<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@tentides"> Jeremy Bishop </a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>
Zemes dancis ap savu asi dod iespēju gan radīt dienas gaišajā daļā, gan saglabāt un atjaunoties tumšajā diennakts periodā. Nākamais ar maņām taustāmākais ir Mēness cikls, ko varētu tēlaini salīdzināt ar kosmosa elpošanas sistēmu: uz Jaunmēnesi tiek ievilkta elpa, uz vecu Mēnesi – izelpota, un tai līdzi – visi procesi uz Zemes. Pāri tam visam – Saules cikls, kad Zeme apceļo Saulīti no visām pusēm, smeļot šo Gaismu no visiem rakursiem, gan pavasara modinošo spēku, gan veļu laika trasformatīvo, vasaras zelta rasu un ziemas sidraba vizuļus.

Tas ir ceļojums gada garumā, kad atkal un atkal Lielās dienas rītā – 20. vai 21. martā – atgriežas tajā pašā punktā. Mēs sakām – Saule atgriežas, bet īstenībā mēs atgriežamies līdz ar Zemi, tajā pašā sākuma punktā, un drīkstam sākt atkal visu no jauna, tikai ar vēl lielāku pieredzi nekā iepriekš.

No bezgalīgās mūžības plašumiem šā Visuma robežās, atbilstoši Dieva kārtībai, mēs dzīvojam pēc Laika cikliskuma principiem. Cilvēka mērķis ir, visu šo laiku mainoties, atkal un atkal, augstāk un augstāk pietuvoties vai, precīzāk sakot, atgriezties jaunā kvalitātē Radītāja pirmatnējā idejā.

Saules kalendārs

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit