Jā, klāt atkal 2.februāris, ar uguni saistīto dievību diena, ko pazīst visā Eiropā un Latvijā atzīmē kā Sveču dienu. Vismaz senākos laikos atzīmēja. Mums tā ir arī viena no četrām Māras dienām gadā, un par tās simbolu kļuvusi svece. Zinātāji apgalvo – šajā dienā padodoties vismaģiskākās, visjaudīgākās sveces un arī ugunsrituāli.
Dažādos avotos Sveču diena dēvēta arī par Vēja dienu, Govju dienu un Svecaini, citviet – par Grabenīcu, Groninicu, Gradnīcu vai Gromnīcu, kur nosaukumā jau manāma saistība ar pērkonu. Mūsu brāļi lietuvieši to tā arī dēvē – par Pērkona dienu, savukārt poļi – par Gromņicu. Kādā sakarā te pērkons? Vienīgais, kas noz vecu ļaužu teiktā pierakstīts un tādējādi līdz mums atnācis, – Sveču dienā svētītas sveces sargājot māju, tajā skaitā no zibens spēriena. Latgalē šajā dienā svētītas sveces liktas arī aizgājējam rokās, lai gaišāks ceļš uz Viņsauli.
Uguns stihija (un svece kā tās pārstāve) iemieso vīrīšķo sākotni, bet degšanai vajadzīgs arī materiāls, tāpēc procesā piedalās arī Zemes stihija (un, protams, Gaiss). Pērkons Zemei sūta auglīgu lietu, un tā top ražena – lūk, arī saitīte, kas sasien kopā visu minēto!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
