Mans ceļš ir bijis bagāts ar redzošajiem, jūtošajiem, kārtis un kartes liekošajiem, kas palīdzējuši tik daudz, kad esmu kaukusi pēc sava dzīves uzdevuma, kad esmu smakusi un nosmakusi attiecībās, kad ir nesavācams uztraukums un triceklis iekšā. Savulaik tas bija veids, kā solīti pa solītim apzināties sevi, ieraudzīt lielāku bildi, saprast sevi kā Lieluma sastāvdaļu. Taču tagad es arīdzan saprotu, ka patiesībā no visiem šiem lasījumiem esmu mācījusies realitātes paradoksus, tās neparasto dabu.
Esmu mācījusies, kā zvaigznes, roku līnijas, kāršu spoguļi strādā. Un man atnākusī apziņa ir ļoti stipra – jā, redzēt var, zvaigznēs viss ir ierakstīts, kārtis stāsta taisnību, rokās viss ir ielikts. Taču jāatceras vairākas svarīgas lietas darbā ar sevis iepazīšanu caur lasījumiem, lai nekļūtu par muļķi un neaizvērtu sirdi dzīvei, nozombējoties vienā scenārijā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
