Astoņi vecmāmiņu padomi, kurus jaunajiem vecākiem labāk ignorēt  (8)

Portāls "Detimail" mēģina tikt skaidrībā, kādas tad ir vecmāmiņu laimīgās dzīves receptes, un vai tām ir kāda saprātīga doma.

Vecmāmiņa ir pārliecināta: sausam, paēdušam un veselam mazulim vienkārši pašam jāspēj izklaidēties patstāvīgi. Rokās viņš jāņem tikai tad, ja nepieciešams, piemēram, lai pabarotu vai pārģērbtu. Tā mazulis izaugšot daudz neatkarīgāks, bet sievietei būs personīgais laiks un mugura vesela. Skan jau pietiekami adekvāti.

No otras puses – bērnam tuvs un fizisks kontakts ar mammu ir dzīvei svarīgs. Smarža un mammas sirdspuksti nomierina, viņš jūtas drošībā un labāk attīstās. Zīdaiņa vecums ir ļoti īss bērnības periods, un mammas rokas viņam ar katru mēnesi kļūs nepieciešamas arvien mazāk un mazāk. Ir jātver brīdis un tas jābauda, neaizmirstot, protams, ievērot arī interešu līdzsvaru.

Vecmāmiņai gandrīz vienmēr ir auksti, jo līdz ar vecumu asinsrite un vielmaiņa kļūst lēnāka. Tādēļ viņai šķiet, ka arī mazulim salst. Tikai vilnas zeķītes paglābs mazo no apsaldēšanās.

Bet bērniem viss ir otrādi un pārkarst bērns var daudz vienkāršāk nekā nosalt, un, kā apgalvo ārsti, pārkaršana ir daudz bīstamāka. Mammas uzdevums – savlaicīgi noģērbt lielo apģērba kārtu. Vai arī pretēji, vecmammai par prieku – pasiltināt cepurīti…

Jo tuvāk nāk bērna pirmā dzimšanas diena, jo uzstājīgāk omīte piedāvā bērnam matus nodzīt uz nullīti. Viņa ir pārliecināta: pēc matu nodzīšanas bērnam tie izaugs daudz biezāki un spīdīgāki. Ja to neizdarīs, tad mazulis staigās ar niecīgu, plānu astīti visu mūžu. Tā ir klasiska loģiskā kļūda: "pēc" nenozīmē "sekas". Pēc gada vecuma bērniem notiek dabiska pūku matiņu pāreja uz "normāliem" matiem, un nodzīšana šo procesu vienkārši padara acīmredzamāku.

Bērna matu daudzums un kvalitāte, bet vēlāk jau pieaugušā – tiek noteikts tikai ģenētiskā mantojumā. Vēl jo vairāk – ārsti-trihologi uzskata, ka, dzenot matus ar mašīnīti, var nodarīt kaitējumu matu saknēm, un tā rezultātā tie būs sliktāki. Tā arī vecmāmiņai pasaki!

Vecmāmiņām nācās bezgalīgi "vārīt" autiņus, mazgāt piečurātos gultas matračus un ar rokām mazgāt rāpulīšus, jo viņām taču nebija autiņbiksīšu un veļasmašīnu. Bērna pieradināšana iet uz podiņa nopietni atviegloja ģimenes dzīvi un auklīšu darbu bērnudārzos. Bērnu sēdināt uz podiņa centās teju no dzimšanas. Protams, tas ir pārspīlēti, bet tomēr… Mammas šī mērķa sasniegšanai tērēja daudz spēku, bet tajos laikos tas bija ļoti aktuāli.

Mūsdienu sievietei objektīvi nav nepieciešams gada vecumā bērnu censties sēdināt uz podiņa. Viņš pilnībā var izmantot autiņbiksītes, kamēr nepieaugs. Toties, tiklīdz mazulis būs gatavs, viņš visai viegli apgūs podiņmācību. Lai tas notiek pēc divu gadu vecuma, bet tas būs nesāpīgi visiem dalībniekiem.

Citādāk – "ļaunu aci uzliks". Šie mīti nāk no tāltālas pagātnes, kad bērnu mirstība bija augsta, bet medicīna nepazina potes un antibiotikas. Mūsu vecmāmiņas, protams, nav tik senas, bet maģisko domu spēks ir stiprs arī mūsu laikos.

Jaundzimušo rādīt visiem pēc kārtas patiešām nevajadzētu, bet ne jau "ļaunās acs" dēļ, bet iespējamo infekciju un vīrusu pēc. Interesanti, ka "ļaunās acs" fenomens kaut kādā mērā izplatījies arī attiecībā uz bērnu bilžu ievietošanu internetā. Mammas baidās ievietot mazuļu fotogrāfijas, lai gan nekādas fiziskas bīstamības, protams, nepastāv. Un vispār – viņām ir tādas tiesības, ja pašas to vēlas.

Šķiet, ka mūsu vecmāmiņas audzinājušas fizioloģiski citādākus zīdaiņus. Kopš dzimšanas šie brīnumbērni pamodās tieši trīs reizes uz ēdināšanu. Vakarā šo ideālo bērnu ielika savā gultā, un viņš gulēja tur visu nakti veselīgā nakts miegā. Un tas tāpēc, ka viņiem esot bijis režīms, bet tev – neierobežota barošana – lūk, tad arī pati mokies!

Ikviena sieviete kaut kādā brīdī saprot, ka bez režīma dzīves nav un visiem procesa dalībniekiem tas ir reāli nepieciešams. Bet, kamēr normalizējas laktācija, kamēr bērns un mamma tikai pierod viens pie otra, ārsti rekomendē mazuli barot pēc pieprasījuma. Ja vien iespējams izturēt nelielākus pārtraukumus starp ēdienreizēm, tad, visticamāk, mazulis pats izveidos sev ērtu ēšanas grafiku. Mammai atliks vien tam sekot.

Četru mēnešu vecumā vecmāmiņa sāk runāt par piebarošanu. Krūts piens neesot pietiekama barība. Mazulis nepaēdot un tikai olas dzeltenums, ābolītis, nu sliktākajā gadījumā – sula – glābšot situāciju.

Pasaules Veselības organizācija rekomendē – ja bērns tiek barots ar krūti, tad piebarošanu ieteicams uzsākt ne agrāk kā bērna sešu mēnešu vecumā. Ja bērns tiek barots jaukti vai ar mākslīgo piena maisījumu, tad piebarošanu var sākt arī agrāk. Bet jebkurā gadījumā – ir jāklausa pediatrs, nevis omīte. Jo viņas zināšanas tomēr ir gana novecojušas.

Vecmāmiņa nav sadiste, vienkārši viņu tā mācīja: kad bērns raud, nevajagot pie viņa uzreiz skriet un ņemt rokās. Pakliegs un pārstās, pie viena – plaušas labāk strādās. Skumji, bet šī metode strādā. Ja regulāri nepievērsīs uzmanību mazuļa raudāšanai, viņš, visticamāk, arī pārstās saukt vecākus. Tā, piemēram, bērni, kurus vecāki pametuši, praktiski nekad neraud, jo zina, ka pie viņiem neviens nepienāks. To apliecina arī "Cālis" stāsts par ģimeni, kuri adoptēja divus bērnus – māsu un brāli. Sofijas un Roberta stāstu atradīsi šeit.

Regulāri atstājot bērnu "paaurot", izaudzināsi ērtu, bet diezin vai laimīgu cilvēku. Viņam pasaule nekad nebūs droša un laba vieta. Un kad tā nereaģē uz viņa saucieniem, bērnam rodas rūgta pieredze.