"Mammīt, es tevi ļoti mīlu", "Man ir grūti, esmu ļoti piekusis" – šādus vārdus Ilzei sacīja dēls divas stundas pirms nāves. Tad, kad tie tika pateikti, Ilze, protams, nezināja, ka tās jau ir atvadas.
Kā vesels puisēns pēkšņi kļuva nedziedināmi slims, kā nežēlīgo diagnozi bija spiesta uzņemt ģimene, kā ritēja gadi no brīža, kad ārsti sešus gadus vecajam Eināram atklāja šo ģenētisko slimību, līdz viņa pēdējai stundai dažus mēnešus pirms 18. dzimšanas dienas sasniegšanas, kā mainījās Ilzes dzīves ritms – pēc... Par to šajā rakstā stāsta Ilze.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
