Skolotājs Edgars Bajaruns: ja bērnos investēsim, viņus līdz kosmosam var aizvest  (3)

Kā Edgars nonāca līdz skolai? Viņš bija atgriezies no studijām ārzemēs un aktīvi darbojās nevalstiskajās organizācijās. "Bija viena konference, kuras organizēšanā darbojās viena mana paziņa, kura paralēli bija arī "Iespējamā misijā". Smejoties aicināja mani, vai es izturēšu atlasi. Man nekad nav bijusi tāda baigā doma strādāt skolā, ņemot arī vērā, ka abi mani vecāki ir bijuši pedagogi. Nav bijis tā, ka es mērķētu kļūt par skolotāju. Sāku izturēt vienu, tad otru, trešo atlases kārtu, un tad jau sāka kļūt interesantāk. Satiku misijā iesaistītos cilvēkus, arī ideja man patika, redzējums. Idejiski nebija tādu baigo šaubu… Pirmā reālā pieredze bija "Iespējamās misijas" vasaras skolā Liepājā, un tas arī bija tas moments, kad uzķēru – ir interesanti. Ir aizraujoši, un tu redzi, ka bērniem tas noder, ka var palīdzēt. Manī pamodās humanitārais gars, tā es arī tur paliku," par skolotāja gaitu sākšanu stāsta Edgars.

Ko izdevies īstenot šo septiņu gadu laikā?

"Vislielākās pārmaiņas notikušas tieši šogad, bet tās nākušas pakāpeniski, lēnām, ar izpratni par sistēmu. Sākumā vajadzēja iedzīvoties skolas vidē, nevar jau tā – aiz manis kaut plūdi, līdz ar to tas ir tāds pakāpenisks, mērķtiecīgāks process. Sāku ar pārmaiņu iniciatīvu, kas ir viens no posmiem "Iespējamā misijā", kas ir jāveic. Tā bija cita veida pieredze bērniem par projektu nedēļu. Pirmajā gadā vecākiem aizsūtīju plānu bērniem par to, ko vajag un kā tas varētu izskatīties, un tad cilvēki bija tādā mērenā šokā. Bieži vien projekta nedēļa daudzkur ir kā tāds ekstra brīvlaiks, bet es aizsūtu plānu, ka 6. klases skolēniem projektu nedēļā darbs sāksies pulksten 8 un beigsies pulksten 14, tas bija tāds mērens pārsteigums. Un šis arī bija tas solis virzībā uz tehnoloģiju mērķtiecīgu pielietošanu – telpisko modelēšanu un tādām lietām. Tad arī bērniem radās lielāka interese. Jau ar nākamo gadu, kad sāku ieviest pārmaiņu iniciatīvu, šo procesu izvērtām jau lielākā mērogā. Tajā iesaistās visi skolotāji, skolēni plāno savus projekta darbus, izvēlas tēmu, tad ir projekta darbu izstāde, skolēni uzstājas un prezentē savus darbus žūrijai. Tas viss ir iedalīts 7–9 sekcijās, kā kuru gadu – atkarībā no projektu skaita.

Mēs aicinām cilvēkus no ārpuses nākt vērtēt skolēnu darbus. Tad viņi beigās saņem diezgan vispusīgu atgriezenisko saiti par to, ko viņi ir izdarījuši, un viens no mērķiem ir, ka viņi rada lietas, produktu, gatavo risinājumu, veido to stāstu. Tas bija pirmais solis, un tas pakāpeniski attīstījās. Paralēli es strādāju Siguldas novada jaunatnes centrā, vadot elektronikas un mehatronikas pulciņus, kas, manuprāt, ir viena no nozarēm – ja mēs gribam savu "Nokia", tad mums mērķtiecīgi jāinvestē, lai bērniem būtu prasmes taisīt robotus un izmantot lietu internetu.

Mums ir trīs priekšmeti – elektronika, specifiski pielāgota, ar uzsvaru uz programmēšanu un mikrokontrolieru vadīšanu. Pirmais gads vairāk ir par pamatiem, darbu ar sensoriem, lodēšanas lietas. Skolēni lietas prot praktiski izdarīt un saprot pamatus, apgūst lielākus programmēšanas gabalus. Savukārt otrajā gadā uzsvars ir uz mehatroniku, uz lietu internetu, nedaudz modernākām lietām. Trešais gads ir vairāk par uzņēmējdarbību, ekonomisko perspektīvu, kur skolēni saprot, ko grib izdarīt, saprot, kā darbojas tirgus, kur skata skolēnu uzņēmumu aspektu.

Cik liela ir skolēnu interese par robotiku? Sabiedrībā vēl joprojām valda stereotips, ka šādas lietas vairāk interesē zēnus un vispār – tas ir ļoti sarežģīti. Tā ir?

Šogad, kā vēl nekad, septembrī vidusskolā bija 58 skolēni, kuri pieteicās uz šīm divām novirzienu klasēm un aptuveni divās vienādās daļās sadalījās pa šiem diviem virzieniem. Līdzšinējā pieredze ir tāda, ka skolēnus nedaudz baida tehnoloģiju virziens, bet ir ļoti daudz bērnu, kurus tas interesē. Un tagad, kas mums ir nākamie – devītie, viņi arī ļoti skatās, interesējas par to, sāk mērķtiecīgāk uz to pusi virzīties.

Klasē ar robotikas novirzienu mācās ne tikai zēni, bet arī meitenes. Tas nav nekāds pārsteigums, jo tas nav dzimumspecifiski. Tā ir lieta, kas interesē visus, – kā lietu radīt. Ir meitenes, no kurām daudzas pat ir sekmīgākas par dažu labu zēnu. Arī meitenēm šajā jomā ir milzīgs potenciāls, un Latvijā vispār valda pārāk daudz stereotipu par šo jomu.

Kā noris mācību darbs šo specializēto priekšmetu apguvē?

Vienu dienu nedēļā. Trešdiena skolēniem ir virziena diena, kas nozīmē – trīs stundas ir elektronika, divas stundas – telpiskā modelēšana, trīs stundas – programmēšana. Programmā piedāvājam arī reizi mēnesī braukt uz uzņēmumiem un iestādēm, kas ar to nodarbojas, lai skolēni redz, kā tas dzīvē praktiski izskatās. Lai saprot, kas ir tās prasmes, kas ir šis virziens. Lielais redzējums ir tāds, ka neviens nedomā bērnus ierāmēt vienā mazā rāmītī, bet sniegt vispārīgu ievirzi un izpratni par to, kā tas viss top, ko ar to var iesākt, lai skolēnam, vienalga, ko viņš pēc tam izvēlēsies darīt, ir izpratne par tām lietām. Plus vēl viņam būs praktiska saprašana, ja mājās kaut kas saplīst, kā to salabot.

Galvenais mērķis – šo virzienu iepakojam tādā veidā, ka tā ir diena, kurā viņi rokas un darās. Vai mēs braucam mācību ekskursijā un skatāmies, kā to dara uzņēmums, vai mēs strādājam pie sevis uz vietas, bet šajā dienā esam nedaudz elastīgāki, domājot par to, kas šodien ir jāizdara, kāds ir vispārējais plāns. Mājasdarbi? Daļa no darbiem ir lielāki, praktiskie darbi. Skaidrs, ka tas nav īsti mājasdarbs. Viņi paši meklē, padziļināti interesējas un dara lietas. Tā, ka uz nākamo reizi jāizdara šis vai tas, tā nav. Mēs plānojam to, ko darīsim stundā, bet liela daļa no viņiem papildus mājās interesējas. Atnāk un man palūdz komplektu, lai mājās var trenēties, domāt un darīt. Tā jau arī ir tā attieksme, ko ikviens skolotājs vēlas, – redzēt, ka bērnam nevis ar mietu saka – re, kur tev mājasdarbs, bet viņš pats atnāk un saka – iedod man, es gribu darīt. Tad tu redzi, ka virziens ir pareizs.

Kas finansē darbam nepieciešamos materiālus?

Materiālus finansē skola un sadarbības partneri. Izmaksas jau nav tik lielas. Protams, ja gribam kaut ko jaunu, kas ir resursu ietilpīgāks, tad ir citādi. Bet praktiskā elektronika neizmaksā tik dārgi, ir bijuši daudz dārgāki tēriņi ar mazāku efektivitāti.

Kādas prasmes praksē skolēni apgūst?

Šobrīd, piemēram, skolēniem ir projekts – viņi taisa gaismas mūziku, kas ir vairāk domāts izpratnes veicināšanai par dažādām elektronikas komponentēm, to pielietojumu, funkcijām. Ierīce ir pavisam vienkārša – tai pieslēdz strāvu un gaismas diodes degs atkarībā no mūzikas (signāla frekvences). Pērn decembrī bija projekta noslēgums, jaunieši demonstrēja programmēšanas prasmes: ņemot talkā sensorus un mikrokontrolierus, bija jāizveido projekts. Tur bija visdažādākie varianti, daži bērni apguva un veidoja bezvadu komunikācijas starp divām ierīcēm, kas potenciāli nozīmē, ka tu vari nodrošināt komunikāciju starp jebkurām ierīcēm, vari sūtīt signālus, darboties un strādāt. Bija skolēni, kuri izmantoja žiroskopu, lai radītu jauna veida spidometru. Virzieni ir ļoti dažādi. Viņiem ir detaļas, prototipēšanas dēļi, ir iedota shēma, viņi mācās to lasīt, salikt to, saprot, kuri ir kuri filtri, kas notiek, ja mainās kaut kādas vērtības, ja tiek mainītas frekvences. Un tad tālāk viņi strādās pie nedaudz komplicētākiem projektiem, kur nāks klāt mehāniskas lietas. Paralēli tam mums ir telpiskā modelēšana, kur viņi apgūst 3D modelēšanu, 3D drukas pamatus, kur mācās datorvadītu automatizētu sistēmu – vai tas būtu lāzers vai frēze, un kā tās lietas strādā, ko ar to var iesākt.

24. februārī notiks "Siguldas robotu kauss", kas ir lielākās sacensības Latvijā. Ir skolēni, kuri ļoti veiksmīgi sacenšas un piedalās. Līdz šim iespaidīgākais skolēna sasniegums bijis autonoms drons, ko skolēns ir nevis nopircis un iemācījies to vadīt, bet pats salicis no nulles. Tas, ka tu vari demonstrēt un pielietot, manuprāt, ir diezgan iespaidīgi. 3D druku mums ir bijusi iespēja izmantot skolā, ar to jau samērā sen darbojamies.

Lai apgūtu robotiku, programmēšanu – tehnoloģiju, skolēniem jābūt apdāvinātiem, viņiem jāpiemīt kādām konkrētām īpašībām, piemēram, loģiskajai domāšanā, jābūt spējīgiem matemātikā?

Manuprāt, ilgtermiņā tā vislielākā sāpe un sāls tajā visā ir konkurētspēja. Šobrīd skolēnam, īpaši vidusskolā, ir jāsaprot, ko viņš dara papildus, kas ir tā papildus pievienotā vērtība tam, ko viņš var dot gan darba tirgum, gan kopienai un apkārtējiem. Līdz ar to, ja viņš nedara neko, tad diezin vai viņam ir kāda īpaša uzņēmība, bet pilnīgi iespējams, ka viņš nekad nav mēģinājis vai viņam nav dota iespēja. Viņš varbūt vienmēr ir bijis vienā rāmī ielikts un vadāts. Uzņēmība un atbildība par lietām – tā ir prasme, kas jāpārnes uz jebkuru jomu. Pat ja tev nav talanta, bet ir apņēmība un tu centies, skaidrs, ka tu nokļūsi pie rezultāta. Bet tajā mirklī, kad mēs sakām – viņam ir, bet viņam nav talanta, jau automātiski šie bērni ir norakstīti.

Ar kādām metodēm jūs strādājat? Nereti vecāki pārmet pedagogiem, ka pārāk liela uzmanība tiek veltīta spējīgākajiem skolēniem, mazāk pievēršoties tiem, kam ar mācībām iet grūtāk.

Man varētu pārmest pretējo, mana pieeja vienmēr ir censties virzīties labāk lēnāk, bet lai visi ceļas uz augšu, jo tajā mirklī, kad tas notiks ar visiem, arī tam, kas skrien pa priekšu, būs interesantāk, tas, manuprāt, ir būtiski. Lai, ceļot kopējo līmeni, varam arī augšu pacelt augstāk. Tas ir mans vērojums. Skaidrs, ka ikdiena jau ir visāda, būtu diezgan aplami idealizēt, realitāte ir visāda.

Kāpēc jūs tik uzstājīgi vēlaties ieinteresēt skolēnus tehnoloģijās?

Mans uzskats ir, ka mums jāspēj uzlēkt uz tehnoloģiju viļņa. Latvijā 3D modelēšana un 3D drukas nozare ir viena no inovācijām, kas iet pa priekšu, bet skolās tas atkal iepaliek. Nākamais – paplašinātā virtuālā realitāte, kas iedod bērniem kontekstu, kaut kādu jaunu pieredzi, kur saliekas kopā gan dizains, gan tehnoloģijas, gan programmēšana, bērns var dabūt tādu milzīgu komplektu, ko var izmantot, kur vēlas, – iet spēļu industrijā, mārketingā vai jebkurā citā nozarē. Un tad šīs zināšanas un pieredzi var izmantot.

Manuprāt, tas ir stāsts, ka mums skolēniem jādod iespēja pamēģināt. Nevis skolā nekā nav, mēs neko nedodam, viņš pabeidz skolu un tad iet lielajā dzīvē. Man tas šķiet diezgan aplami. Mums ir mērķtiecīgi jāpalīdz skolēniem virzīties. Ko mēs tagad redzam? Skolēni 12. klasē īsti nezina, ne ko viņi grib, ne kāpēc, ne virzienu. Ja mēs varam viņam piedāvāt izmēģināt, tad viņš var saprast virzienu un pieņemt lēmumu – vai es to gribu vai negribu.

Ja mēs visi dīcam, ka mums Latvijā trūkst inženieru, bet skolēnam nav bijis pieredzes, iespējas uzzināt, ko tas nozīmē, ko tas paredz, tad kā viņš var izvēlēties par tādu kļūt? Tas ir diezgan liels absurds. Ja viņš ir mēģinājis radīt lietas, ir dizainējis, ir programmējis, saprot virzienus, tad viņš var pieņemt lēmumu. Nevis sēž, mācās matemātiku – man ir matemātikas pieredze, kļūšu par matemātiķi. Tāpēc bērniem ir jārāda, kas ir tie cilvēki, ko viņi dara, kāda ir viņu ikdiena.

Pieminējāt sadarbības partnerus – cik atsaucīgi tie ir, lai pie sevis uzņemtu skolēnus un atklātu savu pieredzi?

Sadarbības uzņēmumi ir ļoti atvērti, īpaši šajā industrijā, kur ir ļoti jāinvestē jaunu prasmju un iemaņu došanā saviem darbiniekiem. Līdz ar to, ja mēs skolas laikā jau kaut kādas lietas un pieredzi varam ielikt, tas nozīmē, ka viņš būs gatavāks, būs izpratne, nevis: es atnāku – te nu es esmu! Mēs jau redzam, ka arī augstskolas mērķtiecīgi kabina sev klāt praktiskās lietas, ap tām apkārt veidojas inovāciju aprite, piemēram, Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina fabrika, "Demola" – starpuniversitāšu programma, kurā esmu iesūtījis iekšā vienu skolēnu, lai darbojas un mēģina rast praktiskus risinājumus darba devēju problēmām.

Skaidrs, ka ir jāiedod fundamentāli pamati zināšanu līmenī, bet tas neizslēdz, ka šīs lietas var tikt liktas lietā. Ja viņam, piemēram, šodien jādomā par to, kā, mainoties kapacitātei, mainīsies frekvence, kuru laiž cauri, un kā tās gaismas diodes mirgos, – viņam jāizmanto matemātika, jāsaprot, jāliek kopā matemātika, fizika.

Siguldas pilsētas vidusskolai ir izdevies saskaņot jaunus mācību priekšmetus. Vai citas skolas nav izrādījušas interesi par to ieviešanu arī pie sevis?

Jā, mēs esam radījuši mācību priekšmetu standartu atbilstoši Izglītības likumam un saskaņojuši to ar Valsts izglītības satura centru. Par programmām ir interesējušās arī citas skolas. Brauc jau pie mums ciemos – Bauskā, Liepājā arī daudz kas notiek, ar Preiļiem mums ir ļoti labas attiecības, viņi dara līdzīgas lietas, bet pulciņu veidā. Interese ir, visi jau šobrīd kaut ko mēģina. Patlaban pieeja tehnoloģijām ir spēcīga, piemēram, Siguldas Valsts ģimnāzija iegādājusies robotus, ko var pielietot programmēšanas apguvē, tā ir milzīga joma, kur var inovēt – gan no pedagoģijas viedokļa, gan no tā, ko skolēns no tā visa dabū laukā. Pasaule mainās. Un mainās ļoti strauji. Ir jāpielāgojas un jāmēģina iedot to labāko komplektiņu.

Tagad aktīvākie ir tieši reģioni – Ventspils, Liepāja, Grobiņa, Preiļi, Dobele, Valmiera, Sigulda. Skaidrs, ka arī Rīgā ir vietas, kur tas notiek, jautājums ir, kurā mirklī mēs to padarīsim par ikdienas procesu. Nesen lasīju rakstu par robotiku igauņu bērnudārzos, kas, no vienas puses, ir nedaudz pārspīlēti, bet, no otras, – ja ir pieeja tehnoloģijām, tad tas ir pamats, ko var darīt.

Arī mēs jau četrus gadus braucam uz "Robotex", kas ir vienas no lielākajām sacensībām pasaulē. Tajās piedalās ļoti daudz cilvēku. Tā pieeja, ar kādu viņi bērnus iesaista procesā, ir citāda. Skaidrs, ka tur piedalās cilvēki, kas būvē robotus, bet viņiem viss jau iesākas ar robotu zīmēšanu, tā ir masveida sistēma. Šobrīd mums tas vairāk balstās uz entuziasmu – kur kurš darbojas, kurš to atbalsta. Ir, protams, milzīgs prieks, piemēram, Preiļos arī bija robotikas čempionāts, kas pulcēja daudz dalībnieku. Cerība ir, ka kustība aug un interese kļūst lielāka, līdz ar to aug arī pieredze. Viens skolotājs vēlas ar otru dalīties, saprast, mācīties.

Grūtākais ir, ja bērns zina – jā, es to gribu, bet nezina, kur iegūt atbalstu, lai to īstenotu. Ja ir izpratne par taciņu, pa kuru jāiet, tad jau visus papildu ceļus, kuri nepieciešami, atradīs. Šobrīd jau industrija arī ir mērķtiecīgāka, atbalsta, dod iespējas. Situācija sāk stabilizēties.

Nav noslēpums, ka šajā industrijā speciālisti ir ļoti pieprasīti un arī atalgojums ir augstāks nekā skolotājam. Kas jūs motivē strādāt ar bērniem?

Kaut kādā mērā esmu pamanījies labus piedāvājumus noairēt nost. Skaidrs, ka es papildus iesaistos kādos projektos, kur ir iespēja papildus iegūt līdzekļus. Skaidrs, ka skola nav medusmaize, industrijā ir citas naudas, bet kādam jau šis darbs ir jādara. Kā sāku, tā pagaidām vēl turpinu. Man šogad izdevās pirmo gadu "palaist" šo programmu, interese ir. Un tas ir tāpat kā "Iespējamā misijā", kad pirmos divus gadus tu vairāk domā par sevis mainīšanu, tāpat arī tagad – rezultātus var redzēt lēnām, tik strauji tas nenotiek, tas ir apmēram piecu gadu cikls, līdz tu redzi, ka tie bērni, kurus mērķtiecīgi esi mācījis, ir kļuvuši patstāvīgi, viņiem var uzkraut atbildību, viņi izdara lietas. Tas nenotiek vienas dienas laikā. Tā ir realitāte.

No daudziem skolotājiem ir dzirdēts, ka lielas problēmas, lai notiktu normāls mācību process, sagādājot skolēnu disciplīnas jautājums. Jums arī tā šķiet?

Disciplīna ir kompleksa lieta, nevar teikt – ja tu smaidīsi, lēkāsi un taisīsi teātri, visi applaudēs. Te vairāk jārunā par mērķtiecīgu darbību – ja bērns redz mērķi, viņš saprot, ko viņš tur dara, tad viņš ir klāt. Tā vienmēr, protams, nenotiek. Jāsaprot, ka patlaban ir pilnīgi citi laiki. Mēs redzam, ka nākotnē šie bērni nestrādās visu mūžu vienā profesijā, viņiem būs jāpielāgojas, jāmainās, tas arī parāda to... Ir jau visādi izgājieni, bet...

Vēl jau ir jautājums, ko saprot ar vārdu "disciplīna". Vai tu gribi, lai viņi visi sēž kā partizāni un klusē, vai tu iedod viņiem darbu un viņi plosās? Skaidrs, ka bieži vien viņi strādā grupā un modelē, kaut ko dara, viņi ir aktīvi. Viņi dara, ja viņiem dod darīt. Ja viņiem nedod neko darīt vai ja viņi neredz, kāpēc tas jādara, skaidrs, ka viņi nav apmierināti.

Ja aizejam uz skolotāju kursiem, kur viņi nevar saglabāt pašdisciplīnu, tad ko mēs varam no bērniem gribēt? Mēs taču zinām paši sevi, kā mēs reaģējam situācijās, kad mums ir garlaicīgi, nav kādas mērķtiecīgas aktivitātes. Tad mēs mēģinām paši sevi kaut kā izklaidēt.

Un vēl – izglītības vērtība, kas vēsturiski bijusi, kaut kur ir zudusi, jo šodien reti kurš mācās mācīšanās pēc. Izglītība kā daļa no humānisma, līdz ar to mums ir jāļauj bērniem domāt, kāpēc viņi to var darīt, ne tikai ar piemēriem, bet ļaut pašiem sevi analizēt, mērķtiecīgi attīstīt šo lietu. Tas ir nedaudz arī stāsts par cieņas audzēšanu bērnos, nenorobežošanos, izpratni par dzīvi un lietām. Tu visur neesi pirmais, bet tev jāzina, kā no jebkuras situācijas mācīties, attieksmes veidošanas jautājums tas ir. Mūsu sadrumstalotajā sistēmā kaut kur aiz tiem kokiem mežu pazaudējam.

Vieglākais, protams, būtu parādīt bērnam – re, kur robots, un, re, kā tas uzprogrammēts, bet attieksmes puse pakāpeniski jāveido. Nevis tu visu nomet un aizskrien, bet aiz sevis sakop, tev lietas ir līdzi, kladīti tu izvelc nevis tāpēc, ka tās neesamības dēļ tev būs slikts ieraksts dienasgrāmatā, bet tu veido sevī attieksmi un kultūru. Tas ir sabiedrības pienākums – definēt, ko mēs gribam un kā to panākt, neraugoties uz to, ka ģimenes ir dažādas. Tas nav viena skolotāja, vienas skolas uzdevums, bet kaut kā lielāka saistība.

Neskatoties uz to, ko es mēģinu iemācīt, man šķiet, ka svarīgais ir, lai bērns ir laimīgs, lai viņš redz, kur viņš ir, lai jūtas ar to laimīgs, vienalga, ko un kādā jomā viņš dara. Mēs varam stāstīt – ja tu mācīsies šo, tad tu būsi tas un tas, bet mūsdienu dzīves ritmā, kurā veidojas sabiedrība, tas ir lielais jautājums, ka tu mērķtiecīgi tēmē uz augšu, saproti, kur tu gribi nokļūt, un ka tu izvirzi mērķus. Teiksim, skolēnam ir mērķis mācību gadam, mērķis pusgadam, kāpēc tu to gribi, ko tu gribi piecu gadu perspektīvā, kas ir tās prasmes, kas tev vajadzīgas. Tā ir daļa no procesa.

Vai jums pietiek laika arī citām nodarbēm? Vai vispār interesē kaut kas ārpus robotikas?

Mūsdienās daudz tiek runāts par to, ka iespējami ilgāk bērnus vajadzētu atturēt no viedierīcēm. Kādā vecumā jūs domājat bērnu iepazīstināt ar tehnoloģojām?

Protams, var jau tā – sēdini, lai lasa tās grāmatas, ir televizors, planšete. Ej nu zini! Skaidrs, ka es viņam esmu rādījis elektronikas shēmu komplektiņu ļoti vienkāršotā veidā – tur ir gaismiņas, podziņas, un tā ir viena no mīļākajām rotaļlietām. Pēc pamatizglītības es esmu filozofs un uzskatu – jebkas, kas bērniem māca domāt, ir labs. Un tu vai nu domā, vai nedomā, tādēļ mēģināt kaut kā saskaldīt matemātisko, algoritmisko vai loģisko domāšanu ir alošanās. Argumentācija ne ar ko būtiski neatšķiras no algoritmiskas domāšanas, bet pamatā jau mērķis ir tāds, lai bērns ir domājošs. Lai viņš ir cilvēks, kurš pats domā, ko viņš dara.

Skaidrs, ka tehnoloģijas ir uz palikšanu, pasaule progresē. Mēs varam sēdēt kalna galā vai arī... Tas, ko es ļoti gribu, – lai cilvēks strādā un rada ar prieku, nevis tikai patērē saturu, bet kļūst par lietu radītāju. Ko mēs redzam starpbrīžos – skolēns spaida telefonā, patērē saturu, lasa grāmatu, bet ceļš ir parādīt, ko tu ar to vari iesākt. Tas bērns, kurš lasa grāmatu, cerams, vienā brīdī paņems rokās pildspalvu un pats sāks rakstīt grāmatu, aizies citā procesā. Tieši tas pats ir ar tehnoloģijām, var parādīt – to robotu var programmēt. Un tā ir ar jebkuru jomu, ko tu dari, – parādīt virzienu. Dejo, sporto, dziedi – jebkas, ko tu dari ar prieku, nesīs rezultātu.