Nevis aizliegt, bet atbalstīt un limitēt: producents Edgars Zveja kopā ar dēlu startē datorspēles sacensībās  (3)

Edgars smej, ka, iespējams, būs vecākais šīs spēles sacensību dalībnieks, kāds vien Eiropā redzēts, bet tas viņu nebūt neierobežo, gluži pretēji – viņš pat iecerējis nedaudz "piespēlēt", lai jaunieši brīnītos, "ko tas opis te dara".

Žurnālista dēls ar šo spēli sācis aizrauties pirms diviem gadiem, un viņa mamma to noliegusi kā sērgu. Saprotot, ka aizliegums nav risinājums, arī Edgars iedziļinājies spēlē. "Es sāku spēlēt, tikai kā liels puika un gāju vēl tālāk – apzināti sāku trenēties. Sākumā gan jaunieši pavilka mani uz zoba, bet tā es divus gadus kāpinu savu meistarību, un gribu pierādīt, ka gadu limits nav šķērslis, ka arī 54 gados varu būt līdzvērtīgs spēlētājs," stāsta Edgars.

Pēc Edgara teiktā, svarīgi ir nevis noliegt, bet iedziļināties tajā, ko dara tavs bērns. "Paiet soli pretim tam, kas bērnam ir svarīgi. Protams, es jau arī mēģināju viņu vilkt uz savu pusi, ņemot līdzi uz makšķerēšanu, bet arī no manas puses jābūt pretimnākšanai. Mans izaicinājums ir atrast kopīgu valodu šajā moderno tehnoloģiju laikmetā, un, protams, arī limitējot to lietošanu," uzsver Edgars.

Jā, Edgars apliecina, ka daudzi uzskata, ka šī spēle esot kaitīga psihei, tomēr viņš tam īsti nepiekrīt, jo tās spēlēšana, ievērojot normas robežas, gluži pretēji – attīsta spēju pieņemt lēmumus, tā ir taktiska. Edgars skaidro – spēlē ir divas komandas – vieni ir teroristi, bet otri – policisti. Spēlē ir izveidotas vairākas mapes, rajoni, pilsētas, kurās arī risinās spēles darbība. "Sliktajiem" jāuzliek "bumba", "labajiem" – tās jāatrod un jāiznīcina. Spēlētāju loks visā pasaulē ir plašs, un virtuālajā vidē ir izveidots spēlētāju čats, kurā aktīvi komunicē, arī Ernests. Edgars zina teikt, ka patiesībā patlaban spēles popularitāte jaunieši vidū ir tik augsta, ka dēlam ir maz draugu, kuri nespēlētu šo spēli, tādēļ pamatā visi ir vienā interešu zonā.

Fakts, ka Edgars sācis spēlēt spēli, viņu ļoti satuvinājis ar dēlu un ne tikai… Arī ar viņa draugiem, no kuriem daudzi labā ziņā apskauž Ernestu, jo "viņa sencis arī spēlē". Citiem puikām ģimenēs esot krasi noliedzoša attieksme, bet ar Edgaru kopā paspēlēt vēlmi izteikuši jau vairāki dēla draugi. "Man jau sākumā bija jāapliecina, ka esmu normāls džeks. Sarunās ar jauniešiem izmantoju viņiem ierasti terminoloģiju par spēli, tā komunikācija veidojās veiksmīgāka. Sākumā bija pauze, bet tad jau mani pieņēma. Daudziem puikām trūkst tēva līdzdalības viņu interešu atbalstā," stāsta Edgars.

"Es neizgāzos jauniešu priekšā. Nospēlējām labi, kā bija ieplānots. Jaunieši ar interesi vēroja mūsu spēli un juta līdzi. Sarunājoties ar puišiem par attieksmi pret spēli ģimenēs, pārsvarā dominē kombinācija – tētis normāli vai neitrāli, ar mammu labāk par šo tēmu nerunāt. Parunāju ar Ernesta mammu un sapratu, ka sievietes satrauc, ka tur šauj, bet es atbildēju, ka puikām vienmēr ir paticis šaut, ne jau ar lellēm viņiem būtu jāspēlējas. Redzēju labsirdīgu skaudību puišu acīs, daudzi gribētu ar tēti uzspēlēt vienā komandā," šādas atklāsmes Edgaram radušās pēc sacensībām.

Ar šo savu nelielo pieredzi Edgars vēlējās padalīties ar citiem, jo viņam šķiet būtiski nepazaudēt saikni ar bērnu, kad viņš kļūst patstāvīgāks. Atbalstīt, būt līdzās, iedrošināt, vienlaikus nedaudz pakontrolējot, lai situācija neiziet no rāmjiem, jo aizliegumi vēl nekad nav pierādījuši savu efektivitāti. Tāds ir Edgars viedoklis, un nav nekā svarīgāka, lai bērniem ar vecākiem būtu labas attiecības.