Es vienmēr atradīšu izeju, ja ne – atradīšu savu ceļu, šāda aksioma latīņu valodā ir uztetovēta uz Diānas Makbeinas labās rokas apakšdelma, un tetovējums tapis pēc viņas dzīvē svarīgākās satikšanās – sākumā vienkārši ar puisi no Jamaikas Dērveinu Makbeinu (Derwayne McBayne), kurš nu ir viņas vīrs, un jaunā ģimene dzīvo Rīgā un audzina sešus mēnešus veco Džesiku, smaidīgu princesīti ar melniem, sprogainiem matiņiem.
Viena nejauša tikšanās pludmalē, sagaidot saullēktu, acu skatiens, sarunas – un Diānas sirds, pašai nemaz neapzinoties, bija iekarota. Viņa ir 41 gadu veca sieviete, mamma 13 gadus vecam dēlam no pirmajām nopietnajām attiecībām un pusgadu vecajai Džesikai, kura ir jamaikieša meitiņa. Diāna, kā pati saka, ir diplomēta juriste, bet 22 gadus strādā reklāmas jomā, ir mediju eksperte. Arī tagad, auklējot mazo Džesiku, viņa turpina strādāt no mājām.
Kā sākās Diānas stāsts tālajā Jamaikā, kādi šķēršļi pāra attiecību nostiprināšanai bija jāpiedzīvo, kā tagad rit ģimenes dzīve Latvijā un kādi ir viņu plāni, par to stāsta Diāna, ar kuru tiekos pie viņiem mājās, dzīvoklī attālajā Rīgas centrā. Pirms speru kāju pār mājokļa slieksni, mani sagaida astoņus gadus vecais labradors Bono, pretim pa vienai iznāk arī pūkainās un mīlīgās kaķenes Grieta un Mūna. Inspekcija ir veikta un atļauja doties tālāk istabā – akceptēta. Mazā Džesika ir iemigusi, un mēs varam sākt sarunu.
Janvāris Jamaikā – draudzenes kāzas un liktenīgā tikšanās
Tas notika pirms trīs gadiem, janvārī, kad Diāna kopā ar vēl 17 cilvēkiem no Latvijas bija aizceļojuši uz tālo Jamaiku, lai svinētu kāzas. Precējās latviete ar latvieti, taču pāris bija nolēmis kāzu ceremoniju piedzīvot skaistā, eksotiskā vietā, kāda, nenoliedzami, ir Jamaika.
Un tad Dērveins aicinājis viņu satikties ārpus viesnīcas, jo tās teritorijā viņš kā darbinieks nevar satikties ar "klientiem". "Ārpus viesnīcas?! Kas, es traka! Mums taču tūrisma kompānija brīdināja, ka nekur ārpus viesnīcas iet labāk nevajag, pie tās teritorijas būdiņā sēž apsardze, kas visu uzrauga. Es mūžā tā nekad nebiju darījusi, bet aizgāju pie policistes un pastāstīju, ka vēlos doties tur un tur, ka ar mani nāks Dērveins, kurš, protams, viesnīcā ir zināms, turklāt mūsu abu datus pierakstīja. Viņš gribēja man parādīt vietējos ciematiņus, vienā no kuriem pats dzīvo. Un tad es nodomāju – ja nu kas, apsardze visu zina," par savu trakulību tagad pasmejas Diāna. Viņa turpina: "Viņš man parādīja, kā dzīvo vietējie iedzīvotāji. Tur būdiņās bija viss kopā un daudz – suņi, kaķi, veci cilvēki, viss ņurkšķēja, ļurkstēja, mūzika skanēja."
Diāna pie sevis nodomājusi, cik žēl, ka tieši pēdējā dienā satikusi "riktīgi foršu džeku", ar kuru bijis varen feini parunāties.
Atgriešanās realitātē jeb Latvijā
"Tā nu es tovakar iesēdos lidmašīnā, atlidoju un domāju – tas arī viss, tā mēdz gadīties. Bet viņš man sāka rakstīt, vaicāja, kad atkal atbraukšu, bet es viņam teicu, ka pasaulē ir tik daudz citu valstu, kur ceļot, ka uz Jamaiku jau nu gan vairs nebraukšu. Bet visu laiku prātā bija doma, ka viņš ir ļoti foršs cilvēks, un arī vēstules pamazām kļuva mīļākas. Vispār es nekad uz svešzemju vīriešiem nebiju skatījusies, un latvieši jau vispār ir stereotipiski noskaņota tauta," uzskata Diāna.
Tā sarakstē pagājis aptuveni gads, un starp abiem nemitīgi urdīja nemiers – kā atkal satikties klātienē. "Jamaikā valdība dara visu, lai cilvēki nekur neceļotu. Tur ir ļoti lēts darbaspēks, zemas algas, Dērveinam, strādājot smalkā viesnīcā, alga bija tikai ap 400 ASV dolāru. Un turienes iedzīvotājiem, katrā ziņā vairākumam, nemaz nav pases, kas ir ceļošanas dokuments. Valsts iekšienē iedzīvotājiem ir identifikācijas kartes, un ar tām pietiek, piemēram, lai iestātos darbā. Bet karte neder ceļošanai, līdz ar to mēs sākām domāt, kā Dērveinam iegūt pasi. Dokumenta izgatavošana maksā bargu naudu – ap 600 ASV dolāru, nemaz nerunājot par sarežģīto dokumentu savākšanas procesu. Un tas viss tikai tādēļ, lai vietējie paliktu savā valstī, strādājot par nieka algu," stāsta Diāna.
Tā kā sarakste bija vēl ciešāka, Diānai kopā ar dažiem draugiem radās izdevība atkal aizbraukt uz Jamaiku, un šajā reizē abi saprata, ka viens bez otra vairs nevēlas dzīvot, taču Diāna uzreiz pateikusi gan sev, gan Dērveinam, ka viņa sevi neredz Jamaikā. "Ko tad es tur darīšu?! Turklāt man taču ir dēls, kuram jāiegūst laba izglītība, kas tur, protams, ir pavisam citā līmenī. Es te Latvijā visu pārdošu? Tā mēs atkal šķīrāmies, bet jau ar domu, ka Dērveinam jāiegūst pase un jāatbrauc uz Latviju. Lidostā jau bija pavisam grūti," atzīst Diāna.
Neiespējamā misija – dokumentu noformēšana vīzai uz Latviju un kāzas
Vēl tad, kad Diāna bija otro reizi Jamaikā, viņa palīdzējusi draugam dokumentu kārtošanā. "Tas vispār ir vāks, iespējams, ja es tur nebūtu iejaukusies, diezin vai vīzu ceļam uz Latviju Dērveins vispār būtu dabūjis. Attieksme briesmīga, bet, tiklīdz pie apvāršņa parādās "baltais", tas ir, es, un piemeloju, ka esmu viņa juriste, lietas sāk tomēr risināties. Pusgadu mēs kārtojām dokumentus, turklāt katra papīriņa iegūšana maksā ap 100–150 ASV dolāriem. Vēl jāuzrāda, ka kontā ir pietiekami daudz naudas, situāciju sarežģītāku radīja fakts, ka Jamaikā jau nav Latvijas vēstniecības, dokumentus vīzai kārtojām Kingstonā, kas ir Jamaikas galvaspilsēta, un tur atrodas spāņu pārstāvniecība. Dērveins, tāpat kā pārējie Jamaikā strādājošie, darbā ir aizņemts sešas dienas nedēļā, garas darba stundas, un ikviens brauciens ārpus dzimtā ciema izmaksā dārgi – gan naudas, gan laika ziņā, bet mēs to izdarījām – vīzu uz trīs nedēļām dabūjām," stāsta Diāna.
Dērveins atlidoja uz Latviju un pēkšņi ieminējās Diānai, ka abi varētu apprecēties. "Es nekad neesmu bijusi precējusies, neesmu vispār par to domājusi, bet es nedomājot teicu – labi, precamies. Dērveins ir kristietis, luterānis, tāpat kā es. Aizgājām pie mācītāja, sarunājām visu. Tiesa, pabiju arī vienā baznīcā Vecrīgā, kur "izbaudīju" tik augstprātīgu attieksmi. Bet toties atradu savu īsto mācītāju, un kāzu ceremonija mums bija angļu valodā."
Tā nu jaunais pāris bija ticis vīra un sievas godā, bet Dērveinam vīza bija tikai uz trīs nedēļām, tāpēc bija jāpošas garajā ceļā atpakaļ uz Jamaiku. Lai iegūtu uzturēšanās atļauju Latvijā, Dērveinam jādodas uz savai mītnes zemei tuvāko valsti, kurā atrodas Latvijas vēstniecība, un viņa gadījumā tā ir ASV. Diāna pēc palīdzības arī vērsusies tepat Latvijā, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, kur uz viņu skatījušies kā uz personu, kas mēģina ievest iespējamo teroristu, lai gan Dērveinam dokumentu mape esot tik bieza, tajā atrodamas dažnedažādas izziņas, arī no Jamaikas policijas. Protams, arī iespaidīgas naudas summas kontā pieprasītas, lai gan Diāna norādījusi, ka abi tagad ir viena ģimene, kas nozīmē arī kopīgu mājsaimniecību. Turklāt, pēc Diānas ieskatiem, likuma prasībai par līdzekļiem kontā īsti jēgas nav, jo var taču aizņemties, ieskaitīt, uzrādīt un atdod aizdevējam. Tā nav garantija, ka cilvēkam būs, par ko šeit dzīvot.
Lielu paldies Diāna saka Latvijas vēstniecības ASV darbiniecei Vitai Majorei, kura palīdzējusi, cik spējusi. Viņa izstāstījusi, skaidrojusi, mierinājusi – tā, kā Diānas ieskatā būtu jāstrādā ikvienam ierēdnim, – savu iedzīvotāju labā. Beigu beigās vienojušies, ka dokumenti tiks sūtīti ar kurjerpastu un Dērveinam nebūs jābrauc uz ASV. Bet arī šajā ceļā parādījušies likumu robi, un Diānai nācies atrast kādu reālu cilvēku ASV, kas fiziski aizies uz banku un samaksās valsts nodevas, kas nepieciešamas dokumentu pārsūtīšanai, jo no Latvijas ar bankas pārskaitījumu, tāpat kā no Jamaikas, to nevarot izdarīt.
Oktobrī bija ieplānots kāzu ceļojums uz Grieķiju, bet jaunais pāris tā arī nebija drošs, vai izdosies tajā aizbraukt. Izdevās, bet… Kad beidzot garais dokumentu kārtošanas process, kura laikā iegūta uzturēšanās atļauja Latvijā uz gadu, bija galā, Dērveins ielidoja Rīgā, bet nākamajā dienā abi sēdās lidmašīnā, lai baudītu medusmēnesi.
Mamma aizrijas; tētis nav 21. gadsimta cilvēks
Kad Diāna teica jāvārdu savam izredzētajam, viņas mamma un māsa atradās ceļojumā Kanāriju salās. Diāna māsai par kāzām pastāstījusi, lūdzot pateikt mammai, vakariņās, pie vīna glāzes. Pēcāk mamma atzinusies, ka, saņemot šādu ziņu no Diānas, aizrijusies, bet uzreiz sapratusi, ka nav jēgas kaut ko meitai teikt, tāpat darīs, kā pati gribēs. Jā, runa ir par cilvēku aizspriedumiem pret cilvēkiem ar tumšāku ādas krāsu. Piemēram, Diānas tētis, kā viņa pati saka, "nav 21. gadsimta cilvēks". Viņš nevar pieņemt, ka meitai ir vīrs ar citu ādas krāsu. Viņš sacījis – lai iemācās latviešu valodu, tad varbūt parunās, bet tad, kad piedzimusi Džesika, tikai noteicis, "labi, ka gaiša". Tētis arī atteicies meitu vest pie altāra, bet Diāna par to nebēdā, viņa priecājas, ka to izdarīja cilvēki, kas viņu atbalsta, – draugi. "Man kāzās bija debeszila kleita, vīram ļoti patīk šī krāsa."
Taču pirms tam Diāna savu lēmumu esot nopietni izvērtējusi, arī apzinoties, ka varētu nākties saskarties ar ne to labāko attieksmi. Tad, kad nācās kārtot visas dokumentu lietas, Diāna lūdza padomu arī draudzenei, kura ir advokāte, un arī viņa uzdevusi jautājumu: "Vai tu esi pārliecināta, vai apzinies, ko tu dari?" Jā, kā nekad mūžā, atbildējusi Diāna. "Ja nebūtu mīlestības, bez tās normāls cilvēks to visu neizturētu," apliecina sieviete, kura atzīst, ka sava topošā vīra vecumu uzzinājusi vien tad, kad viņš atsūtījis savus datus dokumentu kārtošanai. 15 gadus jaunāks par viņu pašu! Bet, kā uzsver Diāna, viņš gan izskatās vecāks, gan tāds arī ir pēc būtības.
Dērveins sākumā ieguva uzturēšanās atļauju Latvijā uz gadu, bet nu tā ir pagarināta uz četriem. Pēc tiem jākārto latviešu valodas eksāmens, un pastāv iespēja iegūt beztermiņa uzturēšanās atļauju un, ja ir vēlme, kārtot Latvijas pilsonību. Līdz tam vēl ir laiks, bet Diāna atzīst, ka latvieši joprojām dzīvo ar vecum veciem stereotipiem, jo īpaši vecāka gadagājuma cilvēki.
Diānas draugi, darba kolēģi, paziņas – visi šo jaunumu uztvēruši normāli, un Dērveins ir pieņemts visās kompānijās, pat draugi vairāk pievēršoties viņam nekā Diānai.
Džesikas dzimšana – jautrākās dzemdības vecmātēm
Džesika piedzima gadu pēc Diānas un jamaikieša kāzām – 21. jūlijā. Kā saka Diāna, bērniņa ieņemšana bija plānota konkrētā dienā un viss arī izdevās. Dērveins bijis klāt dzemdībās un uzjautrinājis visu medicīnas personālu. "Viņš ir ļoti mīļš, pozitīvs, daudz smaida un bieži dzied. Vecmātes atzinās, ka šīs viņām bijušas jautrākās dzemdības. Kad piedzima meitiņa, Dērveins konstatēja, ka bērnam nav tik tumša ādas krāsa. Un es arī pasmējos pretim – ko tad tu gaidīji – zaļu, vai? Ārsti atzina, ka acīmredzot man ir ļoti spēcīgi gēni, jo meitiņai patiešām ādas krāsa nav tik tumsnēja. Viņš bija paguvis arī uzjautrināt citas mammas, mums gāja jautri," stāsta Diāna.
Nu jau mazā Džesika ir arī nokristīta. "Jā, Dērveins ļoti tic Dievam. Ja man tā padarīšana ir tādā vienā līmenī, tad viņam pavisam nopietni. Viņš bija šokēts, ka man mājās stāv Bībele, bet neesmu to lasījusi. Tagad sāku it kā lasīt, bet, tikusi līdz 17. lapaspusei, sapratu, ka tās lasīšanai tomēr jānobriest," atklāta ir Diāna.
Dērveins ļoti pieķēries un mīl mazo, ik brīvu brīdi ar viņu nodarbojas. "Viņiem abiem ir kaut kāda īpaša saikne – kā viņš mazo paņem, viņa uzreiz smaida. Dērveins pat runā dziedot. Mums mājās visu laiku tiek dziedāts. Viņš stāsta, ka uz ielas gan, kad viņš iet un dzied, cilvēki bieži atskatoties. Es jau smejos un saku, ka Latvijā tā nav pieņemts, domā, ka tevi uz trako namu jāved," ikdienas ainiņas iezīmē Diāna.
Ko Dērveins dara Latvijā? Kā ieradās uz pastāvīgu dzīvi, jau otrajā nedēļā sācis strādāt ASV tūrisma kompānijā, pie aviobiļešu rezervēšanas. Diānas kolēģe zināja par šo uzņēmumu un ieteica Dērveinam. Tā kā Latvijā ir cita laika josla, Dērveinam darbs šeit ir naktī, pa dienu viņš guļ. Arī tad, kad ciemojos pie ģimenes, Diāna modina vīru, kuram jādodas uz latviešu valodas kursiem. "Prieks iepazīties," latviski man saka Dērveins, pamodināts un iepazīstināts ar ciemiņiem.
Vēl jau grūti ejot ar latviešu valodu, vieni kursi, par kuriem maksāta barga nauda, pamesti, jo tajos latviešu valoda mācīta gan angļu, gan krievu valodā runājošajiem, bijusi liela putra. Tagad Dērveins apmeklē Latviešu valodas aģentūras rīkotos kursus un esot ļoti apmierināts. Pēc Diānas teiktā, temps ir gana ātrs, bet latviešu valoda ir grūta.
Justies aplidotai un laimīgai
Diānai ir 13 gadus vecs dēls Oto, un abi ar Dērveinu esot labākie draugi. Ar dēla tēvu Diāna nodzīvojusi aptuveni 20 gadus, taču gadiem ilgi šī ģimene bijusi tikai formāla. "Tur nebija mīlestības, tikai kopā dzīvošana, arī pēc bērna piedzimšanas nekas īpaši nemainījās. Pēdējos gadus dzīvojām kā brālis ar māsu – katrs savā istabā. Ja es nebūtu ļāvusies savām sajūtām, intuīcijai, kad satiku Dērveinu, es nebūtu iepazinusi, kas ir laime un mīlestība. Tikai tagad saprotu, ka esmu izmetusi 20 savas dzīves gadus. Protams, es apzinos, ka tā ir tikai un vienīgi mana kļūda. Bet kāpēc mēs tā darām? Ļoti daudzi cilvēki cieš, baidās palikt vieni. Es klausīju sirdij, bet arī prātam. Bet tagad es zinu, ka katram cilvēkam dzīvē ir ielikts, ka tev kaut kur ir tas otrs cilvēks. Varbūt daži baidās ļauties sirdij, tādēļ nesaiet kopā tie, kam būtu jāsaietas, ir kādi pienākumi. Bet es nenožēloju pilnīgi neko. Un Dērveins man sacīja, ka zinājis – viņa dzīvē būšu es un Džesika," acīm mirdzot, stāsta Diāna.
Diāna sarunas gaitā vairākkārt uzsver, cik mīļš un uzmanīgs ir viņas vīrs, tādu attieksmi viņa neesot jutusi iepriekšējās attiecībās. Milzu rožu pušķis agrā rīta stundā, buča, papliķēšana pa dibenu – tāpat vien, ikdienā, šis kopums Diānai šķiet ļoti svarīgs, lai justos sievišķīga.
Viņa arī stāsta, ka gadu starpību nemaz nejūt, jo Dērveins ir ļoti pieaudzis, daudz dzīvē pieredzējis, turklāt daudz lasa. Viņa mamma mirusi, kad Dērveins bija 13 gadus vecs, ģimenē auga pieci brāļi un māsas, un Dērveins iespēju robežās darījis visu, kas viņa spēkos, lai palīdzētu ģimenei. Visi bērni pabeiguši vidusskolu, kas Jamaikā ir visai pārsteidzoši, jo lielākoties jaunieši šādu izglītību neiegūst.
"Viņi (domāti svešzemju vīrieši – aut.) spēj sniegt sievietēm vajadzīgo – uzmanību un mīlestību. Jā, Jamaikā ir daudz cilvēku, kas ir ļoti slinki, par ko liecina viņu nevīžīgā attieksme pret kārtību mājās un pagalmā, bet Dērveins labprāt tīra māju, ļoti garšīgi taisa ēst, iet ārā ar suni," tā Diāna.
Tiesa, viņa arī uzsver, ka šādā laulībā ir jārēķinās ar lielajām kultūras atšķirībām, jo attiecību modelis ģimenē var krasi atšķirties, bet viņi abi mācās, skaidro viens otram, kā pieņemts te vai Jamaikā. "Katra tautība ir atšķirīga, un pārpratumi var būt, bet tāpēc ir jārunā par to. Viņš varbūt nedomā tā, kā es to saprotu. Skaidrs, ka mums katram ir sava mentalitāte un dzīves pieredze, bet mēs mācāmies, respektējam viens otru. Piemēram, pēc Dērveina novērojumiem, latvietes ir ļoti greizsirdīgas, bet Jamaikā sievietes itin nemaz nedomā par to," stāsta Diāna. Vienīgais, ar ko Dērveinam šeit, Latvijā, visgrūtāk sadzīvot, – laika apstākļi. Viņam Eiropa vēl joprojām šķiet visai neizprotama, taču mīlestība nepazīst robežu, un tagad pāris dzīvo Latvijā. Kas zina, varbūt pensijas vecumā, kad nebūs jādomā par bērnu izglītošanu, abi pārcelsies uz silto Jamaiku un baudīs vecumdienas.
"Nebaidīties no savām jūtām, tikt pāri stereotipiem un šaubām," rekomendē Diāna, kura nu esot mīlestības un laimes ieskauta sieviete un mamma. Kopā – laimīgi, mīlestības atslēgām sasaitēti – par to liecinot abu tetovējumi uz rokām, kuras saliekot kopā to itin labi var redzēt.
Lūk, te vēl fotogrāfijas no Diānai nozīmīgiem dzīves notikumiem!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
