Stāsts būs par Māru, ar kuru tiekos kādā attālā Rīgas mikrorajonā, īrētā dzīvoklī. Šī dzīves pieredze netiek atspoguļota tikai tādēļ, lai, ļoti iespējams, daudzi varētu pašausmināties, bet gan tādēļ, ka Māra ir pozitīvais piemērs, kā ar gribasspēku, ar palīdzību no malas censties izrauties no apburtā loka, lai bērni nenonāktu bērnunamā un būtu mammas mīlēti, aprūpēti.
Pēc tikšanās ar Māru ilga saruna bija arī ar Ievu, kura kādu laiku strādāja bērnunamā, kur arī iepazinās ar Māru un citām meitenēm. Ieva bērnunamā vairs nestrādā, bet joprojām gan Mārai, gan dažām citām meitenēm mēģina būt kā mentore lielajā dzīvē. Par problēmām, kas izgaismojas, "absolvējot" bērnunamu, par Māras centieniem dzīvot normālu dzīvi, par klupšanas akmeņiem – lasi turpmāk (fotogrāfijām ir tikai ilustratīvs raksturs – aut.).