Vēlos savu tautastērpu. Ar ko sākt?

– Māra, kā tev šķiet, kāpēc tik ļoti augusi augumā interese par senču dzīvesziņu?

Mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā. Pašlaik notiek laikmetu maiņa. Notiek pāreja no tumsas laikmeta uz Zelta laikmetu (runa ir par cilvēku apziņu). Mēs tuvojamies tam, lai pasaule kļūtu tāda, kādu mēs to jūtam un vēlamies dziļi, dziļi savās sirdīs. Šis apzināšanās ceļš daudzus no mums ved caur savu sakņu iepazīšanu. Cits pēta savu dzimtu, cits iet dziļāk savas tautas sakņu apzināšanā. Arvien vairāk latviešu cenšas iepazīt mūsu tautas vēstures laiku pirms kristietības. Dziļi mūsos mājo pārliecība, ka mūsu senči ir bijuši daudz viedāki, tikumīgāki, morāli tīrāki, gaišāki, ar augstu pašapziņu, pašpietiekami.

Tuvoties senču apziņai ļoti labi palīdz materiālās lietas, kas senatnē tika lietotas ikdienā. Izprotot ne tikai ārējo darbību, bet arī iekšējo – to, ko šodien saucam par radīšanu smalkajā plānā jeb enerģētiku, ko ieliekam katrā darbībā, ko veicam.

– Savu tautastērpu vairāk vai mazāk pašu rokām tagad vēlas daudzi. Ar ko sākt?

Atceries tautas mīklu – pa vienu ielien, pa trijiem izlien, bet nu tik riktīgi iekšā ticis?

Pirmais solis ir senā jeb tā sauktā arheoloģiskā linu krekla radīšana. No arheoloģijas ir droši zināms, ka tas bijis apģērba pamatelements ar ļoti noteiktu un spēcīgu enerģētisku funkciju no vismaz XX gadsimta pirms musu ēras līdz vismaz X gadsimtam jau mūsu laikmetā.

– Kāpēc tieši krekls, nevis, teiksim, brunči vai bikses?

Paruna saka: "Vajadzīgs kā krekls mugurā." Bez krekla vienkārši nevar!

Krekls ir pirmais apģērbs, ko cilvēkam apvilka, ierodoties šajā pasaulē. To krustamātes dāvāja krustabās, meitas šuva un locīja savam pūram, un dāvāja brāļiem lielos godos.

Krekls ir apģērbs, kas visa mūža garumā ir klāt "pie miesas". Tas ir kā otrā āda, kā cilvēka dubultnieks! Tas arī ir visbūtiskākais apģērba gabals, jo vistuvāk ādai. Kreklu no rīta uzvelk pirmo, bet vakarā novelk pēdējo.

Kreklu reti, kad atņem. Senāk pat sodīšanas laikā kreklu atstāja cilvēkam mugurā, jo "vienā kreklā" jau esi gandrīz kails...

– Kas mums šodien ir zināms par senseno laiku krekliem?

Kreklu šuva garu – "līdz kājiņu galiņiem". Goda krekli tika šūdināti no balināta lina, bet ikdienas – no nebalināta lina. Vissenākie bija nātres auduma krekli, tad – kaņepju krekli un salīdzinoši visjaunākie ir linu krekli, senāk tie bija bez rotājuma.

Krekls ir senā tērpa pamats. Tam virsū liek saspraužamus brunčus. Brunčus senlaikos apjoza ar mežģītā pinumā darinātu jostu vai ar rakstainu celaini. Arī senie latgaļi un lībieši valkāja linu kreklus bez rotājuma.

Vissenākie, savukārt, bija nešūtie jeb apliekamie brunči. Brunču un priekšautu nozīme – saules, auglības, sievišķības simboli. Patiesībā jau senais sieviešu tērps sastāv no diviem lieliem priekšautiem, kas sastiprināti uz pleciem.

– Lūdzu, pastāsti, kā notiek tevis vadītās kreklu darbnīcas?

Krekla šūšana notiek apzināti izveidotā enerģētiski sakrālā telpā, šujam ar rokām, "ieliekot" kreklā senču viedās gudrības enerģētiku, dziedot atbilstošas tautasdziesmas, piedomājot atbilstošas domas, pastiprinot šūšanas procesu ar rituālām dejām un rotaļām. Šis krekls tālāk var kalpot par senā tērpa pamatu, ko varēsi izmantot kā svētku vai spēka, vai rituālo tērpu. Darbnīcā iepazīsimies arī ar citām tā laika apģērba daļām.

Neliels ieskats tajā, kā tas notiek:

– Ja esmu nolēmusi, ka man šāds – pašas darināts un enerģētiski uzlādēts krekls ir vajadzīgs, ar ko man jārēķinās?

Ar nedēļas nogali, kas brīva no citiem darbiem un domām un veltāma tikai šim rituālam. Jābūt gatavai pašai darboties, bet īpašas šuvējas iemaņas un pat ne talants nav nepieciešams – ja ir vēlme, to var ikviena sieviete, kas adatiņu rokās spēj noturēt. Par audumu, diegiem, adatiņām un piegrieztnēm parūpēsies darbnīcas organizatori. Sīkāku informāciju par martā notiekošajām darbnīcām vari uzzināt šeit.