"Pašlaik Latvijā notiek liela revolūcija bērnu tiesību aizstāvības jautājumos. Arvien vairāk cilvēku vēlas kļūt par adoptētājiem, aizbildņiem, audžuģimenēm, viesģimenēm vai mentoriem. Arī mūsu ģimenei bija pusgadu ilgs posms, kurā mērķtiecīgi gatavojāmies audžuģimenes statusa iegūšanai. Ieguvām. Tomēr teorija un prakse – divas dažādas lietas. Kas mūs pārsteidza šajā ceļojumā, un kam mēs nebijām gatavi?" to savā blogā "Manasdebesis" atklāj divu audžubērnu un savas meitas mamma Elīna Bataraga, kura savā pieredzē gatava dalīties arī ar "Cālis" lasītājiem.
Saņemt piedāvājumu – nenozīmē tikt pie bērna
"Pašlaik ir ļoti daudz informācijas par to, ka bērni izmisīgi gaida audžuģimenes. Kad audžuģimenes iegūst statusu, ir domas – kā lai tagad kārtīgi izsver lielo piedāvājuma klāstu! Un nekā – neviens nesteigsies jūsu ģimenē ievietot bērnu. Var paiet mēnesis, divi, trīs. Vai pat – četri! Kādēļ tik ilgi? Vispirms tādēļ, ka audžuģimenēm tiek piedāvāti bērni, kuri nupat ir izņemti no ģimenēm. Bērnu namā mītošos reti kad bāriņtiesas "aiztiek". Īpaši tos, kuri tur atrodas ilgstoši.