"Tas ir darbs ar sevi, savām problēmām apzinātām un neapzinātām, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti. Cilvēks parasti vēršas pēc palīdzības, ja rodas kāds jautājums, kuru nespēj atrisināt pats. Bet vēršas nevis pēc gatava padoma, bet, lai kopā ar terapeitu, izrunājot problēmsituāciju, paskatoties uz to no malas, rastu atbildi. Šis meklēšanas, sevis apzināšanās periods prasa ilgu laiku, pat gadus (protams, atkarībā no situācijas un cilvēka paša).
Psihoterapeits piedāvā dažādus eksperimentus ar zīmēšanu un ķermeni, lomu izspēles, dialogu un attiecības ar sevi pašu, lai veicinātu klientu rast atbildes pašam. Vide ir simtprocentīgi konfidenciāla. Kā arī darba stils un tehnikas ir atkarīgas no terapeita individualitātes un terapijas virziena, kuru pārstāv. Tāpēc atrast "savējo" cilvēku ir tik svarīgi, lai jūsu starpā veidotos uzticēšanās.
Mācoties šo sfēru un tajā strādājot, manas personīgās terapijas ir absolūti obligātas. Regulāri, reizi nedēļā to apmeklēju jau septīto gadu pēc kārtas ar nelieliem pārtraukumiem, lai es būtu sakārtojusi sevi un varētu palīdzēt to darīt citiem.
Terapijā ar zīdainīti es biju klienta lomā un jutos ļoti haotiska. Nemaz neapzinājos, cik ļoti šāda veida tikšanās man ir nepieciešama. Arī psihoterapeiti ar ilgu gadu pieredzi (sevi šajā skaitā neiekļauju) sev palīdzēt bieži vien nespēj, tā ir otra cilvēka klātbūtne un kontakts, kas nodrošina labvēlīgu vidi jautājumu risināšanai.
Esot nosacītā dekrēta atvaļinājumā, dzīvojos pārsvarā pa mājām ar diezgan lielu daudzumu enerģijas, patīkamu iekšējo sajūtu un vēl joprojām lielo prieku par mūsu otro bērniņu. Manas šī brīža aktuālās tēmas šķita diezgan mazsvarīgas.
Jautājumi, kas bija paslēpušies
Un tieši šajā pirmajā sesijā ar zīdainīti man "pavērās" vaļā sasāpējušies jautājumi.
Visskaistākais brīdis terapijā bija kontakts ar bērniņu. Es pirmo reizi, lai arī teorijā to zināju, ieraudzīju, kā bērniņš man stāsta priekšā manas aktuālās tēmas. Tas bija kaut kas fantastisks, daba visu tik skaisti ir sakārtojusi. Asaras man bira kā pupas.
Tu noteikti zini, ka mēdz teikt – bērni ir vecāku spogulis; problēmas ar bērna uzvedību (it sevišķi maziem bērniem, bet es domāju, ka arī lielākiem) ir sekas vecāku uzvedībai utt., bet vai esi kādreiz aizdomājies, ko tieši tas nozīmē? Es it kā biju, bet tieši sesijā ar meitiņu es to ieraudzīju pilnā krāšņumā.
Sesijas gaita jeb Kā tas viss notika
Es devos pie šī konkrētā terapeita ar diviem jautājumiem:
1) vainas sajūtu pret vecāko bērniņu, kas mani māc kopš otra bērniņa ienākšanas ģimenē;
2) un, lai saruna ar terapeitu man vairāk palīdz apzināties un sajust bērniņa vajadzības, jo man šķita, ka es tās jaucu.
Protams, ar vajadzībām viss bija kārtībā, neko es nejaucu un pārliecinājos, ka ļoti labi zinu, kad kas ir jādara. Sajutu, ka spēju "lasīt" savu bērniņu bez problēmām, tikai vairāk ir jāklausa savai iekšējai balsij. Bet citu padomi tikai sajauc galvu un neļauj dzirdēt pašai sevi.
Bet vainas sajūta, kā jau es to jutu visu dienu pirms pašas terapijas, bija krietni milzīgāka, nekā man sākumā šķita. Tā pat nebija jāuzlūko attiecībās ar lielāko bērniņu, bet jāskatās visā dzīves griezumā. To esmu mantojusi.
Sapratu, ka tēma man ir pamatīga un prasīs ilgu laiku terapijā, lai es ar to daudz maz iemācītos apieties. Kaut arī ikdienā es to īsti nejūtu, ja nu vienīgi šķiet, ka pirmais bērniņš ir manas uzmanības apdalīts, un par to es sevi vainoju.
(Zinu, aktuāla tēma gandrīz katrai māmiņai, kurai ir vairāk par vienu bērniņu. Bet es ar to nevēlos sadzīvot, tāpēc izvēlos risināt.)
Bet sarunas laikā "uzpeldēja" trešā un pati aktuālākā tēma, kuru pašlaik paturēšu noslēpumā, jo pašai nav īsti skaidrs, kā un ko domāt par to. Būšot nepieciešams darbs ar ķermeni (tas arī ir viens no psihoterapijas veidiem), kas lieliski der cilvēkiem, kuriem patīk daudz runāt, kuri ļoti daudz domā ar prātu, bet nedzird savas sajūtas un intelektualizē, sakot, ka ar viņiem jau vienmēr viss ir kārtībā.
Es ietilpstu šajā grupā, tāpēc, lai nebūtu jātērē laiks ar garu runāšanu, kas tāpat neko daudz nepalīdzēs, es apmeklēšu ķermeņa terapijas. Jo ķermenis fantastiski labi parāda cilvēka emocionālo stāvokli. Mēdz teikt – ja ar vārdiem vari samelot pat sev, tad ķermenis nekad nemelo.
Piemēram, savilkti pleci, sāpoša mugura, ceļi utt., problēmas ar kādiem iekšējiem orgāniem, hroniskas saslimšanas, asimetrija ķermenī un, protams, vēl – tās visas ir sekas kādai emocionālai problēmai, kura, ilgstoši netiekot atrisināta, parādās ķermenī (tā saucās psihosomātika).
Noteikti vēlāk pastāstīšu, kā man būs gājis arī ķermeņa orientētās terapijās un ko būšu sapratusi. Pirmā reize jau drīz un šoreiz bez meitiņas.
Bet tas, ko visvairāk gribēju šodien uzsvērt šajā rakstā, bija – lūdzu, mīļās mammas un tēti, tajā skaitā arī sev to lūdzu, ikdienas skrējienā esiet vērīgāki pret saviem bērniņiem, jo viņi patiesi spoguļo mūsu iekšējo stāvokli.
Vai tiešām bērns raud koliku dēļ
Es ļoti labi atceros, ka pirmā bērniņa ienākšana ģimenē man radīja daudz satraukumus, trauksmi, paniku, nepārliecību, ka spēšu tikt galā, un citas sajūtas, kas ļoti precīzi pēc tam parādījās bērna ilgstošajās raudās, kas ilga pirmos trīs mēnešus katru dienu. Bet mēs ar vīru domājām, ka tās ir tās slavenās kolikas. Šodien es vairāk neesmu tik pārliecināta, ka tās bija tikai kolikas. Manuprāt, bērniņš ar raudāšanas palīdzību izstāsta dienā, kā arī, piemēram, grūtniecības laikā un dzemdībās piedzīvoto un mammas, tēta ikdienas emocijas. Vismaz mūsu gadījumā esmu par to pārliecināta.
Un arī šajā terapijā ar zīdaini man bija lieliska iespēja ieraudzīt, kā mana divus mēnešus vecā meitiņa reaģē uz dažādām tēmām, par kurām runāju, tajā skaitā grūtniecības laiks, dzemdības, šodienas situācija mājās. Viņa bija lielisks indikators manām tagadējām problēmām – kā signāllampiņa, kas iededzas ikreiz, kad pieskāros kam aktuālam un neatrisinātam sevī.
Un, lai cik ļoti biju pārliecināta, ka divas noformulētās tēmas ir pašas aktuālākās, Karla man parādīja vienu sen jau piemirstu un nemaz ne ikdienā klātesošu problēmu, kuru neesmu atrisinājusi līdz galam. Viņa man to atklāja raudot, stipri raudot. Šīs vienas stundas laikā, kad pieminēju "veco" situāciju trīs reizes, visas trīs reizes viņa lika par sevi manīt un diezgan spēcīgi (lampiņa dega). Arī vēlāk, kad jau biju mājās, stāstot vīram atklājumu, viņa tieši tāpat reaģēja uz šo tēmu, kā terapijas laikā.
Būtībā, vērojot mazu bērniņu, skatoties viņa reakcijas, pievēršot uzmanību brīžiem, kad bērniņš raud, kad šķauda, kad skatās actiņās un smaida, ir iespējams ieraudzīt ne tikai bērniņa vajadzības, bet arī savu iekšējo stāvokli, kādā tu pati/pats atrodies. Piemēram, kāpēc pēc vieniem ciemiņiem bērniņš vakarā mierīgi spēj aizmigt un nekādas izmaiņas ar viņu nenotiek, bet pēc citiem - bērniņš ir nemierīgs, vairāk raud, nespēj iemigt…
Viņš ļoti labi parāda it sevišķi mammas attieksmi pret šiem ciemiņiem vai kādiem citiem notikumiem. Es ceru, ka es skaidri izteicos. Un ne jau tikai par ciemiņiem ir runa. Par jebkuru notikumu, jebkuru pasākumu, jebkuru aktuālu iekšējo tēmu.
Apstāties. Kāpēc tas ir svarīgi
Bet, lai es spētu ieraudzīt to, ko man stāsta bērniņš, uz brīdi ir jāapstājas. Jāspēj palikt mierā, nedarot neko paralēli. Vērojot, esot kontaktā ar bērniņu. Sajust savu dienu, kāda tā bijusi, vērot bērniņu, kā viņš uz to reaģē. Tāpat, paralēli runājot ar citiem, cilājot vienu otru tēmu, vērot, kā uzvedas bērniņš. Vai arī ievērot, par ko tieši tagad domā, par ko varbūt uztraucies, streso, ja bērniņš rokās kļūst nemierīgs, raudulīgs, neapmierināts. Man gribētos teikt, ka tā ir vesela zinātne -mani ļoti saistoša.
Jau ar pirmo bērniņu ātri vien atklāju, ka, ja esmu neapmierināta, nemierīga, stresaina, arī patīkami satraukta, bērniņš tāds pats kļūst man blakus. Un tieši tad, kad visvairāk gribētos, lai bērniņš ir mierīgs, jo pati esi nemierīga, notiek pretējais. Vai ne?!
Mana otra atklāsme pēc šīs sesijas kārtējo reizi ir – ja es domās atrodos kur citur, ja paralēli daru vairākus darbus, esot kopā ar bērnu, tad es ļoti daudz ko palaižu garām. Es neesmu pret multitaskingu, bet vairāk domāju par to, ka mums ir jāspēj uz brīdi arī apstāties, ne tikai maksimāli daudz pagūt (tā ir mana problēma).
Apstāties it sevišķi domās, lai būtu kontaktā ne tikai ar bērniem, bet arī ar sevi, partneri, draugiem… Un dzīvi kopumā.
Šīs bija pārdomas, kuras man raisījās pēc pirmās šāda veida sesijas. Saprotu, ka pašai vēl daudz kas ir nesaprotams un jūtos kā miglā tīta. Bet tas ir pilnīgi normāli. Tāda ir tā terapijas būšana. Biežāk ir mulsinošas sajūtas, nevis skaidra apziņa pēc vērtīgām tikšanās reizēm."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
