Anna Mellupe: kāpēc es iesaku nelasīt savām meitām pasaku par Pelnrušķīti

Mūsdienās 8. martā cildinām sievietību tās visplašākajā izteiksmē. Vēlamies, lai šī mūsu Dieva dāvana būt sievietei tiktu novērtēta.

Bet kas tad ir sievietība?

Karojot par dzimumu līdztiesību, sieviete uzņēmusies tik daudz lomas, ka nāktos svētkus pārdēvēt par varoņu dienu. Sieviete – mīloša māte, paklausīga meita, kārtīga darbiniece, spoža personība, pavedinoša mīļākā, uzticīga sieva, teicama saimniece. Viss reizē un, kā likums, bezgala krāšņi, ar maksimāliem panākumiem katrā no lomām.

Vēl par pamatu mūsu zemapziņā kopš bērnības ieperinājusies Pelnrušķīte, kura cieš un iztur pazemojumus, lai kādu dienu taptu prinča novērtēta un lutināta. Viņi dzīvoja ilgi un laimīgi... Ciešot un gaidot savu princi, viņa baro sevi ar internetā bārstītiem padomiem, kuri veido apziņu, ka sieviete ir jāciena, jāglāsta, jāmīļo, jāsaprot... Kā tajā citā pasakā par princesi krāšņajā pilī, kuru pamodināja tikai mīļotā vīrieša skūpsts. Kad šo visu saliek kopā, sanāk, ka mūsdienu sieviete ir varonīga cietēja.

Cik no mums šeit sevi atpazina?

Tā kā zemapziņā darbojas visas šīs pretrunīgās programmas, sanāk tāda kulšanās starp varoni un upuri. Pēcpadomju bērnus šīs lomas plosa visvairāk. Tur nāk vēl ģimenes modeļi, kuri pamatīgi sašķobīja vīrieša lomu. Jebkurš psihologs spēs gari un plaši izstāstīt, kā tēva loma bērnībā vēlāk ietekmē attiecības ar vīru. Mēs saprotam, ka kaut kas ar to sievieti mūsdienās nav labi, bet nezinām, ko mainīt savā attieksmē, lai padarītu savu dzīves kvalitāti harmoniskāku, vēl vairāk – arī izaudzinātu savu meitu par spēcīgu sievieti. Sentences sociālajos tīklos par sievietes būtības nebeidzamo skaistumu īsti nepalīdz. Varbūt uz mirkli tikai ceļ ilūziju par pašvērtību bez ilgtspējīga efekta. Lai vīrietis vēlētos sievieti lutināt un mīļot, viņai ir jābūt pilnvērtīgam partnerim savā sievišķajā izpausmē.

Te nu nonākam līdz kvalitātēm, par kurām mūsu bērnībā nerunāja. Ne ģimenē, ne skolā.

Pirms laižam meitu veidot attiecības ar ārpasauli, viņai jāsaprot sava patstāvība un pilnvērtība. Jebkurš tavs atbalsts meitai radoši izpausties, lai atrastu savu spēku, veidos viņu kā pilnvērtīgu personību. Ja netiks nenoniecināts viņas radošums, tava meita nepiesaistīs upura lomu un nebūs atkarīga no citu cilvēku atzinības. Viņa spēs pastāvēt gan attiecībās ar vīru un bērniem, gan laiku, kad būs viena.

No mazotnes atbalsti meitas draudzību ar vīriešiem – tēti, brāli, kaimiņu! Vīrišķā enerģija sievietei ir nepieciešama – kā Iņ vajadzīgs savs Jaņ. Jo draudzīgākas viņas būs ar vīriešiem, jo mazāk vēlēsies konkurenci ar vīru. Nemāci visas tās muļķīgās etiķetes, kur vīrietim roka jāpadod, kad uz restorānu jāved. To mātes mācīs saviem dēliem, kuri kļūs par spēcīgiem vīriešiem. Spēcīgi vīrieši šo visu pratīs paši.

Māci meitai būt stiprai, bet ne valdonīgai! Sievietes būtība ir pielāgošanās un mainība. Tas ir viņas spēks un vislabākais instruments. Ja meitām audzināsi principialitāti, kategoriskumu, valdonīgumu, stiprus vīrus viņas nepiesaistīs. Viņas meklēs upurus. Turpretī sieviete, kura savu spēku radīs mākslā pielāgoties, nekad nepazudīs. Viņa kļūs par līdzvērtīgu partneri savam vīram un nevēlēsies dominēt.

Nelasi meitām pasakas par Pelnrušķīti! Lasi par Ronju laupītāja meitu, Drošsirdi vai Momo, lasi pasakas, kur meitām ir stipri tēvi un labi draugi. Rūpīgi izvēlies grāmatas, jo bērni pirms gulētiešanas iegūtos iespaidus miegā apstrādā apziņā, kura novieto tos zemapziņā. Tur veidojas mūsu programmas, tātad arī liktenis.

Rādi piemēru, kā meitām būt labām mātēm. Nepamet viņas svešās rokās, neliedz viņām savu klātbūtni, esi blakus, kad viņām tas nepieciešams un nenovērsieties, kad viņas ir vājas.

Lai arī marts iezīmējas kā sievietības mēnesis, neaizmirsīsim, ka par mātēm mūs padara mūsu bērni, kuri izspoguļo mātišķās jūtas un beznosacījuma mīlestību, par sievām mūs padara mūsu varenie vīri, kuri tieši vai netieši izgaismo mūsu brīnišķās šķautnes un tās, kuras vēl jāslīpē kā dimantam. Par meitām mūs radījušas mammas un tēti, kuri mūs mīlējuši tā, kā to pratuši, un sabiedrība ir vien mūsu pašu spogulis.

Šī diena ir mūsu iekšējie svētki, kur dziļā pateicībā cildinām visu, kas mums ļauj būt mums kā sievietēm. Mūsu pienākums ir izjust savu sievietību tik stipru, cik stipru varam nodot to savām meitām.