Neiropsihiatrs: ar uzmanības deficīta sindromu var tikt galā

Atbildi uz šiem un daudziem citiem jautājumiem atradīsiet apgāda "Lietusdārzs" izdotajā Daniela G. Eimena grāmatā "Uzmanības deficīta sindroms". Svarīgi uzsvērt, ka tā ietver praktisko programmu neiroloģisku uzvedības traucējumu novēršanā kā bērniem, tā pieaugušajiem, tātad var būt noderīga jebkura vecuma cilvēka uzvedības izprašanai un var palīdzēt būtiski uzlabot veselību un dzīvi ikvienam neatkarīgi no gadu skaita.

Daniels G. Eimens, medicīnas zinātņu doktors, neiropsihiatrs, veltījis vairākas desmitgades smadzeņu pētījumiem un UDS izprašanai. Viņš sarakstījis gandrīz 30 grāmatu par cilvēka smadzeņu darbību un tiek uzskatīts par pasaulē vadošo UDS speciālistu. Viņa psihiatrijas klīnikā veiksmīgi izārstēti simtiem tūkstoši pacientu, kam bijis nepieciešams stiprināt fizisko, garīgo un emocionālo veselību.

UDS jau gadiem sagādājis raizes pacientiem un ārstiem visā pasaulē. Skolotāji var saskarties ar hiperaktīviem vai pārmēru bieži nogurušiem un šķietami neieinteresētiem skolēniem. Vecākiem problēmas var sagādāt pusaudžu audzināšana, ja tie nemitīgi runā pretī un šķiet nepaklausīgi. Bet tikpat labi varat darbā saskarties ar neorganizētiem, haotiskiem un aizmāršīgiem kolēģiem, padotajiem un priekšniekiem. Uzmanības deficīta sindromam ir dažādi simptomi, kas var ietekmēt ne vien sniegumu skolā vai darbā, bet arī attiecības ar tuviniekiem, draugiem un laulātajiem.

Grāmatā ir konkrēti padomi vecākiem, skolotājiem, dzīvesbiedriem un citiem, kas ļaus atpazīt savos līdzcilvēkos UDS simptomus un palīdzēt viņiem kontrolēt uzvedību un šo sindromu novērst.

Piedāvājam fragmentu no grāmatas.

[..] Attiecībā uz pārmērīgu televīzijas skatīšanos viss ir skaidrs. Bērni, kas skatās daudz TV raidījumu, skolā mācās sliktāk. TV neveicina smadzeņu aktivitāti. TV raidījumos viss jau ir priekšā – skaņas, ainas, intrigas, iznākums, izklaide –, tādēļ smadzenēm nav vajadzības mācīties veidot jaunus savienojumus. Līdzīgi kā ar muskuļiem – jo vairāk nodarbināt savas smadzenes, jo tās kļūst spēcīgākas un vairāk var paveikt. Pretējā versija arī pareiza – jo mazāk strādā smadzenes, jo vājākas tās kļūst. Pastāvīgi aizraujoties ar to, kas neveicina smadzeņu darbību, piemēram, TV, pazeminās cilvēka koncentrēšanās spēja. Turklāt pēdējos trīsdesmit gados televīzija ir izmainījusies. Pirms trīsdesmit gadiem trīsdesmit sekunžu garā komercraidījumā bija desmit trīs sekunžu ilgi kadri. 2000. gadā tādā pašā raidījumā ir trīsdesmit vienas sekundes kadri. Mūs programmē, lai skatītos uzmanīgāk.

Vēl viena problēma ir videospēles. Esmu redzējis, ka daudzi bērni ir kļuvuši atkarīgi no videospēlēm. Viņi tās spēlē stundām ilgi, un tas samazina pienākuma apzināšanos. Kad viņiem liek pārtraukt šo nodarbošanos, uznāk dusmu lēkmes un novērojami abstinences simptomi. Neseni pētījumi par galvas smadzeņu attēlveidošanu un videospēlēm bija publicēti žurnālā "Nature".

Šajā pētījumā grupai cilvēku, kuri spēlēja asa sižeta videospēles, veica PET (pozitronu emisijas tomogrāfiju) smadzenēm. Pētnieki mēģināja noskaidrot, kura smadzeņu daļa aktivējas videospēļu laikā. Viņi atklāja, ka daudz aktīvāki par citām smadzeņu daļām videospēļu laikā ir bazālie kodoli (bazālie gangliji), kas smadzenēs veido dopamīnu. Šajā smadzeņu daļā darbojas arī kokaīns un ritalīns. Vielmaiņa palīdz atbildēt uz to, kādēļ no kokaīna veidojas atkarība, bet no ritalīna ne. Kokaīnam ir spēcīgs tūlītējs efekts, stimulējot neiromediatora dopamīna bagātīgu izdalīšanos. Radusies bauda ātri pāriet, un rodas vēlēšanās pēc tās atkal. Turpretī ritalīns iedarbojas lēni, neradot tik lielu patiku, un tā darbība ir ilgstoša. Līdzīgi videospēles rada prieku un koncentrēšanos, palielinot dopamīna izdalīšanos. Jo vairāk dopamīna izdalās, jo mazāk šis neiromediators ir pieejams vēlāk, kad jāpilda skolas uzdevumi, darbi mājās utt. Daudzi vecāki man ir sūdzējušies – jo vairāk bērns aizraujas ar videospēlēm, jo sliktākas ir sekmes skolā un lielāks ir aizkaitinājums, kad viņam lūdz pārtraukt spēli.

Videospēļu negatīvo ietekmi esmu novērojis savās mājās. Nintendo kanāls ienāca mūsu mājās, kad dēlam bija 10 gadi. Sākumā man likās, ka tas ir lielisks. Kad biju bērns, man nebija tik interesantu spēļu. Bet nākamo gadu laikā es redzēju, ka dēls aizvien vairāk laika pavada pie videospēlēm un mazāk – savu darbu veikšanai. Viņš pat runāja pretī, kad viņam teica, lai pārtrauc spēli. Es nolēmu, ka jāatsakās no "Nintendo". No tā laika mums visiem klājas labāk.

Nedrīkst ignorēt internetu kā avotu nopietnām problēmām bērniem un mums pašiem. Internets ir vērtīgs izziņas avots. (Man ir vairākas tīmekļa vietnes, un es ar tām lepojos (Amenclinic.com un Brainplace.com). Bet internets var būt arī bīstams un tērē laiku. Daudzi cilvēki ar UDS ir impulsīvi un meklē kaut ko satraucošu, tādēļ bieži apmeklē seksuāla rakstura vietnes, rodas sakari ar citām personām, un ir pavērts ceļš uz sarežģījumiem. Vienai no manām pacientēm šķita, ka viņa internetā ir atradusi mīlestību. Šis stāsts iesākās, kad viņai bija septiņpadsmit gadu. Tērzēšanas grupā viņa sastapa vīrieti no Luiziānas. Viņi sarunājās stundām ilgi, apmainījās ieskenētām fotogrāfijām, sāka sarunāties pa telefonu un pēc diviem mēnešiem nolēma apprecēties, lai gan nekad nebija satikušies. Kad es to ārstniecības procesā atklāju, nolēmu satikties ar viņas vecākiem. Kad viņa mēģināja pārtraukt sakarus ar šo cilvēku, viņš piedraudēja meiteni nogalināt. Mēs uzzinājām, ka šis vīrietis ir nesen atbrīvots no ieslodzījuma, kur bija nonācis par vardarbīgu uzvedību. Vecākiem jāuzrauga, kā bērns pavada laiku internetā, un jāierobežo pieeja dažām vietnēm.

Nesenie pētījumi parādījuši, ka bērniem, kuri daudz laika pavada internetā, ir vājas sociālās prasmes. Galvenais risinājums ir samērības ievērošana un pārraudzība.

Esmu sācis vairāk interesēties, kāda iedarbība uz bērnu ir kadru nomaiņas ātrumam datora un TV ekrānā. Ja aplūkosiet datora monitoru vai TV ekrānu, izmantojot videokameru, redzēsiet platas melnas līnijas skrienam pāri ekrānam. TV un datora ekrānam kadru nomaiņas ātrums var būt dažāds – līdz 30 kadriem sekundē. Interesanti, ka šis ātrums atbilst koncentrācijas stāvoklim smadzenēs. Jūsu smadzenes tiecas pēc šāda ritma. Jūs piemērojieties tam, kas saista jūsu uzmanību, piespiežat sevi koncentrēties. Jūs aizraujaties. Jūsu smadzenes uztver apkārtnes ritmu. Ja kadru nomaiņa ir lēna, smadzenes to jūt, un cilvēks sāk justies miegains. Ja ritms ir ātrs, var izjust enerģijas pieaugumu un satraukumu. Smadzenēm uztverot kadru nomaiņas ritmu, jūs varat pievērst uzmanību TV vai datora ekrānam pat tad, ja jūs pavisam neinteresē, ko rāda. Vai esat kādreiz piedzīvojis gadījumu, kad skatieties televīziju, pat negribot to darīt? Kad jūtat pievilšanas spēku, lai gan jūs garlaiko tas, ko redzat. Man tā ir bijis. Pats jaunākais masu aizraušanās piemērs bija novērojams Japānā 1997. gadā. Desmitiem tūkstošu japāņu bērnu skatījās populāro "Nintendo" multiplikācijas filmu "Pokemon". Kādā skatā tur bija sprādziens ar sarkanas, baltas un dzeltenas gaismas uzliesmojumiem ik pēc dažām sekundēm, sekundē nomainoties 4,5 kadriem. Pēkšņi bērniem sākās krampju lēkmes. 730 japāņu bērnu šajā vakarā nonāca ātrās palīdzības punktos ar krampju lēkmēm. Vairumam šo bērni iepriekš nekad krampji nebija novēroti. Frekvence 4,5 atbilst smadzeņu garozas aktivitātes frekvencei krampju gadījumā. Šis ir dramatisks piemērs, kas pierāda, cik ļoti kadru maiņas biežums var ietekmēt bērnus. Cik man zināms, neviens to vēl nav pētījis, un mums vajadzētu to darīt.

Videospēles un televīzija novedušas pie fiziskās slodzes trūkuma, kas ir vēl viens būtisks cēlonis UDS gadījumu pieaugumam mūsu sabiedrībā.

Fiziskie vingrinājumi pastiprina asins plūsmu visā ķermenī, tostarp smadzenēs. Ja bērni skatās daudz televīzijas un vingrina tikai savus pirkstus videospēlēs, viņi kļūst kūtrāki un mazāk uzmanīgi. Gadu gaitā esmu novērojis tiešu sakarību starp cilvēka fizisko nodarbību līmeni un simptomu smagumu. Man ir zināmi vairāki UDS profesionāļi (ārsti un advokāti), kas ir panākuši, ka skolā ir sporta nodarbības divas līdz četras stundas dienā. Esmu arī ievērojis, ka maniem UDS pacientiem, kas nodarbojas ar sportu, piemēram, basketbolu, kur ir intensīvas aerobās kustības, skolā klājas labāk, nemainot viņiem izrakstītos medikamentus. Fiziskie vingrinājumi ir svarīgi visos līmeņos, un vairāk par tiem runāsim vēlāk.

Bioloģiskais, psiholoģiskais un sociālais izvērtējums ārstam sniedz plašāku ainu un, kā redzēsim tālāk, paver iespējas pareizai ārstēšanai.

Ja runa ir par UDS, pastāv arī citas problēmas, kuras jāizvērtē. Dažreiz tās kļūdaini uzskata par UDS pazīmēm, bet citkārt tās pastāv vienlaikus ar UDS. Lūk, daži piemēri!

Psihiatriskas/ adaptācijas problēmas

Emocionālas un adaptācijas problēmas var uztvert kā UDS; tās var būt UDS rezultāts vai pastāvēt vienlaikus ar UDS. Turpinājumā sniegti piemēri.

Grūtības piemēroties vai ģimenes problēmas

Īslaicīgi sarežģījumi, problēmas ģimenē vai smags stress var cilvēkam jebkurā vecumā radīt koncentrēšanās grūtības vai nemieru. Atšķirību starp stresu var atrast sarežģījumu vēsturē un to ilgumā. UDS ir ilgstoša parādība, kas ir salīdzinoši nemainīga visu laiku. Ilgstošu ģimenes problēmu radīta stresa apstākļos var šķist, ka bērnam ir UDS. Jāpārbauda, vai nopietnās ģimenes problēmas nav tādēļ, ka vienam vai vairākiem ģimenes locekļiem ir UDS.

Uzvedības problēmas, kas nav saistītas ar UDS

Dažām uzvedības problēmām nav nekāda sakara ar UDS. Ja vecākiem nav pareizu prasmju bērnu audzināšanā, patiesībā viņi veicina bērnu slikto uzvedību.

Depresija

Depresiju var sajaukt ar UDS, it sevišķi bērniem. Depresijas simptomi ir slikta atmiņa, enerģijas trūkums, negatīvisms, bezpalīdzības un bezcerības periodi, sociālā izolācija, arī miega un ēstgribas izmaiņas. Daudzi no šiem simptomiem raksturīgi arī UDS. Pareizu diagnozi palīdz noteikt slimības vēsture. UDS simptomi parasti ir konstanti laikā, bet depresīvais stāvoklis ir svārstīgs. Daudzi cilvēki ar UDS izjūt morālu sabrukumu (hronisko traucējumu dēļ), un tas var izskatīties pēc depresijas, lai gan UDS ir primārā problēma. Depresija un UDS bieži tiek pieredzēti vienlaikus.

Maniakālā depresija

Maniakālā depresija jeb bipolārie traucējumi var būt līdzīgi UDS. Abos gadījumos ir nemiers, pārmērīgs runīgums, hiperaktivitāte, trauksmainas domas un impulsivitāte. Atšķirība parasti izpaužas simptomu smagumā, pastāvīgumā un norisē. UDS norit nemainīgi, bet bipolāri traucējumi svārstās no zema līdz augstam līmenim. Cilvēki, kam ir UDS, pastāvīgi ir izklaidīgi, nemierīgi un impulsīvi. Tiem, kuriem ir bipolāri traucējumi, arī novēro šīs parādības, bet ir arī depresijas periodi, kurus nomaina salīdzinoši mierīgs normāls stāvoklis. Maniakāli kāpinājumi nav raksturīgi cilvēkiem ar UDS.

Trauksmainība

Trauksmainībai arī ir simptomi (līdzīgi UDS simptomiem), ieskaitot nemieru, hiperaktivitāti, aizmāršību un nespēju koncentrēties. Arī šajā gadījumā pareizu diagnozi palīdz noteikt iepazīšanās ar slimības vēsturi. Līdzīgi kā depresijas un bipolāro traucējumu gadījumā, trauksmainības izpausmēm ir tendence svārstīties, bet UDS simptomi parasti ir konstanti. Cilvēkiem ar UDS var rasties trauksmes un nervozitātes simptomi. Kad jūsu prāts atslēdzas, saskaroties ar stresu, tas var būt par iemeslu nervozitātei un bailēm darbā, ģimenē un sabiedrībā. Cilvēki ar UDS parasti pārdzīvo trauksmes sajūtu.

Obsesīvi kompulsīvie traucējumi (uzmācību neiroze)

Obsesīvi kompulsīvie traucējumi ir cilvēkam, ja viņam ir apsēstība (atkārtojas negatīvas domas) un/vai apmātība (nepārvaram tieksme, atkārtota negatīva uzvedība), kas skar viņa dzīvi. Cilvēki ar šiem traucējumiem iestieg negatīvās domās. Mana klīniskā pieredze liecina, ka lielam īpatsvaram cilvēku ar UDS ir obsesīvi kompulsīvo traucējumu iezīmes, it īpaši, ja ģimenē ir nopietna atkarība no alkohola. Pārmērīgi fokusētā UDS gadījumā ir daudz kopīga ar obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem, un abos gadījumos pacientiem labi palīdz antidepresanti pret apsēstību – prozaks, paksils, luvokss, anafranils un zolofts.

Veselības traucējumi, piemēram, Tureta sindroms

Cilvēkiem ar UDS bieži novērojams tiks (rauste). Tiki ir nenormālas, nevilšas motorās kustības (mirkšķināšana, plecu raustīšana, galvas raustīšana) vai skaņas (rīkles attīrīšana, klepošana, nopūšanās, pat lamāšanās). Tureta sindromu diagnosticē, ja ir gan motorie, gan skaņas tiki ilgāk nekā gadu. Līdz 60% cilvēku ar Tureta sindromu ir arī UDS, savukārt 40–50% cilvēku ar Tureta sindromu ir obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Pastāv cieša saistība starp UDS, obsesīvi kompulīviem traucējumiem un Tureta sindromu.