Vienīgā blondīne reģionā: skolniece Adele par piedzīvojumiem apmaiņas programmā Čīlē  (4)

Pēc pirmajiem Čīlē pavadītajiem mēnešiem Adele jau guvusi iespaidus par valsti un čīliešiem. Vai zināji, ka vairāki stereotipi par šo valsti ir ne tikai taisnība, bet ir teju raksturīgākā šīs valsts iezīme? Lūk, Adeles skatījums par sešām neparastām lietām Čīlē un latvietes pirmo pieredzi Dienvidamerikā!

Tāpat Adele atceras to, kā pirmajā apmaiņas skolēnu nometnē AFS brīvprātīgie darbinieki ikvienam no skolēniem ironiski bija teikuši: "Jums kā ārzemniekiem noteikti vajadzētu būt laikā, bet droši vien līdzi vajadzētu paķert kādu grāmatu, jo 99,9 procentos gadījumu jums kādu laiciņu būs jāuzgaida."

Zilacainai zeltenei Čīlē piedzīvojumu netrūkst – par to Adelei nācies pārliecināties teju katru dienu. Tā kā Dienvidamerikas iedzīvotāju tradicionālā iezīme ir tumši, teju melni mati, tad blondīnes šeit ir īsta eksotika. "Es nebūtu pārsteigta, ja uzzinātu, ka esmu vienīgā dabīgā blondīne visā savā reģionā. Vismaz uzmanību es saņemu tādu, it kā šis mans pieņēmums būtu patiess. Staigājot pa ielu, visas acis vienmēr ir uz mani – jau lēnām sāku pierast pie auto pīpināšanas, šķelmīgiem smaidiem, acu mirkšķināšanas un skatieniem. Es domāju, ka Latvijā tādu uzmanību saņemt, nevarētu pat plikam skraidot pa ielu. Nenoliegšu, ka no vienas puses tas ir patīkami un pašpārliecinātību ceļoši, taču realitātē tas vienkārši nozīmē daudz sarkšanu, nodurtu galvu un nogurumu. Vismaz pirmajās dienās noteikti. Mēnešiem ejot, jau lēnām sāku to uztvert ar pietiekamu humora devu."

Čīlē tāda "aktivitāte" kā regulāra ūdens dzeršana vienkārši nenotiek. Nemaz nerunājot par diviem litriem katru dienu. Adele stāsta: "Ja čīlietim palūdz glāzi ūdens, tad saņemt var vienīgi "Sprite" vai "Gingerale". Visi, protams, drosmīgi apgalvo, ka drīkstot arī dzert krāna ūdeni, taču tas ļoti spēcīgi garšo pēc hlora. Čīlieši pie visiem saldinātajiem dzērieniem, protams, ir pieraduši, bet mums, eiropiešiem, jau pirmajā nedēļā visa seja bija pumpaina un vēders uzpūties. Tāpēc mums jau ir izveidojusies tradīcija – ar apmaiņas skolēniem, kuri ir mani kaimiņi, pēc skolas dodamies uz veikalu pirkt dzeramo ūdeni. Lieki piebilst, ka mūsu viesģimenes vēl joprojām nesaprot, kāpēc īsti mums to vajag, un ko mēs ar visu to ūdeni darām."

"Jau pirmajā dienā mūs brīdināja, ka ēdiens ir čīliešu veids, kā izrādīt mīlestību un rūpes, bet fiziski nav iespējams sagatavoties tam, ko tas reāli nozīmē. Te mūsu latviešu omas ar savām šantāžām un kaunināšanu par neiztukšotu šķīvi pat tuvu nestāv. Pirmajās ēdienreizēs mana viesģimene bija pārliecināta, ka esmu slima, jo ļoti maz ēdu - realitātē es ēdu vismaz divreiz vairāk nekā Latvijā.

Par spīti dažādiem stereotipiem un pārpratumiem jaunajā vidē, Adele atzīst, ka Čīle bijusi pareizā izvēle apmaiņas gadam. Viņa uzsver, ka ir interesanti uzzināt dažādas tipiskās valsts iezīmes un arvien vairāk pierast pie čīliešu mentalitātes. "Pat ar visiem kurioziem es no sirds mīlu savus latīņus, esmu pilnīgi no ausu galiem līdz papēžiem iemīlējusies latīņamerikāņu ielu dejās un mūzikā, kā arī ikdiena man ir pilna ar smaidiem, pārsteigumiem un daudz, daudz apskāvieniem un bučām. Nemaz nevaru aptvert, kā es jebkad šo paradīzi pametīšu," domās dalās Adele.

Ja vēlies uzzināt vairāk par to, kā Adelei iet "AFS Latvija" apmaiņas programmā Čīlē, lasi viņas veidoto blogu "Latvietes piedzīvojumi".