Foto: Shutterstock
Ja mēs ņemtu vērā senākas tradīcijas, tad šo dienu – 17. janvāri – būtu jāizsludina par cūkkopju profesionālajiem svētkiem un jādod brīvdiena čaklajām saimniecēm. Senākos laikos tieši tā to dēvēja – par saimnieču svētdienu!

Šajā dienā esot darāmi tikai visneatliekamākie darbi, bet pārējais laiks jāvelta svinēšanai (dančus ieskaitot). Ar šā gada Mēness kalendāru aicinājums līksmot un brangi pieēsties gan īsti nesakrīt (tieši šodien sākas jauns Mēness cikls, kad nav pārāk daudz enerģijas un silti ieteicama atslodze), taču katra paša ziņā ir tas, kam vairāk uzticēties – tradīcijai vai Mēnesim.

Uzreiz arī jāpiebilst, ka šī nav nekāda seno baltu laika rata pietura – tā ir katoļu svētajam Antonijam par godu nosprausta diena, un tā nu ir iegadījies, ka šā svētā aizbildnībā nodoti sīklopi un cūkas tajā skaitā.

Cūkganiem šajā dienā savulaik izrādīts īpašs gods – tie labi mieloti un (droši vien – ja vecums atbildis) pat uz krogu dzirdināt un dancināt vesti. Savukārt cūcēniem miera nav bijis – dažviet sastopamie ticējumi vēsta, ka Teņa (Tanīs, Tuņņa, arī Cūkauša) dienā tie migā aiz astes jāapveļ, citi – ka jāiet uz cūkkūti ar zvaniem, dziedot:

Ak, tu, cūku Tanīsiņ,
Tavu skaistu sivēniņ:
Pati cūka zābakos,
Sivēniņi kurpītēs.

Ir arī ekstrēmāki cūku ražības nodrošināšanas veidi – Plāņos pierakstīts ieteikums cūkas vizināt ar ragaviņām no kalna. Bet varot arī citādi izzīlēt – saimniecei uz cirvja kāta jāuzliek maizes un gaļas gabaliņš un jāpaaicina suns: ja tas pirmo ņems gaļu, tad tajā gadā cūkas labi paaugsies. Nu, ko – atliek novēlēt līksmu dienu un prātīgus suņus!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!