Gaidi mani. Kā rīdziniece Aļona Ziemassvētkos atrada savu ģimeni Zviedrijā  (7)

Māmiņa bojā gāja, kad Aļonai bija 11 gadu – traģēdija norisinājās meitenes acu priekšā. Viņa pati izsauca policiju un neatliekamo palīdzību. Atceroties notikušo, Aļona nespēj valdīt asaras. Viņas brālītim Aļošam tobrīd bija tikai 3 gadi, māsiņai Taņai – 5. Kopā ar viņiem dzīvoja arī divi patēva bērni. Kad traģēdijas vaininieku iesēdināja cietumā, pusmāsas un pusbrāļi nonāca bērnunamā. Jau mēnesi vēlāk radiniece aizveda Aļonu uz Rīgu – apglabāt mammu, bet pēc tam teica: "Tu dzīvosi pie manis".

"Es teicu, ka gribu atgriezties bērnunamā pie brāļa un māsas. Taču tante teica, ka es vēl esmu maza un nesaprotu, ko runāju," atceras Aļona. "Domāju, viņa pieņēma mani tikai tādēļ, lai es auklētu viņas bērnus! Mums ar Taņu un Aļošu pat neļāva atvadīties! Kopš tā laika mēs vairs neredzējāmies. Tante iebilda pret tikšanos, bet pēc kaut kāda laika paziņoja, ka viņu vairs nav bērnunamā. Esot jādzīvo tālāk, neatskatoties uz pagājušo. Es vairs neko nejautāju – bezjēdzīgi."

Tūlīt pēc 18. dzimšanas dienas es pametu tanti un nolēmu piepildīt sapni – atrast brāli un māsu. Aizbraucu uz bērnunamu, kur man apstiprināja, ka Taņa un Aļoša vairs Latvijā nav. Nemeklējies, viņiem ir sava dzīve, adoptēti uz Zviedriju, tur ir viņu ģimene, kas nozīmē, ka mēs vairs neesam radi. Es nepadevos. Staigāju pa arhīviem – Rīgā un Tukumā, kur dzīvojām, un man izdevās noskaidrot viņu jauno adresi, uzvārdu un vecāku dzimšanas gadu. Uzreiz tiku brīdināta, ka nav vērts pie viņiem braukt, kamēr nav pilngadīgi – tādi ir Zviedrijas likumi. Nosūtīju vēstuli, kura adresātu nesasniedza (vēlāk noskaidrojās, ka es kļūdījos ar pilsētas nosaukumu). Nolēmu gaidīt, līdz brālim būs 18 gadu."

Galu galā tuviniekus atrast palīdzēja raidījuma "Gaidi mani" brīvprātīgais no Latvijas Mārtiņš Ziebergs, kurš uzrunāja kolēģi Zviedrijā. Ar brāli Aļona satikās televīzijas studijā (māsa tobrīd jau dzīvoja atsevišķi). Jaunajā ģimenē Aļošam tika dots cits vārds – Viktors (bet māsu Tatjanu nosauca par Mariju) – un uzvārds. Viņš zināja, ka ir no Latvijas, jo zviedru pasē kā dzimšanas vieta ir norādīts Tukums. Taču viņam nebija ne jausmas, ka viņam ir vēl viena vecākā māsa. Ziņa no brīvprātīgā Viktoram nāca kā zibens no skaidrām debesīm.

"Es zināju, ka Viktors vairs nerunā krieviski un neatceras savu Latvijas bērnību – iespējams, tā arī ir labāk. Mēs abi nedaudz zinām angļu valodu. Es ļoti baidījos, vai mēs sajutīsimies tuvi, galu galā viņš ir zviedrs, bet mans uztraukums bija velts. Satikāmies Maskavā, bet pēc tam viņš atbrauca pie manis uz Rīgu. Pilnīgi tuvs un silts cilvēks," stāsta Aļona. "Mēs bijām pie mammas kapa. Viņš stāstīja, ka ir ļoti pateicīgs savai zviedru ģimenei, kas viņam deva laimīgu bērnību un iespēju redzēt pasauli. Priecājos, ka viņam viss tā salicies. Plānoju vasarā braukt ciemos – viņš ar vecākiem dzīvo nelielā ciematiņā un strādā galdniecībā. Brāļa audžumamma arī brauca uz Maskavu – ļoti patīkama sieviete, kas no sirds priecājās par dēlu."

Arī Viktors neslēpj savu prieku un laimi – pēc tikšanās ar māsu publicējis feisbukā kopīgu foto ar pavadvārdiem: "Here she is. By side, in Moscow. After she's been looking for me all her life and now found me. But now she's standing here. My sister! A sister I never knew existed. But she exists. And I love her. Alena Burele her name is. And she's mine, my sister". ("Lūk, viņa. Starp citu, Maskavā. Visu dzīvi meklējusi mani un tagad atradusi. Un tagad viņa stāv šeit. Mana māsa! Māsa, par kuru es nemaz nezināju. Bet viņa ir. Un es viņu mīlu. Viņu sauc Aļona. Un viņa ir mana, mana māsa."

Aļona neslēpj – viņa nožēlo par to, ka neuzstāja palikt kopā ar brāli un māsu: "Esmu pārliecināta, ka arī mani adoptētu uz Zviedriju, kaut uz citu ģimeni! Tolaik zviedri sponsorēja to bērnunamu Irlavas novadā un ļoti daudzus bērnus sūtīja turp. Domāju, Zviedrijā man būtu labāka dzīve – tur rūpējas par visiem pilsoņiem, bet pie mums likumi ir nevis normāliem cilvēkiem, bet augstākajai kastai. Cik reižu esmu saskārusies ar šo sistēmu! Pat ja es nebūtu adoptēta, pēc bērnunama valsts man piešķirtu kaut kaktiņu dzīvošanai, kamēr tagad visus šos gadus mēs ar vīru un bērniem esam spiesti īrēt mitekli. Es mīlu Latviju, bet es brauktu projām pie pirmās izdevības."

Aļonai ir divi bērni, kurus viņa ļoti mīl. Pēc profesijas – šūšanas tehnoloģe-modelētāja, bet darbu šajā nozarē nav atradusi, strādā viesnīcā. "Iztikai pietiek, bet tagad, kad zinu, ka kaut kur ir tuvinieks, kas grūtā brīdī būs līdzās, dzīvot kļūs daudz vieglāk," teic Aļona. "Liels paldies Mārtiņam par to, ka dāvā cilvēkiem tādu laimi!"

Četros gados Mārtiņš Ziebergs kā brīvprātīgais cilvēku meklētājs ir palīdzējis atrast vairāk nekā 700 personas, ko meklē radinieki, draugi, paziņas un kolēģi. Ik mēnesi – jauns saraksts ar tiem, kas meklē, cer un gaida.