Dzīves mazā realitāte – grūtie brīži

1. Dzīves mācību mēs izdzīvojam ikviens: cits mazāk apzināti, cits vairāk. Neatkarīgi no apzinātības vai neapzinātības tā ir katra brīva izvēle – pievērst tam uzmanību vai ne.

2. Grūtos brīžos, ja izvēlamies pievērst uzmanību to cēlonim, varam atrast savu neapzināto rīcību un izdarīt secinājumus priekšdienām, tomēr apzināta vai neapzināta rīcība nepadara mūs par nepilnīgiem, jo ir daļa no mums. Tā ir atkal tikai izvēle, kā mēs rīkosimies turpmāk. Šeit mani ļoti uzrunāja reiz izlasīti Alberta Einšteina vārdi: "Mēs nevaram atrisināt problēmu ar to pašu domāšanu, ar kādu to esam radījuši." Manuprāt, tas ir tik dziļdomīgi un patiesi un balstīts ne tikai uz pašu domāšanu, bet arī uz rīcību. Tieši man šie ir bijuši ļoti motivējoši vārdi izvēlēties pievērst uzmanību savas dzīves radīto situāciju risināšanai un personīgās apzinātības celšanā.

3. Grūtības vienmēr parāda, kas ir mūsu draugi, radi un tuvinieki – kāds ir viņu attieksmes veids īstermiņā un ilgtermiņā. Mana personīgā pieredze ir vedusi caur kādu daudzrindīti, kura minēta budisma 37 Bodhisatvas praksēs: "Kad prātā tuvinieki, draugi, radi, tad pieķeršanās pārņem visas domas. Kad prātā zvērināti ienaidnieki, tad sirdi naida liesma pelnos pārvērš. Un prāts tad gremdē aizmirstības tumsā gan to, kas jāpieņem, gan to, kas jāatraida. Bez nožēlas jel atstāj dzimtās mājas – tā rīcība, kas piemīt Bodhisatvam."

Šie vārdi var tikt uztverti kā provocēšana uz ģimeņu un arī attiecību jaukšanu, veidojot vienpatības un patmīlības burbuli. Tomēr šeit ir runa par pieķeršanos personīgajam viedoklim un tuvo cilvēku iespējamam uzspiedienam. Šīs rindiņas vedina uz laika termiņu personīgam domu plūsmas un arī dzīves sakārtošanas procesam. Kā nekā – laiks skaidri parāda, kur un kad, kas ir kas: gan draugiem, gan tuviniekiem, gan arī katram no mums. Esmu piedzīvojis daudz dažādu grūtību, un tieši šīs rindiņas atgrieza mani pie manas domu plūsmas un rīcības.

Palīdzējusi ir arī atziņa: "Iemācies ieraudzīt un atzīt savas kļūdas un uzņemties atbildību par to, ko esi izdarījis! Bez nožēlas pret sevi atzīsties un piedod sev un lūdz piedošanu sāpinātajam!" Šie vārdi mums ne tikai māca piedošanu un atbildību par savu rīcību, bet arī pieņemt savas nepilnības, nevis mukt no tām vai slēpties. Protams, ja vien izvēlamies to darīt.

Un, lūk, vēl dažas daudzrindītes, kas man iemācījušas turēt tīru sirdsapziņu un pieņemt savas kļūdas, veltot laiku un rīkojoties labestīgi arī pret tiem, kuri neapzināti vai apzināti vēlas nodarīt man pāri.

"Var gadīties, ka kāds naidnieks alkatībā sev pievāc tava krietnā darba augļus vai citus mudina tā izrīkoties ar viltu, piespiešanu, atklāti vai slepus. Tad domās dzīvību tam savu atdod, to, kas tev dārgs, pat nopelnus, ko guvis esi un vēl tikai gūsi – tā rīcība, kas piedien Bodhisatvam."

"Kad tavu vārdu godīgi ar klajiem un ļaunprātīgiem meliem citi nievā trīstūkstoš pasaulēs, līdz sliktā slava aug augumā un izplatās par tevi, ar mīlestību, labsirdību prātā tad zemiskām šīm runām stāvi pāri! Un atbildot šos mēlnešus vien slavē – tā rīcība, kas Bodhisatvas vērta."

"Kad, nevairoties lamuvārdu skarbu, kāds citu acīs tevi nikni nopeļ un dusmās nosodīt ir gatavs un kritizēt, vai ir vai nav tam pamats, lai spēcina tad tevi doma cēla – viņš ir tavs skolotājs vispilnīgākais! Un tāpēc noliecies pie viņa kājām – tā rīcība, kas piedien Bodhisatvam."

"Kaut arī tas, ko nesavtīgi mīli un centies pasargāt no visām dzīves likstām, redz tevī ļaunāko no pretiniekiem un nepūlas slēpt savu auksto naidu, jel neļauj savai mīlestībai pazust! Lai simtkārtīgi aug tā – mīli viņu tāpat kā māte savu sasirgušo bērnu – tā dara augstsirdīgais Bodhisatva."

Pateicos tev, ka uzklausīji.