savstarpēji nespēj nonākt pie kopsaucēja un vienoties par šo tiesību un pienākumu adekvātu īstenošanu, tādēļ ir šo strīdu deleģējuši izlemt valsts un pašvaldības institūcijām, vēršoties tiesā.

Tiesa bāriņtiesas atzinumu novērtē kā vienu no pierādījumiem civillietā un drīkst šim viedoklim pievienoties vai nepievienoties. Bāriņtiesas sniegtais atzinums nedz pusēm, nedz tiesai nav saistošs, līdz ar to nav tiesiska pamata to pārsūdzēt, kā tas ir atzīts arī tiesu praksē. Diemžēl jāatzīst, ka vairākums vecāku, kuri nespēj nonākt pie kopīgas vienošanās un kopīgi pieņemta lēmuma, nav apmierināti ar bāriņtiesas atzinumu, jo viņi nespēj norobežoties no savstarpējo aizvainojumu un ambīciju izpaušanas un fokusēt uzmanību uz bērna psihoemocionālo stāvokli, kā arī izprast un respektēt bērna vajadzības.

Ja bāriņtiesas atzinums nesaskan ar kādas no pusēm viedokli, tad attiecīgi vecāki apšauba bāriņtiesas lēmuma tiesiskumu, taču atšķirīga viedokļa esamība nav pamats uzskatīt, ka bāriņtiesas pieņemtie lēmumi ir nepareizi, nepamatoti vai amatpersonas rīkojas neprofesionāli.

Gadījumā, ja vecāks nepiekrīt lēmumam un uzskata, ka bāriņtiesa nav kompetenti un vispusīgi izvērtējusi visus apstākļus, uz kuriem ir balstīts atzinums, tad vecākam ir tiesības iesniegt tiesā pierādījumus savu iebildumu apstiprināšanai pret bāriņtiesas lēmumu, un tiesa tos vērtēs kopsakarā ar citiem pierādījumiem lietā. Tādējādi galīgo lēmumu strīdus jautājumā pieņem tiesa, izskatot konkrēto civillietu. Turpmāk vecāks var pārsūdzēt attiecīgo tiesas nolēmumu, līdz ar to nav pamatots uzskats, ka tiesa izlemj lietu atbilstoši bāriņtiesas atzinumam un ka pret to nav iespējams celt iebildumus."

Institūciju atzinumi ir novērtējami pēc tiem pašiem kritērijiem, pēc kādiem vērtē pierādījumus. Tam nav stiprāka pierādījuma spēka, salīdzinot ar kādiem citiem pierādījumiem.

Turklāt attiecībā uz atzinuma nepārsūdzamību Augstākās tiesas Senāts savā 2004. gada 11. jūnija lēmumā Nr. SKA-125 norādījis, ka bāriņtiesas atzinums nav tiesai saistošs, izlemjot jautājumu par bērna aizgādību. Civilprocesa likuma 126. pants noteic, ka pašvaldības iestādes atzinumu tiesa novērtē kā pierādījumu un tiesas nepievienošanās atzinumam motivējama lietā pieņemtajā spriedumā vai lēmumā. Līdz ar to pieteicējam ir tiesības lietā, kas tiek izskatīta civilprocesuālā kārtībā, iesniegt pierādījumus savu iebildumu apstiprināšanai pret bāriņtiesas lēmumu. Tādējādi galīgo lēmumu strīdus jautājumā pieņems tiesa, izskatot konkrēto civillietu. Bāriņtiesas atzinums vēl neko nemaina strīdā iesaistīto personu tiesiskajās attiecībās.

Rezumējot jānorāda, ka bāriņtiesas atzinums nav vienīgais pierādījums, uz kā pamata tiesa lemj, kuram no vecākiem uzticēt bērna aprūpi. Civilprocesa likuma 97. pants noteic, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem. Nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu. Tiesai spriedumā jānorāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus – par nepierādītiem.

Papildus jānorāda, ka persona, kura uzskata, ka tiesas nolēmums ir nelikumīgs vai nepamatots, var to pārsūdzēt likumā noteiktā kārtībā. Civilprocesa likuma 413. panta pirmā daļa noteic, ka par pirmās instances tiesas spriedumu lietas dalībnieki var iesniegt apelācijas sūdzību. Apelācijas sūdzībā jānorāda Civilprocesa likuma 416. pantā noteiktais, tostarp minētā panta pirmās daļas 5. punkts noteic, ka apelācijas sūdzībā norāda, kā izpaužas sprieduma nepareizība, motivējot, kāpēc sūdzības iesniedzējs uzskata, ka lietā nepareizi konstatēti fakti vai nepareizi novērtēti pierādījumi, sniegts nepareizs lietas apstākļu juridiskais novērtējums vai nepareizi piemērota materiālā tiesību norma, pārkāpta procesuālā tiesību norma. Līdz ar ko, ja persona uzskata, ka tiesa nepareizi novērtējusi pierādījumus, tā rezultātā taisot nepareizu spriedumu, šo spriedumu ir iespējams pārsūdzēt apelācijas kārtībā.

Savukārt attiecībā uz iesniegumā norādīto saistībā ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas darbu norādāms, ka šis jautājums nav Tieslietu ministrijas kompetencē, līdz ar to iesniedzējai, ņemot vērā to, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija ir Labklājības ministrijas padotībā esoša iestāde, ar iesniegumu jāvēršas Labklājības ministrijā.

Nobeigumā vēršam uzmanību, ka Tieslietu ministrijas funkcijas, uzdevumus un kompetenci nosaka Ministru kabineta 2017. gada 16. augusta noteikumi Nr. 474 "Tieslietu ministrijas nolikums", kas neparedz Tieslietu ministrijas tiesības sniegt saistošu tiesību normu skaidrojumu vai veikt normatīvo aktu oficiālu interpretāciju. Līdz ar to Tieslietu ministrijas viedoklim ir tikai informatīvs raksturs."