Cilvēks nav vientuļa sala jeb Kā sakārtot savu vietu sistēmā?  (1)

Viss dzīvais, arī cilvēks, ir trīsdaļīgs – kopumu veido fiziskā jeb bioloģiskā, spēka jeb enerģijas, un domu jeb informatīvā daļa. Šāda triāde veido gan atsvišķas būtnes, gan sarežģītas kopienas, piemēram, dzimtu.

Dzimtas fiziskais mantojums mums ir saprotams un pazīstams – mantiskie novēlējumi, ģenētiskās īpatnības un dotumi, iedzimtās slimības un dažādas paaudžu vienošanās. To visu var izmērīt, apskatīt un aprakstīt.

Ar enerģētisko daļu ir sarežģītāk, tā ir netveramāka substance, precīzi neizmērāma, bet sajūtama. Tā ietver mūsu rakstura īpašības, iedzimtās vēlmes un patikas, valdošās jūtas un ikdienas emocionālos stāvokļus, kā arī vitalitātes jeb dzīvības enerģijas daudzumu, kas mēdz būt stipri atšķirīgs dažādiem cilvēkiem.

Vēl grūtāk pamatojama, bet acīmredzami novērojama ir informatīvā mantojuma daļa, kas izpaužas mūsu nez no kurienes radušajos uzskatos, domformās, izvēlēs, lēmumos un sižetos, ko dzīve it kā neviļus savērpj mums apkārt. Tāpat kā mūsu ķermeņi, veidojoties mātes miesās, top no iepriekšējās paaudzes radītajām šūnām, mūsu enerģētiskās un informatīvās daļas top no mātes un tēva spēka un apziņas devuma, kas, savukārt, veidojies no viņu vecākiem un vecvecākiem.

Zīmējumā var redzēt dzimtas koku it kā no augšas. Šī ir vienkāršota shēma, kur redzami tikai vecāki un viens bērns, bez brāļiem, māsām, otrajiem laulātajiem un citiem ģimeņu sazarojumiem, kas mūsdienās kļūst aizvien sarežģītāki.

Redzams, ka vietā, kur dzimtas koka zars pārzāģēts kaut kādu šiem cilvēkiem vien zināmu iemeslu dēļ, enerģijas plūsma pārtrūkst un nākamās paaudzes saņem mazāk spēka, nekā tām pienāktos. Turklāt jaunākās paaudzes ar savu enerģiju un dzīvi "aizlāpa" sistēmas defektus, dodot savu spēku nevis bērniem, bet senčiem. Līdzīgi kā kokam nokalst zars, ja tam nozāģē kādu sakni, arī cilvēka dzīve deformējas, ja tas nesaņem kādu sava dzimtas koka atzara enerģijas devu.

Arī informatīvā laukā stājas spēkā nākamām paaudzēm destruktīvas programmas, jo dzimtas koks kā vienota sistēma cenšas šo robu aizaudzēt ar to zaru palīdzību, kuros dzīvība vēl plūst.

Rezultātā cilvēki, kas dzīvo pēc šā energoinformatīvā defekta, ar laiku pamana, ka viņu dzīves notiek ne tā, kā viņi gribētu. Lai kā arī censtos, notikumu sekas neatbilst to cēloņiem, scenāriji atkārtojas vairākas reizes dzīvē un arī no paaudzes paaudzē, un šķiet, ka visa pasaule spēlē kaut kādas sazvērnieciskas spēles pēc dīvainiem noteikumiem.

Veselums šai gadījumā jāsaprot kā visu iespējamo jūtu, īpašību, notikumu un raksturu piedzīvojums caur neskaitāmi daudziem dzimtas locekļiem daudzās paaudzēs. Tā kā šis veselums ir primārais mērķis, tam tiek veltīts galvenais spēks, kas rada dzīvību – absolūtā mīlestība.

Mīlestības plūsma dzimtā būtu dabiska, nepārtraukta un mūžīgi radoša, ja vien nebūtu cilvēkam dotās brīvās gribas un izvēles, kas veido visdažādākos samezglojumus šajā plūdumā. Dzimtas enerģiju dīvainās spēles un samezglojumi nav jāuztver kā slazdi vai ierobežojumi, bet kā mīlestības ceļu līkloči, kam paši dzimtas locekļi ir salikuši ceļā barjeras.

Šīs barjeras pamatā būvētas no dažādu paaudžu priekšstatiem, aizspriedumiem, vājībām un bailēm, kas tiem cilvēkiem, kuri tās veidoja agrākos laikos, šķita loģiskas un pašsaprotamas, bet mums tās vairs nav aktuālas. Mēs tās varētu vienkārši neņemt vērā – jo tā taču ir pagātne, ko nevar mainīt – un dzīvot tālāk savas dzīves tā, kā gribam un mākam, ja vien nebūtu šie energoinformatīvie traucējumi, kas mūsu dzīves neviļus pagriež tādos ceļos, kādi mums nav atbilstoši.

Jāteic, ka fiziskos mantojumus neņemt vērā ir vieglāk – no tiem var atteikties, tos var ārstēt un trenēt, var pārtraukt vienošanās un likumiskās saistības. Energoinformatīvās lietas ir netveramākas, tās nevar mainīt ar gribas piepūli un dokumentārām saistībām vien. Lai izmainītu savu enerģiju un informācijas mantojuma nastu un pārvērstu to par spēku dodošiem resursiem, lai atbrīvotos no traucējošām saistībām un to vietā iegūtu dzimtas atbalstu, pasaule mums, cilvēkiem, ir devusi garīgā darba metodes, kas palīdz šo visu sakārtot.

Mūsdienās šīs metodes sauc par sistēmiskiem sakārtojumiem vai sistēmfenomenoloģijas metodēm, jo tās kārto ne vairs personības aspektus, bet sistēmiskās (pamatā – dzimtas) lietas un plūsmas.

Mūsdienu versiju pirmais noformulēja vācu misionārs, psihoterapeits Berts Hellingers astoņdesmitajos gados, tādēļ to bieži vien dēvē par Helingera metodi (kas nav gluži korekti tiem daudzajiem praktizētājiem, kas nav pie paša Berta mācījušies un, visdrīzāk, lieto atvasinātas sistēmisko sakārtojumu metodes).

Sistēmu kārtošanas prakses pašlaik kļūst aizvien aktuālākas, jo to ietekme ir plašāka par psiholoģiju un psihoterapiju klasiskā izpratnē, un arī progresīvi psihoterapeiti un transpersonālie psihologi tās pielieto. Sistēmiskais darbs notiek energoinformatīvajos laukos, kas līdz šim bija ezotēriķu, bioenerģētiķu, dziednieku, garīdznieku un šamaņu joma.

Vārds "sistēmfenomenoloģija" sastāv no jēdzieniem "sistēma + fenomens", ar fenomenu saprotot dzīves parādības, elementus, vienības, kas veido struktūras un sakarības. Sistēmfenomenologs ir cilvēks, kas saprot cilvēku veidojošo un saistošo sistēmu uzbūvi un spēj nolasīt no energoinformatīvā lauka procesus šajās neredzamajās struktūrās. Kā fenomens šajā nozarē var būt gan cilvēks kā būtne, gan kāda enerģija, gan jūtas ar dažādu izcelsmi, gan konkrēts notikums vai tā astātais nospiedums laiktelpā.

Sistēmisko sakārtojumu jēga un mērķis ir sakārtot sistēmu (dzimtas vai citu) tā, lai spēku plūsma tajā atjaunotos un katrs elements būtu savā īstajā vietā, citu pieņemts un akceptēts. Pēc šāda darba cilvēka dzīve pamazām sāk ritēt tādu gaitu, kādu tai piedod pats cilvēks ar savām vēlmēm, domām un rīcību.

Par sistēmfenomenoloģijas metodēm uzskatāmas arī tradicionālās un mūsdienu šamaniskās prakses, karmiskās regresijas, holodinamika, iekšējo balsu dialogi, organizāciju sakārtojumi un sistēmiskais koučings, stalkings un gara radu struktūru kārtojumi.

Ir jautājumi, kas jau uzreiz šādā veidā risināmi, piemēram:

Pēc sistēmas sakārtošanas šīs problēmas un sakritības izzūd vai nu tā cilvēka dzīvē, kas šo sistēmisko darbu paveicis, vai viņa bērnu un nākošo paaudžu dzīvēs. Bieži vien šādai sistēmas kārtošanai ir harmonizējoša ietekme arī uz blakus esošiem cilvēkiem – fiziskajiem un gara radiniekiem.

Ja dzimtas sistēmiskās problēmas atstāj nerisinātas, tās vai nu tiek mantotas tālāk – pārceltas un nākamajām paaudzēm, vai parādās kā karmiskas problēmas dvēseles turpmākajās inkarnācijās, vai arī atspoguļojas attiecībās ar gara radiniekiem.

Sistēmiskais darbs faktiski vienmēr noris kopā ar šo procesu vadītāju, jo, pašam esot sistēmas iekšpusē, ir ļoti grūti kārtot to, uzturot skatu no malas – tas būtu līdzīgi, kā mūsu kāja vai auss censtos atveseļot visu ķermeni kopumā. Sistēma ir arī mūsu ķermenis, kurā katram orgānam ir sava vieta un funkcija. Atsevišķi elementi dod ziņas kopumam, bet nevar izmainīt tā virzību un uzlikt savus nosacījumus, jo tie neredz šo kopējo virzienu un kopējo mērķi.

Sistēmisko sakārtojumu vadītājs, sistēmfenomenologs, redz kopainu no malas, redz procesu virzību, spēj to iecelt konkrētājā laikā un vietā, kad noteik sistēmiskais darbs un noturēt vēlamajās robežās visa procesa garumā. Vadītājs spēj nolasīt it kā neredzamās energoinformatīvā lauka dotās zīmes, iztulkot tās un virzīt procesu attiecīgajam cilvēkam vēlamajā virzienā. Jāsaka gan, ka šis vēlamais virziens atbilst cilvēka dvēseles vajadzībām, ne prāta iegribām vai sociālajām vērtībām. Reizēm tas viss sakrīt, bet reizēm nē, un tad jāsaprot, ka patiesu laimi un mīlestību var sajust tikai, dzīvojot abilstoši dvēseles ceļam, ka pārējais nes vien ātru, virspusēju apmierinājumu. Ļaujoties dvēseles ceļam, pamazām prāta priekšstati atkāpjas un viss dzīves plūdums harmonizējas bez speciālas piepūles.

Sistēmiskais darbs var notikt gan individuāli, divatā ar vadītāju, gan grupā, kopā ar citiem cilvēkiem, kas uz sakārtojuma brīdi aizvieto kādus elementus konkrētā lauka struktūrā. Darbs grupā, protams, ir jaudīgāks, plašāks un precīzāks, tas dod lielu labumu visiem šā procesa daībniekiem, ne tikai tam, kura lauks tiek kārtots.

Pirmo reizi sistēmfenomenoloģijā ir izveidota kompleksa apmācību programma, kurā piedalās pieredzējusi pasniedzēju komanda, kas ir Latvijā pastāvīgi strādājoši, pieredzējuši šo metožu pārstāvji. Šis kurss ir divu gadu apmācības cikls, bet ir arī iespēja pieteikties uz atsevišķām lekcijām. Īpaši aicināti tiek dziednieki, astrologi, psihologi un citi, kas strādā ar cilvēkiem, – papildināt savas prasmes. Kā arī – jebkurš, kam interesē sevis pilnveidošana. Speciālas priekšzināšanas nav nepieciešamas. Nodarbības notiek mācību centra “Saskarsme” telpās Rīgā.

Mācību centrs “Saskarsme” no februāra uzņem studentus arī divās profesionālajās pilnveides izglītības programmās “Astropsiholoģija” un "Dziedniecība”. Par apmācību, kursiem un semināriem vairāk vari uzzināt šeit.